Ecehiēla 1:1—28
1 Trīsdesmitajā gadā,* kad es kopā ar citiem trimdiniekiem+ dzīvoju pie Kebaras upes,+ ceturtā mēneša piektajā dienā atvērās debesis un man sāka atklāties dievišķas parādības.
2 Mēneša piektajā dienā (tas bija piektais ķēniņa Jojahīna gūsta gads)+
3 haldiešu zemē+ pie Kebaras upes Ecehiēls, priestera Būzija dēls, saņēma Jehovas vēsti un tur pār viņu nāca Jehovas spēks*.+
4 Lūk, ko es redzēju: no ziemeļiem tuvojās viesuļvētra+ — tur bija milzu mākonis, kurā zibsnīja uguns*,+ tam apkārt staroja spoža gaisma, bet pašā uguns vidū kaut kas mirdzēja kā ar sudrabu sakausēts zelts*.+
5 Izskatījās, ka ugunī ir četras dzīvas būtnes,+ kas līdzīgas cilvēkiem.
6 Ikvienai būtnei bija četras sejas un četri spārni.+
7 To kājas bija taisnas un pēdas — kā teļa nagi, kas laistījās kā pulēts varš.+
8 Zem spārniem tām visās četrās pusēs bija cilvēka rokas, un visām četrām bija sejas un spārni.
9 To spārni saskārās viens ar otru. Būtnes gāja taisni uz priekšu, tās pārvietojās nepagriežoties.+
10 To sejas izskatījās šādi: visām četrām priekšpusē bija cilvēka seja, labajā pusē — lauvas+ seja, kreisajā pusē — vērša+ seja, bet aizmugurē — ērgļa+ seja.+
11 Tādas bija to sejas. To spārni bija vērsti augšup. Ikvienai no tām divi spārni saskārās un divi sedza ķermeni.+
12 Būtnes gāja taisni uz priekšu, kurp gars tās veda.+ Tās pārvietojās nepagriežoties.
13 Šīs dzīvās būtnes izskatījās kā kvēlojošas ogles. Starp būtnēm šurpu turpu kustējās it kā spoži degošas lāpas, un no spožās uguns plaiksnīja zibeņi.+
14 Kad dzīvās būtnes gāja turp un atpakaļ, izskatījās, it kā šautos zibens.
15 Vērodams dzīvās būtnes ar četrām sejām, es redzēju katrai no tām blakus uz zemes pa ritenim.+
16 Izskatījās, it kā riteņi būtu darināti no mirdzoša hrizolīta, un visi četri bija vienādi. Riteņi bija veidoti tā, it kā ritenis būtu ritenī.*
17 Tie pārvietojās uz visām četrām pusēm un darīja to nepagriezdamies.
18 Riteņu loki bija tik augsti, ka metās baisi, un uz tiem viscaur bija acis.+
19 Kad vien dzīvās būtnes kustējās, riteņi kustējās tām līdzi, un, kad būtnes pacēlās no zemes, pacēlās arī riteņi.+
20 Tās devās turp, kurp gāja gars, jo gars tās veda. Riteņi cēlās tām līdzi, jo gars, kas darbojās dzīvajās būtnēs, bija arī riteņos.
21 Kad būtnes kustējās, tad kustējās arī riteņi, un, kad tās stāvēja, stāvēja arī riteņi. Kad tās pacēlās no zemes, riteņi cēlās tām līdzi, jo gars, kas darbojās dzīvajās būtnēs, bija arī riteņos.
22 Pār būtņu galvām pletās it kā platforma, kas zaigoja kā ledus, viešot bijību.+
23 Būtņu spārni zem tās bija izstiepti uz augšu* viens pret otru. Katrai būtnei bija divi spārni, ar kuriem apsegt vienu ķermeņa pusi, un divi, ar kuriem apsegt otru.
24 Es dzirdēju viņu spārnus švīkstam — tā bija kā varenu ūdeņu duna, kā Visvarenā balss.+ Kad būtnes kustējās, dārdēja it kā karaspēka sacelts troksnis, bet apstājušās tās nolaida spārnus.
25 Virs platformas pār viņu galvām atskanēja balss. (Kad būtnes stāvēja, to spārni bija nolaisti.)
26 Tur augstumā virs platformas, kas pletās pār viņu galvām, varēja saskatīt kaut ko līdzīgu safīram+ — tas atgādināja troni.+ Tronī sēdēja kāds, kas izskatījās kā cilvēks.+
27 Es redzēju it kā mirdzošu zeltu, kas sakausēts ar sudrabu,+ it kā uguni. Izskatījās, ka uguns izstaro no viņa vidukļa uz augšu, un arī no vidukļa uz leju es redzēju liesmojam uguni.+ Viņam visapkārt staroja spoža gaisma
28 kā varavīksne+ mākoņos lietainā dienā — tāds bija spožais starojums ap viņu. Likās, it kā būtu redzams Jehovas diženums*.+ To ieraudzījis, es nometos ar seju pie zemes un izdzirdēju kādu runājam.
