Augstā dziesma 4:1—16

  • Gans (1—​5)

    • ”Cik tu esi skaista, mana mīļā!” (1)

  • Sulamīte (6)

  • Gans (7—​16a)

    • Tu iekaroji manu sirdi, mana līgava (9)

  • Sulamīte (16b)

4  ”Cik tu esi skaista, mana mīļā! Cik tu esi skaista! Tavas acis aiz plīvura — kā dūjai. Tavi mati — kazu ganāmpulks,kas steidz lejup no Gileādas kalniem.+   Tavi zobi — kā cirptu aitu pulks,kas atgriežas no peldes. Tām visām ir dvīņi,neviena jēra netrūkst.   Kā košsarkana aukla tavas lūpas,un tava valoda tik tīkama! Kā granātābola pusītestavi vaigi aiz plīvura.   Tavs kakls+ — kā staltais Dāvida tornis,+mūrēts no akmeņiem. Tur pakārti tūkstoš vairogu —ikviens pieder varonim.+   Tavas krūtis — kā divas jaunas stirnas,kā gazeles dvīņi,+ kas ganās starp lilijām.”   ”Pirms uzvēdī dienas elpa un ēnas zūd,es došos uz mirru kalnu,uz vīraka pakalnu.”+   ”Viss tevī ir skaists, mana mīļā,+un trūkumu tevī nav.   Nāc no Libāna, mana līgava,no Libāna nāc man līdz!+ Nāc lejup no Amānas* virsotnes,no Senīra, no Hermona virsotnes,+no lauvu mitekļiem, no leopardu kalniem.   Tu iekaroji manu sirdi,+ mana māsa, mana līgava,iekaroji manu sirdi ar vienu acu skatu,ar vienu kaklarotas piekariņu. 10  Cik skaista ir tava mīlestība,+ mana māsa, mana līgava! Tava mīlestība ir saldāka par vīnu,+tavu eļļu smarža — jaukāka par visām smaržām!+ 11  No tavām lūpām, mana līgava, lāso šūnu medus,+piens un medus ir zem tavas mēles,+tavas drēbes smaržo kā Libāna mežs. 12  Mana māsa, mana līgava, ir kā aizslēgts dārzs,kā aizslēgts dārzs, kā aizzīmogots avots. 13  Tu esi* paradīzes dārzs,kur granātkoku zaros briest gardākie augļi,kur smaržo hennas un nardes — 14  nardes+ un safrāns, kalmes*+ un kanēlis+līdz ar visādiem vīraka kokiem, mirrēm un aloji*,+it visām brīnišķīgajām smaržām.+ 15  Tu esi dārza avots, skaidrūdens aka,straumes, kas plūst no Libāna.+ 16  Mosties, ziemeli! Nāc, dienvidvējš! Dves liegi manā dārzā,lai smaržas uzvirmo!” ”Lai mans mīļotais nāk savā dārzāun bauda tā gardākos augļus!”

Zemsvītras piezīmes

Vai ”Antilibāna”.
Burt. ”Tavi dzinumi ir”. Vai, iesp., ”Tava āda ir”.
Vai ”smaržīgas niedres”.
Domāta nevis alveja, bet, visticamāk, koks, kuru sauc par akvilāriju.