Augstā dziesma 4:1—16
4 ”Cik tu esi skaista, mana mīļā!
Cik tu esi skaista!
Tavas acis aiz plīvura — kā dūjai.
Tavi mati — kazu ganāmpulks,kas steidz lejup no Gileādas kalniem.+
2 Tavi zobi — kā cirptu aitu pulks,kas atgriežas no peldes.
Tām visām ir dvīņi,neviena jēra netrūkst.
3 Kā košsarkana aukla tavas lūpas,un tava valoda tik tīkama!
Kā granātābola pusītestavi vaigi aiz plīvura.
4 Tavs kakls+ — kā staltais Dāvida tornis,+mūrēts no akmeņiem.
Tur pakārti tūkstoš vairogu —ikviens pieder varonim.+
5 Tavas krūtis — kā divas jaunas stirnas,kā gazeles dvīņi,+ kas ganās starp lilijām.”
6 ”Pirms uzvēdī dienas elpa un ēnas zūd,es došos uz mirru kalnu,uz vīraka pakalnu.”+
7 ”Viss tevī ir skaists, mana mīļā,+un trūkumu tevī nav.
8 Nāc no Libāna, mana līgava,no Libāna nāc man līdz!+
Nāc lejup no Amānas* virsotnes,no Senīra, no Hermona virsotnes,+no lauvu mitekļiem, no leopardu kalniem.
9 Tu iekaroji manu sirdi,+ mana māsa, mana līgava,iekaroji manu sirdi ar vienu acu skatu,ar vienu kaklarotas piekariņu.
10 Cik skaista ir tava mīlestība,+ mana māsa, mana līgava!
Tava mīlestība ir saldāka par vīnu,+tavu eļļu smarža — jaukāka par visām smaržām!+
11 No tavām lūpām, mana līgava, lāso šūnu medus,+piens un medus ir zem tavas mēles,+tavas drēbes smaržo kā Libāna mežs.
12 Mana māsa, mana līgava, ir kā aizslēgts dārzs,kā aizslēgts dārzs, kā aizzīmogots avots.
13 Tu esi* paradīzes dārzs,kur granātkoku zaros briest gardākie augļi,kur smaržo hennas un nardes —
14 nardes+ un safrāns, kalmes*+ un kanēlis+līdz ar visādiem vīraka kokiem, mirrēm un aloji*,+it visām brīnišķīgajām smaržām.+
15 Tu esi dārza avots, skaidrūdens aka,straumes, kas plūst no Libāna.+
16 Mosties, ziemeli!
Nāc, dienvidvējš!
Dves liegi manā dārzā,lai smaržas uzvirmo!”
”Lai mans mīļotais nāk savā dārzāun bauda tā gardākos augļus!”
