Lūkas 9:1—62
-
Norādījumi divpadsmit apustuļiem (1—6)
-
Hērods ir neizpratnē, ko domāt par Jēzu (7—9)
-
Jēzus paēdina piecus tūkstošus (10—17)
-
Pēteris atzīst, ka Jēzus ir Kristus (18—20)
-
Jēzus runā par savu nāvi (21, 22)
-
Ko nozīmē būt īstam māceklim (23—27)
-
Jēzus pārvēršanās (28—36)
-
Tiek izdziedināts dēmona apsēsts zēns (37—43)
-
Jēzus atkal runā par savu nāvi (43—45)
-
Mācekļi strīdas par to, kurš ir galvenais (46—48)
-
”Kas nav pret jums, tas ir par jums” (49, 50)
-
Jēzu neuzņem samariešu ciemā (51—56)
-
Ko nozīmē sekot Jēzum (57—62)
9 Tad Jēzus sasauca tos divpadsmit un deva tiem varu pār visiem dēmoniem+ un spēku dziedināt slimības.+
2 Viņš tos izsūtīja sludināt Dieva valstību un dziedināt
3 un teica: ”Neņemiet ceļā līdzi neko — ne spieķi, ne pārtikas somu, ne maizi, ne naudu*, nedz arī otru kreklu*.+
4 Bet, lai kurā mājā jūs ieietu, palieciet tur, kamēr dosieties projām no tās puses.+
5 Un, ja kaut kur cilvēki jūs neuzņem, tad, aizejot no tādas pilsētas, nokratiet putekļus no kājām par apliecinājumu, ka tie ir saņēmuši brīdinājumu*.”+
6 Tad tie devās ceļā un apstaigāja ciemus, visur sludinot labo vēsti un dziedinot cilvēkus.+
7 Bet par visiem šiem notikumiem izdzirdēja zemes valdnieks* Hērods* un bija lielā neizpratnē, jo daži teica, ka Jānis esot piecēlies no mirušajiem,+
8 citi — ka esot parādījies Elija, bet vēl citi — ka augšā esot cēlies kāds no senajiem praviešiem.+
9 Hērods teica: ”Jānim es nocirtu galvu.+ Kas tad ir šis, par ko es dzirdu tādas lietas?” Un viņš ļoti gribēja Jēzu redzēt.+
10 Kad apustuļi atgriezās, tie izstāstīja Jēzum visu, ko bija darījuši.+ Viņš tos ņēma sev līdzi, un viņi vieni paši devās uz pilsētu, ko sauc par Betsaidu,+
11 bet ļaudis, to uzzinājuši, viņam sekoja. Jēzus tos laipni uzņēma un runāja ar tiem par Dieva valstību, kā arī darīja veselus tos, kam vajadzēja dziedināšanu.+
12 Kad diena jau sliecās uz vakarpusi, tie divpadsmit atnāca pie viņa un sacīja: ”Sūti ļaudis, lai viņi aiziet uz apkārtējiem ciemiem un lauku sētām un sameklē sev naktsmājas un ēdienu, jo šī ir nomaļa vieta.”+
13 Taču Jēzus atteica: ”Dodiet jūs viņiem ēst.”+ Mācekļi iebilda: ”Mums nekā vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis, ja nu vienīgi mēs paši ietu un nopirktu pārtiku visiem šiem cilvēkiem.”
14 Tur bija apmēram pieci tūkstoši vīriešu. ”Lieciet tiem apsēsties grupās pa kādiem piecdesmit,” Jēzus mācekļiem norādīja.
15 Viņi tā arī izdarīja, un visi apsēdās zemē.
16 Tad Jēzus, paņēmis piecas maizes un abas zivis, paskatījās uz debesīm, lūgšanā pateicās par tām, pārlauza maizes un kopā ar zivīm deva mācekļiem, lai tie tās izdalītu ļaudīm.
