Jāņa 10:1—42
10 ”Patiesi, patiesi, es jums saku: tas, kas neieiet aplokā pa vārtiem, bet kāpj iekšā pa citurieni, ir zaglis un laupītājs.+
2 Turpretī tas, kas ieiet pa vārtiem, ir avju gans.+
3 Vārtu sargs viņam atver,+ un avis klausa viņa balsij,+ viņš sauc savas avis vārdā un izved tās laukā.
4 Kad viņš visas savas avis ir izvedis ārā, viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo pazīst viņa balsi.
5 Svešiniekam tās nekad nesekos, bet bēgs no viņa, jo tās nepazīst svešinieka balsi.”
6 Jēzus tiem stāstīja šo līdzību, bet tie nesaprata, ko viņa vārdi nozīmē.
7 Tāpēc Jēzus turpināja: ”Patiesi, patiesi, es jums saku: es esmu vārti avīm.+
8 Visi, kas ir nākuši, uzdodamies par mani, ir zagļi un laupītāji, bet avis tiem nav klausījušas.
9 Es esmu vārti: ikviens, kas caur mani ieiet, tiks izglābts. Tas ieies un izies, un atradīs ganības.+
10 Zaglis nāk vienīgi tādēļ, lai zagtu, nogalinātu un postītu,+ bet es esmu atnācis, lai tām būtu dzīvība un tās būtu pārpārēm.
11 Es esmu labais gans,+ un labais gans atdod savu dzīvību* par avīm.+
12 Algādzis, kas nav gans un kam avis nepieder, redzot, ka tuvojas vilks, pamet avis un bēg, un vilks uzklūp avīm un tās izklīdina.
13 Algādzis aizbēg, jo avis viņam nerūp.
14 Es esmu labais gans, es pazīstu savas avis, un manas avis pazīst mani,+
15 tāpat kā Tēvs pazīst mani un es pazīstu Tēvu.+ Un es atdodu savu dzīvību par avīm.+
16 Bet man ir vēl citas avis, kas nav no šī aploka.+ Arī tās man jāatved, tās klausīs manai balsij, un būs viens ganāmpulks un viens gans.+
17 Tāpēc Tēvs mani mīl,+ ka es atdodu savu dzīvību,+ lai to atkal atgūtu.
18 Neviens man to neatņem, bet es pats to atdodu. Man ir vara to atdot un vara to atkal atgūt.+ Šādu uzdevumu es esmu saņēmis no sava Tēva.”
19 Šo vārdu dēļ jūdu vidū no jauna izcēlās šķelšanās.+
20 Daudzi no tiem sacīja: ”Viņu ir apsēdis dēmons! Viņš ir zaudējis prātu! Kāpēc jūs viņā klausāties?”
21 Citi teica: ”Tie nav dēmona apsēsta cilvēka vārdi. Vai dēmons var atvērt aklo acis?”
22 Tajā laikā Jeruzālemē notika Tempļa iesvētīšanas svētki*. Bija ziema,
23 un Jēzus templī staigāja pa Sālamana kolonādi.+
24 Viņu ielenca jūdi un prasīja: ”Cik ilgi tu mūs turēsi neziņā? Ja tu esi Kristus, tad pasaki to atklāti!”
25 Jēzus atbildēja: ”Es jums esmu teicis, taču jūs neticat. Par mani liecina darbi, ko es daru sava Tēva vārdā,+
26 bet jūs neticat, jo neesat manas avis.+
27 Manas avis klausa manai balsij, es tās pazīstu, un tās man seko.+
28 Es tām dodu mūžīgu dzīvi,+ tāpēc tās nekad neies bojā, un neviens tās man neatņems.+
29 Tie, ko Tēvs man ir devis, ir vērtīgāki par visu citu, un neviens tos Tēvam nevar atņemt.+
30 Es un Tēvs — mēs esam viens*.”+
31 Tad jūdi atkal paņēma akmeņus, lai viņu nomētātu.
32 Jēzus tiem teica: ”Es jūsu acu priekšā esmu darījis daudz labu darbu, kas ir no Tēva. Kura darba dēļ jūs gribat mani nomētāt ar akmeņiem?”
33 Jūdi viņam atbildēja: ”Mēs tevi gribam nomētāt nevis laba darba, bet zaimošanas dēļ,+ jo tu, būdams cilvēks, uzdodies par dievu.”
34 Jēzus tiem sacīja: ”Vai jūsu bauslībā nav rakstīts: ”Es teicu: ”Jūs esat dievi*””?+
35 Ja jau par dieviem+ ir nosaukti tie, kurus Dieva vārdi nosoda — un Rakstus nav iespējams atcelt —,
36 kā tad jūs varat mani, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, apsūdzēt zaimošanā tāpēc vien, ka es teicu: es esmu Dieva Dēls?+
37 Ja es nedaru sava Tēva darbus, tad neticiet man!
38 Bet, ja es tos daru, tad, kaut arī jūs neticat man, ticiet šiem darbiem.+ Tad jūs sapratīsiet un zināsiet, ka Tēvs ir vienots ar mani un es esmu vienots ar Tēvu.”+
39 To dzirdot, tie no jauna mēģināja viņu saņemt ciet, bet viņš no tiem izvairījās.
40 Pēc tam Jēzus atkal šķērsoja Jordānu un, nonācis vietā, kur Jānis sākumā bija kristījis,+ palika tur.
41 Daudz ļaužu nāca pie viņa, un tie runāja: ”Jānis gan neizdarīja nevienu brīnumu, tomēr viss, ko viņš ir teicis par šo cilvēku, ir taisnība.”+
42 Un tur daudzi sāka viņam ticēt.
