Lūkas 10:1—42
10 Pēc tam Kungs izraudzījās vēl septiņdesmit mācekļus un tos pa diviem+ izsūtīja sev pa priekšu uz visām pilsētām un ciemiem, kur pats domāja iet.
2 Viņš tos pamācīja: ”Pļaujamā ir daudz, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā!+
3 Ejiet! Es jūs sūtu kā jērus starp vilkiem.+
4 Neņemiet līdzi ne maku, ne pārtikas somu, ne sandales+ un ceļā nevienu nesveiciniet*.
5 Lai kurā namā jūs ieietu, vispirms sakiet: ”Miers šim namam!”+
6 Ja tur būs kāds miera draugs, tad miers, ko jūs novēlat, paliks ar viņu, bet, ja ne, tas atgriezīsies pie jums.
7 Palieciet tajā mājā,+ ēdiet un dzeriet, ko jums dod,+ jo strādnieks ir savas algas cienīgs.+ Nepārejiet no mājas uz māju!*
8 Lai kurā pilsētā jūs ieietu, ja jūs tur uzņem, ēdiet, ko jums liek priekšā,
9 dziediniet slimos un sakiet: ”Dieva valstība jau ir jums tuvu.”+
10 Bet, ja kādā pilsētā jūs neuzņems, izejiet tās galvenajās ielās un sakiet:
11 ”Pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs nokratām nost.+ Tomēr ziniet, ka Dieva valstība jau ir tuvu.”
12 Es jums saku: Sodomai tiesas dienā būs vieglāk nekā tai pilsētai.+
13 Bēdas tev, Horazīna! Bēdas tev, Betsaida! Ja tie brīnumi*, kas ir notikuši jūsu vidū, būtu notikuši Tirā un Sidonā, tās jau sen būtu nožēlojušas grēkus, sēžot maisa drēbēs un pelnos.+
14 Tāpēc Tirai un Sidonai tiesā būs vieglāk nekā jums.
15 Un tu, Kapernauma, vai tu tiksi celta debesīs? Nē, tu nonāksi kapā*.
16 Kas jūs uzklausa, uzklausa arī mani.+ Bet, kas jūs atraida, atraida arī mani, un, kas mani atraida, atraida arī to, kas mani sūtījis.”+
17 Vēlāk tie septiņdesmit priecīgi atgriezās un stāstīja: ”Kungs, pat dēmoni mums pakļaujas, kad tiem pavēlam tavā vārdā!”+
18 Tad Jēzus tiem teica: ”Es redzu Sātanu kā zibeni krītam+ no debesīm.
19 Es jums esmu devis varu samīt čūskas un skorpionus un pārvarēt visu ienaidnieka spēku,+ un nekas jums nevarēs kaitēt.
20 Tomēr priecājieties nevis par to, ka jums pakļaujas gari, bet gan par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.”+
21 Tajā brīdī viņš kļuva līksms svētajā garā un sacīja: ”Es tevi slavēju visu priekšā, Tēvs, debesu un zemes Kungs, jo tu esi noslēpis šīs lietas no tiem, kas ir gudri un mācīti,+ un esi tās atklājis maziem bērniem. Jā, Tēvs, tev ir labpaticis tā darīt.+
22 Tēvs man ir nodevis visu, un neviens nezina, kas ir Dēls, kā vienīgi Tēvs, un neviens nezina, kas ir Tēvs, kā vienīgi Dēls,+ kā arī tas, kam Dēls vēlas to atklāt.”+
23 Vērsdamies tieši pie mācekļiem, Jēzus teica: ”Laimīgi ir tie, kas redz to, ko jūs redzat.+
24 Es jums saku: daudzi pravieši un ķēniņi ir vēlējušies redzēt to, ko redzat jūs, bet nav redzējuši,+ kā arī dzirdēt to, ko dzirdat jūs, bet nav dzirdējuši.”
25 Tad piecēlās kāds bauslības zinātājs un, gribēdams viņu pārbaudīt, jautāja: ”Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgu dzīvi?”+
26 Jēzus atvaicāja: ”Kas ir rakstīts bauslībā? Kas tur lasāms?”
27 Tas atbildēja: ”Mīli Jehovu*, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli*, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu+ un savu tuvāko kā sevi pašu.”+
28 Jēzus sacīja: ”Tu atbildēji pareizi. Dari tā, un tu dzīvosi.”+
29 Bet, gribēdams sevi attaisnot,+ tas Jēzum prasīja: ”Kas tad ir mans tuvākais?”
30 Par atbildi Jēzus sāka stāstīt: ”Kāds vīrs gāja no Jeruzālemes uz Jēriku, un viņam uzbruka laupītāji. Tie norāva viņam drēbes, piekāva viņu un, pametuši pusdzīvu, aizgāja.
31 Gadījās, ka pa to pašu ceļu gāja kāds priesteris. Tas viņu ieraudzīja, bet pagāja garām pa ceļa otru pusi.
32 Tāpat kāds levīts, kad bija nonācis līdz tai vietai un viņu pamanījis, pagāja pa otru pusi garām.
33 Bet kāds samarietis,+ kas mēroja to pašu ceļu, ieraudzījis piekauto ceļinieku, iežēlojās par to.
34 Viņš piegāja tam klāt un pārsēja brūces, uzliedams tām eļļu un vīnu. Tad viņš to uzsēdināja uz sava ēzeļa, aizveda uz iebraucamo vietu un aprūpēja.
35 Nākamajā dienā viņš iedeva iebraucamās vietas saimniekam divus denārijus* un lūdza: ”Parūpējies par viņu, un, ja tu iztērēsi vairāk, atceļā es tev atlīdzināšu.”
36 Kā tev šķiet: kurš no šiem trijiem ir bijis aplaupītajam vīram īsts tuvākais?”+
37 ”Tas, kurš izturējās pret viņu žēlsirdīgi,”+ atbildēja bauslības zinātājs. Jēzus teica: ”Tad ej un dari tāpat.”+
38 Jēzus ar mācekļiem devās tālāk un nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieviete, vārdā Marta,+ uzņēma Jēzu savā mājā.
39 Viņai bija māsa, ko sauca Marija. Tā apsēdās pie Kunga kājām un klausījās viņa vārdos.
40 Savukārt Marta bija aizņemta ar daudziem darbiem. Viņa pienāca pie Jēzus un sacīja: ”Kungs, vai tev ir vienalga, ka māsa mani vienu ir atstājusi rūpēties par visu? Saki, lai viņa nāk man palīgā!”
41 Bet Kungs atteica: ”Marta, Marta, tu raizējies un uztraucies par daudzām lietām.
42 Taču ir vajadzīgas tikai dažas lietas vai pat tikai viena. Marija ir izraudzījusies to, kas ir pats labākais,+ un tas viņai netiks atņemts.”
Zemsvītras piezīmes
^ Bībeles laikos sasveicinoties bija parasts saskūpstīties, apskauties un risināt garas sarunas.
^ T.i., mācekļiem nebija jāmeklē ērtāka apmešanās vieta.
^ Vai ”varenie darbi”.
^ Sk. pielikumu A5.
^ Sk. skaidrojošo vārdnīcu.
^ Sk. pielikumu B14.