17 Visi ēda, līdz bija paēduši, un pēc tam tika savākti divpadsmit grozi ar pāri palikušajiem gabaliem.+
18 Vēlāk, kad Jēzus vienatnē lūdza Dievu, pie viņa sanāca mācekļi, un viņš tiem jautāja: ”Ko ļaudis saka par to, kas es esmu?”+
19 Tie atbildēja: ”Vieni saka — Jānis Kristītājs, citi — Elija, vēl citi — kāds no senajiem praviešiem, kas cēlies augšā.”+
20 Tad viņš vaicāja: ”Bet kā jūs paši domājat, kas es esmu?” Pēteris atbildēja: ”Dieva Svaidītais*.”+
21 Pēc tam Jēzus tiem stingri piekodināja nevienam to nestāstīt,+
22 piebilzdams: ”Cilvēka dēlam būs daudz jācieš, vecākie, virspriesteri un rakstu mācītāji viņu atraidīs, viņu nogalinās,+ un trešajā dienā viņš celsies augšā.”+
23 Vērsdamies pie visiem, Jēzus teica: ”Ja kāds grib nākt man līdzi, lai viņš atsakās no sevis,+ paņem savu moku stabu* un, dienu no dienas to nesdams, pastāvīgi man seko.+
24 Jo, kas grib glābt savu dzīvību*, tas to zaudēs, bet, kas zaudē dzīvību manis dēļ, tas to izglābs.+
25 Kāds gan cilvēkam ir labums, ja viņš iegūst visu pasauli, bet pats sev nodara ļaunu vai sevi pazudina?+
26 Ja kāds kaunēsies par mani un maniem vārdiem, Cilvēka dēls par viņu kaunēsies, kad ieradīsies savā godā un sava Tēva un svēto eņģeļu godā.+
27 Patiesi, es jums saku: daži no tiem, kas te stāv, nāvi neredzēs, kamēr nebūs ieraudzījuši Dieva valstību.”+
28 Kādas astoņas dienas pēc tam, kad viņš bija teicis šos vārdus, viņš paņēma līdzi Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa kalnā lūgt Dievu.+
29 Lūgšanas laikā Jēzus seja mainīja izskatu un viņa drēbes kļuva žilbinoši baltas,
30 un pēkšņi ar viņu sarunājās divi vīri — Mozus un Elija.
31 Parādījušies starojošā spožumā*, tie runāja par Jēzus aiziešanu — par to, kam ar viņu jānotiek Jeruzālemē.+
32 Pēteri un viņa biedrus bija pievārējis miegs, bet atmodušies tie ieraudzīja Jēzu viņa godā+ un divus vīrus stāvam kopā ar viņu.
33 Kad šie vīri jau taisījās Jēzu atstāt, Pēteris vērsās pie viņa: ”Skolotāj, mums te ir labi. Uzsliesim trīs teltis: vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam!” Bet viņš pats nezināja, ko saka.
34 Viņam vēl runājot, parādījās mākonis, kas pamazām tos aizsedza. Kad mākonis bija ieskāvis mācekļus, tiem kļuva bail.
35 Tad no mākoņa atskanēja balss:+ ”Šis ir mans Dēls, mans izredzētais.+ Klausiet viņam!”+
36 Kad balss atskanēja, Jēzus jau bija palicis viens. Bet mācekļi klusēja un kādu laiku nevienam neko nestāstīja par redzēto.+
37 Nākamajā dienā, kad viņi nokāpa no kalna, Jēzum pretī nāca daudz ļaužu.+
38 Kāds cilvēks no pūļa viņam sauca: ”Skolotāj, lūdzu, apskati manu dēlu, manu vienīgo!+
39 Kad gars viņu sagrābj, viņš pēkšņi iekliedzas, sāk raustīties krampjos un viņam pa muti nāk putas. Tas viņu moka un neparko negrib likt mierā.
40 Es taviem mācekļiem lūdzu to izdzīt, bet viņi nespēja.”
41 Jēzus sacīja: ”Ak, neticīgā un sabojātā paaudze,+ cik ilgi man būs jāpaliek pie jums un jūs jāpacieš? Atved savu dēlu šurp!”+
42 Kad zēns tuvojās, dēmons nogāza to gar zemi un lika tam raustīties briesmīgos krampjos. Taču Jēzus padzina ļauno garu, izdziedināja zēnu un atdeva to tēvam.
