Pulcētājs 5:1—20
5 Esi apdomīgs, kad ej Dieva namā!+ Labāk ir iet un klausīties,+ nevis nest upurus tā, kā to dara nelgas,+ kas neapjēdz, ka rīkojas nepareizi.
2 Domā, pirms runā, un neizsakies pārsteidzīgi Dieva priekšā,+ jo Dievs ir debesīs, bet tu esi uz zemes, tāpēc labāk runā mazāk.+
3 Kur daudz rūpju, tur nemierīgi sapņi*;+ kur daudz vārdu, tur muļķīgas runas.+
4 Ja esi devis solījumu Dievam, nekavējies to pildīt,+ jo nelgas viņam nav patīkami.+ Ko esi solījis, to pildi!+
5 Labāk neko nesolīt nekā solīt un nepildīt.+
6 Nepieļauj, ka vārdi, kas nāk no tavas mutes, tev kļūtu par iemeslu grēkam,+ un nesaki eņģelim*: ”Tā bija kļūda!”+ Kādēļ gan sadusmot Dievu ar saviem vārdiem un pieredzēt, kā viņš sagrauj tavu roku darbu?+
7 Jo, kur daudz rūpju, tur nemierīgi sapņi,+ un, kur daudz vārdu, tur tukšas runas. Bet tu bīsties Dievu!+
8 Nebrīnies, ja tu redzi, ka tavā novadā apspiež trūcīgo un min kājām tiesu un taisnību.+ To, kurš ir augstā amatā, uzrauga kāds par viņu augstāks, un ir citi, kas ir vēl augstāki par tiem.
9 Tie visi pārtiek no zemes ražas; pat ķēniņš dzīvo no tā, ko dod tīrumi.+
10 Kas mīl naudu, tam nekad nav diezgan naudas, un, kas mīl bagātību, tam nekad nepietiek ienākumu.+ Arī tas ir tukšums.+
11 Ja vairojas bagātība, vairojas arī tās tērētāji.+ Kāds tad labums ir īpašniekam, kā vien pamielot acis?+
12 Salds ir strādnieka miegs, vienalga, vai viņš ēdis maz vai daudz, bet bagātniekam viņa pārpilnība neļauj aizmigt.
13 Es esmu redzējis zem saules kaut ko ļoti skumju*: kā cilvēks sakrāja bagātību sev pašam par nelaimi.
14 Neveiksmīgos darījumos viņš savu bagātību zaudēja, un, kad viņam piedzima dēls, viņam nekā vairs nebija.+
15 Kā cilvēks kails ir nācis no mātes klēpja, tā kails viņš arī aiziet,+ un nekādu atlīdzību par visām savām pūlēm viņš nevarēs paņemt līdzi.+
16 Arī tas ir ļoti skumji: kāds viņš atnāca, tāds pats viņš atkal aizies. Kāds labums ir tam, kura darbs ir tikai tukšas pūles?+
17 Tumsā viņš pavada savas mūža dienas, viņu māc dziļš sarūgtinājums, slimības un dusmas.+
18 Lūk, ko es atzīstu par labu un pareizu: lai cilvēks ēd un dzer un gūst gandarījumu no visa smagā darba,+ kuram viņš nododas zem saules savā īsajā mūžā, ko Dievs viņam ir atvēlējis. Tā ir viņa atlīdzība.+
19 Ja Dievs turklāt dāvā cilvēkam mantu un bagātību+ un ļauj tās baudīt, lai cilvēks ņem savu atlīdzību un rod prieku savās pūlēs. Tā ir Dieva dāvana.+
20 Viņš tikpat kā nemana, cik ātri paskrien mūžs, jo Dievs viņa sirdi pilda ar prieku.+
