Pulcētājs 6:1—12
6 Es esmu redzējis zem saules vēl kādu postu, kas bieži piemeklē cilvēkus:
2 Dievs kādam piešķir mantu, bagātību un godu, tā ka cilvēkam netrūkst nekā, ko viņš kāro, bet Dievs viņam nedod iespēju to visu baudīt, turpretī svešinieks to bauda. Tas ir tukšums un liela nelaime.
3 Ja cilvēkam būtu kaut vai simt bērnu, ja viņš nodzīvotu ilgus gadus un sasniegtu sirmu vecumu, taču apgultos kapā, tā arī neguvis prieku no savas labklājības, man jāsaka: bērnam, kas piedzimis nedzīvs, ir labāk nekā viņam.+
4 Tāds bērns velti ir nācis pasaulē un aiziet tumsā, un viņš paliek bez vārda.
5 Viņš nekad nav redzējis sauli un nav zinājis neko, bet viņam vienalga ir labāk* nekā tam otram.+
6 Ko tas dod, ja cilvēks dzīvo kaut vai divreiz pa tūkstoš gadiem, bet neizjūt prieku? Vai galu galā visi nenonāk vienā un tajā pašā vietā?+
7 Visas cilvēka pūles — vien tam, lai piepildītu vēderu,+ bet viņš tik un tā nekad nav apmierināts.
8 Ar ko tad gudrais ir pārāks par muļķi,+ un kas nabagam tiek no tā, ka viņš prot izdzīvot*?
9 Labāk izbaudīt to, ko acis redz, nevis dzīties pēc tukšām iegribām. Arī tas ir tukšums un vēja ķeršana.
10 Viss, kas ir, jau ir vārdā nosaukts, un ir zināms, kāds ir cilvēks. Viņš nespēj tiesāties* ar to, kurš ir varenāks par viņu.
11 Jo vairāk vārdu, jo tie ir tukšāki — kāda cilvēkam no tiem ir jēga?
12 Kurš zina, ko cilvēkam būtu vislabāk darīt sava gaistošā* mūža nedaudzajās dienās, kas aizslīd kā ēna?+ Kurš cilvēkam pateiks, kas pēc viņa būs zem saules?
