Lūkas 17:1—37
17 Tad Jēzus teica saviem mācekļiem: ”Klupšanas akmeņi neizbēgami būs. Bet bēdas tam, kas citus paklupina!
2 Tam būtu labāk, ja viņam kaklā pakārtu dzirnakmeni un viņu iesviestu jūrā, nekā ja viņš kļūtu par klupšanas akmeni vienam no šiem mazajiem.+
3 Esiet uzmanīgi! Ja tavs brālis sagrēko, norāj viņu+ un, ja viņš nožēlo, piedod viņam.+
4 Pat ja viņš grēkotu pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāktu pie tevis un sacītu: ”Es nožēloju,” — piedod viņam.”+
5 Pēc tam apustuļi lūdza Kungam: ”Vairo mums ticību!”+
6 Kungs atbildēja: ”Ja jums būtu tāda ticība kā sinepju sēkliņa, jūs varētu teikt šim zīdkokam: ”Izraujies ar visām saknēm un iestādies jūrā!” — un tas jums paklausītu.+
7 Kurš no jums savam kalpam, kas pārnācis no lauka, kur tas ir aris vai ganījis, teiktu: ”Nāc tūlīt šurp un sēdies pie galda”?
8 Vai drīzāk viņš tam neteiks: ”Pagatavo man kaut ko vakariņām, apsien priekšautu un apkalpo mani, kamēr es paēdīšu un padzeršu, bet pēc tam tu pats varēsi ēst un dzert”?
9 Vai gan kungs būs pateicīgs kalpam par to, ka tas ir izpildījis rīkojumus?
10 Tā arī jūs, kad būsiet paveikuši visu, kas jums uzdots, sakiet: ”Mēs esam tikai kalpi, kas nekādu īpašu uzslavu nav pelnījuši. Mēs esam izdarījuši to, kas bija mūsu pienākums.””+
11 Dodamies uz Jeruzālemi, Jēzus gāja caur Samarijas un Galilejas robežapvidu.
12 Kad viņš gāja iekšā kādā ciemā, viņu ieraudzīja desmit spitālīgie. Nostājušies pa gabalu,+
13 tie skaļi sauca: ”Jēzu, Skolotāj, apžēlojies par mums!”
14 Tos pamanījis, Jēzus teica: ”Ejiet un parādieties priesteriem!”+ Tad spitālīgie devās prom un ceļā kļuva veseli.+
15 Viens no tiem, redzēdams, ka ir izdziedināts, atgriezās un skaļā balsī slavēja Dievu.
16 Šis cilvēks, kas bija samarietis,+ nokrita ceļos pie Jēzus kājām, noliecās ar seju pie zemes un viņam pateicās.
17 Jēzus jautāja: ”Vai visi desmit nekļuva veseli? Kur tad ir pārējie deviņi?
18 Vai neviens cits nav atgriezies, lai slavētu Dievu, kā vien šis sveštautietis?”
19 Un viņš piebilda: ”Celies un ej! Tava ticība tevi ir izdziedinājusi.”+
20 Uz farizeju jautājumu, kad atnāks Dieva valstība,+ Jēzus atbildēja: ”Dieva valstība nenāks tādā veidā, ka tas būs acīmredzams visiem,
21 un neviens arī neteiks: ”Lūk, te tā ir!” vai: ”Tur!”, jo — redziet! — Dieva valstība ir jūsu vidū.”+
22 Pēc tam viņš sacīja mācekļiem: ”Nāks laiks, kad jūs ļoti vēlēsieties redzēt kaut vienu Cilvēka dēla dienu, bet neredzēsiet.
23 Ļaudis jums teiks: ”Lūk, tur viņš ir!” vai: ”Lūk, te!”, bet neejiet un neskrieniet tiem pakaļ.+
24 Jo, kā zibens uzzibsnī un atspīd no vienas debesmalas līdz otrai, tāpat būs, kad Cilvēka dēls+ atklāsies savā dienā.+
25 Taču vispirms viņam būs daudz jācieš un šī paaudze viņu atraidīs.+
26 Cilvēka dēla dienās būs tāpat, kā notika Noasa dienās:+
27 ļaudis ēda, dzēra un precējās līdz tai dienai, kad Noass iegāja šķirstā,+ un plūdi nāca un visus iznīcināja.+
28 Tāpat notika arī Lata dienās:+ tie ēda, dzēra, pirka, pārdeva, stādīja un būvēja,
29 bet dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, uguns un sērs nolija no debesīm un visus iznīcināja.+
30 Tāpat būs tajā dienā, kad atklāsies Cilvēka dēls.+
31 Ja kāds tajā dienā būs uz mājas jumta, lai viņš nekāpj lejā paņemt mantas no mājām, un tāpat, ja kāds būs tīrumā, lai viņš negriežas atpakaļ.
32 Atcerieties Lata sievu!+
33 Kas cenšas pasargāt savu dzīvību*, tas to zaudēs, bet, kas to zaudē, tas to pasargās.+
34 Es jums saku: tajā naktī divi būs vienā gultā — vienu paņems līdzi, bet otru atstās.+
35 Divas sievietes kopā mals — vienu paņems līdzi, bet otru atstās.”
36 ——*
37 ”Kur, Kungs?” tie viņam vaicāja. Viņš atbildēja: ”Kur būs miesa, tur salaidīsies ērgļi.”+
