Romiešiem 4:1—25
4 Ko tad lai sakām par Ābrahāmu, mūsu pirmtēvu, no kura esam cēlušies*? Ko viņš ir panācis?
2 Ja Ābrahāms būtu atzīts par taisnu savu darbu dēļ, tad viņam būtu pamats lepoties, bet ne Dieva priekšā.
3 Jo kas ir teikts Rakstos? ”Ābrahāms ticēja Jehovam*, tāpēc viņu atzina par taisnu.”+
4 Strādniekam algu maksā nevis aiz augstsirdības, bet tāpēc, ka tā viņam pienākas.
5 Turpretī, ja kāds nepaļaujas uz saviem darbiem, bet tic tam, kurš grēcinieku var atzīt par taisnu, viņš tiek uzskatīts par taisnu savas ticības dēļ.+
6 Arī Dāvids sauc par laimīgu tādu cilvēku, ko Dievs atzīst par taisnu neatkarīgi no darbiem:
7 ”Laimīgi tie, kuru pārkāpumi* ir piedoti un kuru grēki ir apklāti,
8 laimīgs tas, kura grēkus Jehova nepieminēs.”+
9 Kas var iegūt šādu laimi — tikai apgraizītie vai arī neapgraizītie?+ Mēs taču sakām: ”Ticības dēļ Ābrahāmu atzina par taisnu.”+
10 Bet kad viņu par tādu atzina? Kad viņš jau bija apgraizīts? Nē, tas notika, kad viņš vēl bija neapgraizīts.
11 Ābrahāms saņēma zīmi,+ proti, apgraizīšanu, par apstiprinājumu* tam, ka viņš tiek uzskatīts par taisnu ticības dēļ, kāda viņam bija jau pirms apgraizīšanas. Tā viņš kļuva par tēvu visiem, kas tic,+ būdami neapgraizīti, un savas ticības dēļ tiek atzīti par taisniem,
12 un arī par tēvu apgraizītiem pēcnācējiem — tiem, kas ne tikai turas pie apgraizīšanas, bet arī staigā tās ticības pēdās, kāda mūsu tēvam Ābrahāmam+ bija jau pirms apgraizīšanas.
13 Solījumu, ka viņš iemantos pasauli, Ābrahāms un viņa pēcnācēji saņēma,+ balstoties ne jau uz bauslību, bet gan uz taisnību, kuras pamatā ir ticība.+
14 Ja mantinieki būtu tie, kas turas pie bauslības, ticībai nebūtu jēgas un solījums būtu tukšs.
15 Bauslība taču pakļauj Dieva dusmām,+ bet, kur nav likuma, nav arī pārkāpuma.+
16 Tātad solījums ir dots ticības dēļ, aiz augstsirdīgas labestības,+ tāpēc tā piepildījums ir nodrošināts visiem Ābrahāma pēcnācējiem+ — ne tikai tiem, kas turas pie bauslības, bet arī tiem, kam ir tāda ticība kā Ābrahāmam. Viņš ir mūsu visu tēvs,+
17 kā ir rakstīts: ”Es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām.”+ Ābrahāms ticēja Dievam, kas atdzīvina mirušos un runā par to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu*.
18 Kaut arī likās, ka cerības nav, tomēr Ābrahāms cerēja un ticēja, ka kļūs par daudzu tautu tēvu, kā bija teikts: ”Tikpat tev būs pēcnācēju.”+
19 Un viņa ticība neatslāba, lai gan viņš apzinājās, ka viņa miesa gandrīz jau ir mirusi — kā nekā viņam bija ap simt gadu+ — un ka arī Sāra ir par vecu, lai dzemdētu bērnus.+
20 Ābrahāms ticēja Dieva solījumam un nešaubījās. Ticībā viņš guva spēku un deva godu Dievam,
21 jo bija pilnīgi pārliecināts, ka Dievs spēj paveikt to, ko ir apsolījis,+
22 tāpēc ”viņu atzina par taisnu”.+
23 Taču vārdi ”viņu atzina” nav rakstīti tikai Ābrahāma dēļ,+
24 bet arī mūsu dēļ, kas vēl tiksim atzīti par taisniem, jo mēs ticam tam, kurš piecēla no mirušajiem mūsu Kungu Jēzu.+
25 Viņš tika nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ+ un celts augšā, lai mēs tiktu atzīti par taisniem.+