43 Visi bija ļoti pārsteigti par Dieva vareno spēku.
Kad ļaudis brīnījās par to, ko Jēzus darīja, viņš teica mācekļiem:
44 ”Iegaumējiet labi šos vārdus: Cilvēka dēlam jātiek nodotam ļaužu rokās.”+
45 Taču viņi nesaprata sacīto, jo šo vārdu jēga viņiem bija apslēpta, bet viņi baidījās Jēzum kaut ko par tiem jautāt.
46 Tad mācekļi sāka strīdēties, kurš no viņiem ir galvenais*.+
47 Jēzus, zinādams viņu domas, pasauca kādu bērnu, nostādīja sev blakus
48 un uzrunāja mācekļus: ”Tas, kas tādu bērnu uzņem manis* dēļ, uzņem arī mani, un tas, kas uzņem mani, uzņem arī to, kas mani ir sūtījis.+ Kas jūsu vidū izturas kā mazākais, tas ir liels.”+
49 Pēc tam Jānis sacīja: ”Skolotāj, mēs redzējām kādu, kas tavā vārdā izdzen dēmonus, un centāmies viņam to aizliegt, tāpēc ka viņš nav kopā ar mums.”+
50 Bet Jēzus viņam atbildēja: ”Nevajag viņam aizliegt, jo, kas nav pret jums, tas ir par jums.”
51 Tuvojās laiks, kad Jēzum bija jātiek uzņemtam debesīs.+ Apņēmības pilns, viņš gatavojās doties uz Jeruzālemi
52 un nosūtīja sev pa priekšu dažus mācekļus. Tie devās ceļā un iegāja kādā samariešu ciemā, lai viņam visu sagatavotu.
53 Bet ciema iedzīvotāji negribēja Jēzu uzņemt,+ jo viņš gāja uz Jeruzālemi.
54 Kad to redzēja mācekļi Jēkabs un Jānis,+ tie vaicāja: ”Kungs, vai tu gribi, lai mēs liekam ugunij nākt no debesīm un tos aprīt?”+
55 Bet Jēzus pagriezies tos norāja,
56 un viņi aizgāja uz citu ciemu.
57 Viņiem ejot pa ceļu, kāds cilvēks Jēzum teica: ”Es tev sekošu, lai kurp tu ietu.”
58 Bet Jēzus tam sacīja: ”Lapsām ir alas, un putniem ir ligzdas, bet Cilvēka dēlam nav, kur galvu nolikt.”+
59 Kādu citu Jēzus aicināja: ”Seko man!” Tas atbildēja: ”Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt tēvu!”+
60 ”Lai mirušie+ apglabā savus mirušos, bet tu ej un visur sludini Dieva valstību!” viņš teica.+
61 Vēl kāds cits solīja: ”Es tev sekošu, Kungs, tikai ļauj man vispirms atvadīties no mājiniekiem!”
62 Jēzus tam sacīja: ”Neviens, kas ir uzlicis roku uz arkla un skatās atpakaļ,+ nav derīgs Dieva valstībai.”+
Zemsvītras piezīmes
^ Burt. ”sudrabu”.
^ Burt. ”divus kreklus”.
^ Burt. ”par liecību pret tiem”. Šāds žests nozīmēja, ka cilvēks neuzņemas atbildību par sekām.
^ Vai ”tetrarhs”, t.i., Romas imperatora iecelts kādas teritorijas valdnieks.
^ T.i., Hērods Antipa, Hēroda Lielā dēls.
^ ”Svaidītais”. Gr. christos (Kristus).
^ Sk. ”moku stabs” skaidrojošajā vārdnīcā.
^ ”Starojošā spožumā”. Vai ”godā”.
^ Burt. ”lielākais”.
^ Burt. ”mana vārda”.
