Apustuļu darbi 27:1—44
27 Kad bija izlemts, ka mēs ar kuģi dosimies uz Itāliju,+ Pāvilu un vēl dažus cietumniekus nodeva kādam Augusta vienības virsniekam, vārdā Jūlijs.
2 Mēs uzkāpām uz kāda kuģa no Adramitijas, kam bija jādodas uz vairākām Āzijas piekrastes ostām, un izbraucām jūrā. Kopā ar mums bija maķedonietis Aristarhs+ no Tesalonikas.
3 Nākamajā dienā mēs piestājām Sidonā, un Jūlijs izturējās pret Pāvilu cilvēcīgi, ļaudams viņam aiziet pie draugiem, lai tie par viņu parūpētos.
4 No turienes izgājuši jūrā, pretvēja dēļ mēs kuģojām Kipras aizvējā,
5 bet pēc tam — pa atklātu jūru gar Kilikiju un Pamfīliju, līdz piestājām Mirā, kas ir Likijā.
6 Tur virsnieks atrada kādu kuģi no Aleksandrijas, kas bija ceļā uz Itāliju, un lika mums kāpt uz tā.
7 Daudzas dienas mēs lēnām virzījāmies uz priekšu, līdz ar grūtībām sasniedzām Knidu. Vējš mūs kavēja, tāpēc mēs turpinājām ceļu Krētas aizvējā gar Salmoni.
8 Ar grūtībām kuģodami gar krastu, mēs nonācām kādā vietā, ko sauca par Labo ostu un kas atradās netālu no Lasejas pilsētas.
9 Tā kā bija pagājis krietns laiks un kuģot bija kļuvis bīstami — arī gavēnis*+ jau bija garām —, Pāvils brīdināja:
10 ”Vīri, es redzu, ka šajā jūrasbraucienā ne tikai kravai un kuģim draud posts un lieli zaudējumi, bet arī mūsu dzīvības ir apdraudētas.”
11 Taču virsnieks uzklausīja stūrmani un kuģa īpašnieku un neņēma vērā Pāvila vārdus.
12 Šī osta nebija piemērota pārziemošanai, tāpēc vairākums ieteica aizbraukt no turienes un mēģināt nokļūt Foinīkā, lai tur pārlaistu ziemu. Tā ir Krētas osta ar izeju uz ziemeļaustrumiem un dienvidaustrumiem.
13 Kad sāka pūst lēns dienvidu vējš, viņiem šķita, ka nodoms izdosies, tāpēc viņi pacēla enkuru, lai kuģotu tālāk gar pašu Krētas piekrasti.
14 Taču drīz vien pret kuģi brāzās negants ziemeļaustrumu vējš, ko dēvē par eirakilonu.
15 Tas sagrāba kuģi, un, nespēdami noturēt priekšgalu pret vēju, mēs padevāmies un tikām nesti.
16 Kaut gan mēs nokļuvām kādas saliņas, Kaudas, aizvējā, mēs tik tikko novaldījām kuģa pakaļgalā piesieto laivu.
17 Kad tā bija uzvilkta uz klāja, vīri nostiprināja kuģa korpusu ar tauvām un, baidoties uzskriet uz sēkļa Sirtē*, nolaida buras*, un tā kuģis tika nests.
18 Vētra mūs nežēlīgi svaidīja, tādēļ nākamajā dienā viņi sāka atbrīvoties no kravas,
19 bet aiznākamajā dienā paši savām rokām izmeta kuģa aprīkojumu.
20 Kad jau daudz dienu nebija saskatāma ne saule, ne zvaigznes un mūs mētāja stipra vētra, mums zuda jebkāda cerība izglābties.
