Lūkas 15:1—32
15 Nodokļu ievācēji un grēcinieki pulcējās ap Jēzu, lai viņu klausītos,+
2 bet farizeji un rakstu mācītāji neapmierināti sačukstējās: ”Šis cilvēks ir draugos ar grēciniekiem un ēd kopā ar tiem.”
3 Tad Jēzus tiem pastāstīja šādu līdzību:
4 ”Kurš no jums, ja tam būtu simt aitu un viena no tām pazustu, neatstātu deviņdesmit deviņas tuksnesī un neietu meklēt pazudušo, līdz to atrastu?+
5 Un, to atradis, viņš cels to sev uz pleciem un priecāsies.
6 Pārnācis mājās, viņš sasauks savus draugus un kaimiņus un teiks: ”Priecājieties līdz ar mani, jo es esmu atradis savu pazudušo aitu.”+
7 Es jums saku: tāpat debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas nožēlo grēkus,+ nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kam grēku nožēla nav vajadzīga.
8 Un kura sieviete, ja tai būtu desmit drahmu* un tā vienu pazaudētu, neiedegtu gaismekli, nesāktu slaucīt māju un cītīgi nemeklētu to, līdz atrastu?
9 Drahmu atradusi, viņa sasauks savas draudzenes un kaimiņienes un teiks: ”Priecājieties līdz ar mani, jo es esmu atradusi drahmu, ko biju pazaudējusi.”
10 Es jums saku: tāpat Dieva eņģeļiem ir prieks par vienu grēcinieku, kas nožēlo grēkus.”+
11 Pēc tam Jēzus teica: ”Kādam cilvēkam bija divi dēli.
12 Jaunākais sacīja tēvam: ”Tēvs, dod man īpašuma daļu, kas man pienāktos mantojumā!” Un tēvs sadalīja starp tiem savu mantu.
13 Pēc dažām dienām jaunākais dēls paņēma visu un aizceļoja uz tālu zemi, kur viņš izšķieda savu mantu, trakulīgi uzdzīvodams.
14 Kad viņš visu bija iztērējis, tajā zemē izcēlās liels bads un viņš nonāca trūkumā.
15 Viņš pat pierunāja kādu tās zemes iedzīvotāju nolīgt viņu darbā, un tas viņu sūtīja savos laukos ganīt cūkas.+
16 Viņš kāroja remdēt izsalkumu kaut vai ar pākstīm*, ko ēda cūkas, bet neviens viņam tās nedeva.
17 Atjēdzies viņš sacīja: ”Cik manam tēvam nav algādžu, kam maizes ir pārpārēm, bet es te mirstu badā!
18 Iešu pie tēva un teikšu viņam: ”Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi!
19 Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu. Pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!””
20 Tad viņš devās atpakaļ pie tēva. Tēvs jau pa lielu gabalu viņu ieraudzīja, un tam kļuva viņa žēl. Tas skrēja dēlam pretī, apskāva viņu un noskūpstīja.
21 Bet dēls sacīja: ”Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi.+ Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu.”
22 Taču tēvs pavēlēja saviem kalpiem: ”Ātri atnesiet vislabāko tērpu un ģērbiet viņam mugurā, velciet viņam gredzenu pirkstā un sandales kājās!
23 Atvediet un nokaujiet nobarotu teļu, un tad ēdīsim un līksmosim,
24 jo šis mans dēls bija miris, bet nu ir atkal dzīvs,+ viņš bija pazudis, bet nu ir atrasts.” Un viņi sāka līksmot.
25 Tikmēr vecākais dēls bija tīrumā. Kad viņš nāca mājās un bija jau tuvu, viņš izdzirdēja mūziku un dejošanu.
26 Viņš pasauca kādu kalpu un prasīja, kas tur notiek.
27 Tas atbildēja: ”Tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir nokāvis nobarotu teļu, jo viņš ir atguvis savu dēlu sveiku un veselu.”
28 Tad vecākais dēls sadusmojās un negribēja iet iekšā. Iznāca tēvs un sāka viņu pierunāt,
29 bet viņš tēvam atteica: ”Jau tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavus rīkojumus, taču tu man ne reizi neesi devis pat kazlēnu, lai es ar saviem draugiem varētu palīksmoties.
30 Bet, tiklīdz ieradās šis tavs dēls, kas ir notriecis tavu mantu ar prostitūtām, tu viņam nokāvi nobarotu teļu.”
31 Tēvs viņam sacīja: ”Dēls, tu vienmēr esi ar mani, un viss, kas ir mans, ir arī tavs.
32 Bet kā mēs varam nelīksmot un nepriecāties? Tavs brālis taču bija miris, bet tagad ir dzīvs, viņš bija pazudis, bet nu ir atrasts.””
