Augstā dziesma 5:1—16
5 ”Es ienācu savā dārzā,+mana māsa, mana līgava.
Es savācu mirres un smaržīgas zāles,+ēdu savu medu no kārēm,dzēru savu vīnu un pienu.”+
”Ēdiet, draugi, un dzeriet,reibstiet no mīlestības!”+
2 ”Es guļu, bet mana sirds ir nomodā.+
Dzirdu — mans mīļotais klauvē!
”Atver, mana māsa, mana mīļā,mana dūja, mana tīrā un skaidrā!
Mana galva rasas piemirkusi,matu cirtas pilnas nakts valgmes.”+
3 Savu tērpu jau esmu novilkusi.
Vai man to atkal apvilkt?
Kājas jau esmu nomazgājusi.
Vai man tās atkal notraipīt?
4 Mans mīļotais atvilka roku no durvju slēdzenes*,un manī viss notrīsēja.
5 Es piecēlos, lai atvērtu savam mīļotajam.
No manām rokām pilēja mirres,no maniem pirkstiem tās lāsojauz durvju aizbīdņa.
6 Es atvēru durvis,bet mans mīļotais bija prom — viņš bija aizgājis.
Kad viņš aizgāja*, mana dvēsele* pamira.
Es viņu meklēju, bet neatradu,+saucu viņu, bet viņš neatsaucās.
7 Mani sastapa sargi, kas apgaitā gāja pa pilsētu.
Tie mani sita un savainoja,pilsētas mūru sargi norāva man lakatu*.
8 Zvēriet man, Jeruzālemes meitas:ja satiksiet manu mīļoto,jūs pateiksiet viņam, ka es sirgstu ar mīlestību!”
9 ”Ar ko tavs mīļotais ir labāks par citiem,tu, skaistākā no sievietēm?
Ar ko tavs mīļotais ir labāks par citiem,ka prasi no mums tādu zvērestu?”
10 ”Tik izskatīgs ir mans mīļotais, sārtiem vaigiem,viņš izceļas starp desmit tūkstošiem.
11 Viņa galva — kā zelts, kā vistīrākais zelts.
Kā palmu lapas viļņojas viņa matu cirtaskraukļa melnumā.
12 Viņa acis — kā dūjas pie strautiem,pienā tās mazgājas,sēdēdamas pie pilnūdens dīķiem*.
13 Viņa vaigi — smaržīgu augu dobes,+smaržzāļu pakalni.
Viņa lūpas — lilijas, no kurām pil mirres.+
14 Viņa rokas — kā zelts, rotāts hrizolītiem,vēders — kā pulēts ziloņkauls, noklāts safīriem.
15 Viņa kājas — marmora pīlāri uz tīrākā zelta pamatnēm,kā Libāns viņš stalts, kā visslaidākais ciedrs.+
16 Cik salda viņa mute!
It viss viņā ir tīkams+ —tāds ir mans mīļais, ak, Jeruzālemes meitas, tāds ir mans mīļotais!”