21 Ļaudis jau ilgi neko nebija ēduši, un Pāvils, piecēlies viņu vidū, teica: ”Vīri, jums vajadzēja uzklausīt manu padomu un neiziet jūrā no Krētas, tad šis posts un zaudējumi jums būtu gājuši secen.+
22 Bet tagad es jums iesaku nezaudēt drosmi, jo jūs visi paliksiet dzīvi — bojā ies vienīgi kuģis.
23 Šonakt pie manis ieradās eņģelis,+ ko bija sūtījis Dievs, kuram es piederu un kalpoju,
24 un teica: ”Nebaidies, Pāvil! Tev jāstājas imperatora priekšā,+ un tevis dēļ Dievs pasargās visus, kas ir uz kuģa kopā ar tevi.”
25 Tāpēc, vīri, nezaudējiet drosmi! Es ticu Dievam, ka viss notiks tieši tā, kā man ir teikts.
26 Mūs izmetīs uz kādas salas.”+
27 Iestājās četrpadsmitā nakts, un mūs joprojām dzenāja pa Adrijas jūru. Pusnaktī jūrniekiem likās, ka kuģis tuvojas sauszemei,
28 un viņi izmērīja dziļumu — tas bija divdesmit asis*. Pēc maza gabaliņa viņi mērīja atkal, un dziļums bija piecpadsmit asis*.
29 Baidīdamies uzskriet klintīm, viņi no kuģa pakaļgala izmeta četrus enkurus un nepacietīgi gaidīja, kad ausīs diena.
30 Bet, kad jūrnieki gribēja bēgt no kuģa un nolaida jūrā laivu, izlikdamies, ka grib no priekšgala izmest enkurus,
31 Pāvils virsniekam un kareivjiem teica: ”Ja šie cilvēki nepaliks uz kuģa, jūs neizglābsieties.”+
32 Tad kareivji pārcirta laivas virves un palaida to vaļā.
33 Tuvojās rīts, un Pāvils visus mudināja kaut ko ieēst, sacīdams: ”Šodien ir jau četrpadsmitā diena, kopš jūs dzīvojat satraukumā un gaidās un neko neesat ēduši.
34 Es jūs lūdzu, ēdiet! Tas jums nāks par labu, jo nevienam no jums ne mats no galvas nenokritīs.”
35 Pēc šiem vārdiem viņš paņēma maizi un, visu priekšā pateicies Dievam, pārlauza to un sāka ēst.
36 Tad visi atguva drosmi un arī ķērās pie ēšanas.
37 Pavisam kuģī mēs bijām divsimt septiņdesmit seši cilvēki*.
38 Kad viņi bija paēduši, viņi izmeta jūrā kviešus, lai atvieglotu kuģi.+
39 Kad uzausa diena, jūrnieki ieraudzīja zemi. Viņi gan to nepazina,+ bet ievēroja kādu līci ar smilšainu krastu un nolēma, ja iespējams, uzdzīt tajā kuģi.
40 Tāpēc viņi nocirta enkurus un atstāja tos jūrā, vienlaikus atlaizdami stūres airu stiprinājumus. Pēc tam viņi uzvilka priekšburu un, pagriezuši to pa vējam, tuvojās krastam.
41 Bet kuģis uzskrēja uz sēkļa, ko no abām pusēm apskaloja jūra, un tur uzsēdās. Kuģa priekšgals iestrēga un palika nekustīgs, bet pakaļgalu dragāja viļņi.+
42 Tad kareivji nolēma nogalināt apcietinātos, lai neviens no tiem neaizbēgtu peldus.
43 Bet virsnieks gribēja izglābt Pāvilu un neļāva tiem īstenot šo nodomu. Tiem, kas prata peldēt, viņš lika pirmajiem lēkt jūrā un sasniegt krastu,
44 bet pārējiem bija jāseko vai nu uz dēļiem, vai citām kuģa atlūzām. Tā visi sveiki un veseli nonāca krastā.+
Zemsvītras piezīmes
^ T.i., Izlīdzināšanas dienas gavēnis tišri mēnesī, kas atbilst septembra beigām un oktobra sākumam.
^ Sk. skaidrojošo vārdnīcu.
^ Iesp., domātas arī dažādas takelāžas daļas.
^ 36 m. Sk. pielikumu B14.
^ 27 m.
