Lūkas 20:1—47
20 Kādu dienu, kad Jēzus templī mācīja ļaudis un sludināja labo vēsti, pienāca virspriesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecākajiem
2 un prasīja: ”Saki mums: ar kādām tiesībām tu to visu dari? Kas tev ir devis tādu varu?”+
3 Viņš atteica: ”Arī es jums kaut ko pajautāšu. Sakiet man:
4 vai Jānis tiesības kristīt bija saņēmis no debesīm vai no cilvēkiem?”
5 Tie sāka apspriesties: ”Ja teiksim, ka no debesīm, viņš prasīs: kāpēc jūs viņam neticējāt?
6 Bet, ja teiksim, ka no cilvēkiem, visi ļaudis mūs nomētās ar akmeņiem, jo viņi ir pārliecināti, ka Jānis bija pravietis.”+
7 Tāpēc tie atbildēja, ka nezinot, no kurienes.
8 Jēzus tiem sacīja: ”Tad arī es jums neteikšu, ar kādām tiesībām es to daru.”
9 Pēc tam viņš pastāstīja ļaudīm šādu līdzību: ”Kāds cilvēks iestādīja vīna dārzu+ un iznomāja to vīnkopjiem, bet pats uz ilgāku laiku aizceļoja uz citu zemi.+
10 Kad pienāca laiks, viņš sūtīja pie vīnkopjiem kalpu, lai viņi tam iedotu daļu vīna dārza ražas. Bet vīnkopji, piekāvuši kalpu, aizsūtīja to prom tukšām rokām.+
11 Tad viņš sūtīja citu kalpu, bet arī to vīnkopji piekāva, pazemoja un aizsūtīja prom tukšām rokām.
12 Pēc tam viņš sūtīja vēl trešo, taču arī to vīnkopji savainoja un patrieca.
13 Tad vīna dārza īpašnieks domāja: ”Ko lai es daru? Es sūtīšu savu mīļo dēlu,+ varbūt viņu tie cienīs.”
14 Kad vīnkopji ieraudzīja dēlu, tie sprieda savā starpā: ”Tas ir mantinieks. Nogalināsim viņu, lai mantojums būtu mūsu!”
15 Tad tie viņu izvilka ārā no vīna dārza un nonāvēja.+ Ko vīna dārza īpašnieks ar tiem darīs?
16 Viņš atnāks, nogalinās šos vīnkopjus un iznomās dārzu citiem.”
To dzirdējuši, ļaudis izsaucās: ”Lai tā nekad nenotiek!”
17 Jēzus palūkojās uz tiem un teica: ”Ko tādā gadījumā nozīmē rakstītais: ”Akmens, ko cēlēji ir atmetuši, ir kļuvis par galveno stūrakmeni*”?+
18 Ikviens, kas kritīs uz šī akmens, nositīsies,+ un katru, uz ko akmens kritīs, tas sadragās.”
19 Rakstu mācītāji un virspriesteri gribēja viņu tūlīt pat saņemt ciet, jo saprata, ka viņš šo līdzību bija stāstījis par viņiem, taču baidījās no tautas.+
20 Pēc tam, kad tie bija Jēzu vērojuši, tie sūtīja slepeni nolīgtus cilvēkus, kam bija jāizliekas godprātīgiem, taču īstenībā jācenšas pieķert viņu sakām kaut ko tādu, par ko viņu varētu apsūdzēt+ un nodot valdības vīru un vietvalža varā.
21 Šie cilvēki viņu uzrunāja: ”Skolotāj, mēs zinām, ka tu runā un māci pareizi un nespried par cilvēkiem pēc viņu stāvokļa, bet māci Dieva ceļu saskaņā ar patiesību.
22 Vai ir pareizi* maksāt ķeizaram* nodokļus vai ne?”
23 Bet Jēzus pamanīja viņu viltību un teica:
24 ”Parādiet man denāriju*! Kā attēls un uzraksts ir uz tā?” Tie atbildēja: ”Ķeizara.”
25 ”Tad nu dodiet ķeizaram to, kas pienākas* ķeizaram,+ bet Dievam to, kas pienākas Dievam,”+ viņš tiem sacīja.
26 Tā tiem neizdevās ļaužu priekšā pieķert viņu vārdos, un, pārsteigti par viņa atbildi, tie klusēja.
27 Tad pie Jēzus pienāca daži saduceji (tie, kas apgalvo, ka neesot augšāmcelšanas)+ un vaicāja:+
28 ”Skolotāj, Mozus mums ir rakstījis: ”Ja vīrietis nomirst, atstādams sievu, bet neatstādams bērnus, tad lai viņa brālis apprec viņa atraitni un rada savam brālim pēcnācējus.”+
29 Bija septiņi brāļi. Pirmais apņēma sievu, bet nomira bez bērniem.
30 Tāpat arī otrais,
31 pēc tam trešais, un tā visi septiņi. Tie visi nomira, neatstājuši bērnus.
32 Beigās nomira arī sieva.
33 Kuram no brāļiem viņa būs sieva pēc augšāmcelšanas? Visi septiņi taču bija precējušies ar viņu.”
34 Jēzus tiem atbildēja: ”Šajā laikmetā* cilvēki ņem sievas un iziet pie vīra,
35 bet tie, kas būs atzīti par cienīgiem celties augšā no mirušajiem un dzīvot nākamajā laikmetā, nedz ņems sievas, nedz izies pie vīra.+
36 Arī mirt viņi vairs nevarēs, jo viņi būs kā eņģeļi, un, piecelti no mirušajiem,* viņi būs Dieva bērni.
37 Bet to, ka mirušie celsies augšā, arī Mozus ir darījis zināmu stāstā par ērkšķu krūmu, kad nosauca Jehovu* par ”Ābrahāma Dievu, Īzaka Dievu un Jēkaba Dievu”.+
38 Viņš ir nevis mirušo, bet dzīvo Dievs, jo viņam tie visi ir dzīvi.”+
39 Tad daži rakstu mācītāji atzina: ”Labi teikts, skolotāj.”
40 Pēc tam tie vairs neiedrošinājās viņam neko jautāt.
41 Savukārt Jēzus tiem vaicāja: ”Kāpēc mēdz teikt, ka Kristus ir Dāvida dēls?+
42 Dāvids taču pats psalmu grāmatā ir sacījis: ”Jehova teica manam Kungam: ”Sēdi pie manas labās rokas,
43 kamēr es nolikšu tavus ienaidniekus tev zem kājām.””+
44 Tātad Dāvids viņu sauc par Kungu — kā gan viņš var būt Dāvida dēls?”
45 Visiem ļaudīm dzirdot, viņš mācekļiem teica:
46 ”Sargieties no rakstu mācītājiem, kam patīk staigāt apkārt garos tērpos, saņemt sveicienus tirgus laukumos un sēdēt sinagogās priekšējās* vietās un goda vietās mielastos,+
47 kas atņem atraitnēm mantu* un izrādās ar garām lūgšanām. Viņi dabūs bargāku sodu.”
