Augstā dziesma 7:1—13
7 ”Cik skaistas tavas kājas, apautas sandalēs,ak, cildenā!
Tavi daiļi izliektie gurni —kā meistara darināta rota.
2 Tava naba — apaļš kauss.
Lai tajā neizsīkst salds vīns!
Tavs vēders — kaudzē sabērti kviešililiju ielokā.
3 Tavas krūtis — kā divas jaunas stirnas,kā gazeles dvīņi.+
4 Tavs kakls+ — kā ziloņkaula tornis,+tavas acis+ — Hešbonas+ dīķipie Batrabīmas vārtiem.
Tavs deguns — kā Libāna tornis,kas pavērsts pret Damasku.
5 Tava galva cēla kā Karmels,+tavas matu cirtas+ — kā purpurs,+tās ir savaldzinājušas pašu ķēniņu.
6 Cik tu esi skaista, cik brīnumjauka, mana iemīļotā!
Tu — vissaldākā saldme!
7 Slaids tavs augums kā palma,tavas krūtis — kā dateļu ķekari.+
8 Es teicu: ”Kāpšu palmā,plūkšu tās augļus!”
Lai tavas krūtis ir kā vīnogu ķekari,tava elpa — kā ābolu smarža,
9 tava mute — kā labākais vīns!”
”Lai tas liegi ielīst mana mīļotā mutē,plūst pār lūpām un ieaijā miegā.
10 Es piederu savam mīļotajam,+un viņš alkst pēc manis.
11 Nāc, mans mīļotais,dosimies ārēs,apmetīsimies starp hennas ceriem!+
12 Celsimies agri un iesim uz vīnadārziem,raudzīsimies, vai vīnogulājos pumpuri raisās,vai ziedi ir atplaukuši,+vai granātkoki jau zied.+
Tur es tev dāvāšu savus glāstus.+
13 Smaržo mandragoras,+pie mūsu durvīm — visvisādi gardi augļi,+gan svaigi plūkti, gan no agrākiem krājumiem,ko esmu tev taupījusi, mans mīļotais.
