Tiesnešu 21:1—25
-
Benjamīna cilts tiek saglabāta (1—25)
21 Izraēlieši Micpā+ bija devuši šādu zvērestu: ”Neviens no mums nedos savu meitu par sievu benjamīnietim.”+
2 Ļaudis atnāca uz Bēteli,+ sēdēja tur Dieva priekšā līdz vakaram un gauži raudāja un vaimanāja.
3 Tie teica: ”Kamdēļ gan, Jehova, Izraēla Dievs, tā ir noticis Izraēlā? Kamdēļ šodien ir zudusi viena no Izraēla ciltīm?”
4 Nākamajā dienā agri no rīta ļaudis tur uzcēla altāri, lai nestu dedzināmos upurus un miera upurus.+
5 Tad izraēlieši vaicāja: ”Vai ir kādi, kas no Izraēla cilšu novadiem nebija ieradušies uz sapulci Jehovas priekšā?”, jo viņi bija devuši svinīgu zvērestu, ka ikvienam, kas nebija ieradies pie Jehovas Micpā, ir jāmirst.
6 Izraēliešiem kļuva žēl, ka ar viņu brāļiem benjamīniešiem tā ir noticis. Viņi sacīja: ”Šodien no Izraēla ir atšķelta viena cilts.
7 Ko mums darīt, lai atlikušie benjamīnieši tiktu pie sievām? Mēs taču esam zvērējuši pie Jehovas,+ ka nedosim viņiem savas meitas.”+
8 Viņi jautāja: ”Vai ir kādi, kas no Izraēla cilšu novadiem nebija ieradušies pie Jehovas Micpā?”+ Izrādījās, ka nometnē, kur tauta bija sapulcējusies, nebija ieradies neviens no Jabeš-Gileādas.
9 Saskaitot cilvēkus, atklājās, ka neviena no Jabeš-Gileādas iedzīvotājiem nav klāt.
10 Tad tauta nosūtīja uz turieni divpadsmit tūkstošus no varonīgākajiem vīriem, tiem pavēlot: ”Dodieties uz Jabeš-Gileādu un nonāvējiet turienes iedzīvotājus, arī sievietes un bērnus!+
11 Jums jārīkojas tā: nogaliniet pilnīgi visus vīriešus, kā arī visas sievietes, kurām ir bijušas attiecības ar vīrieti.”
12 Starp Jabeš-Gileādas iedzīvotājiem viņi atrada četrsimt meitenes, kas bija jaunavas un nekad nebija gulējušas ar vīrieti. Tās viņi atveda uz nometni Šīlo,+ kas ir Kanaāna zemē.
13 Visa tauta sūtīja ziņu benjamīniešiem, kas bija patvērušies uz Rimmonas klints,+ un piedāvāja tiem noslēgt mieru.
14 Tad benjamīnieši atgriezās savā zemē, un viņiem atdeva Jabeš-Gileādas meitenes,+ kuras bija atstātas dzīvas, bet viņiem visiem nepietika.
15 Tautai bija žēl, ka ar benjamīniešiem tā bija noticis+ un ka Jehova bija sašķēlis Izraēla ciltis.
16 Tautas vecākie vaicāja: ”Ko mums darīt, lai atlikušie tiktu pie sievām? Visas benjamīnietes taču ir nonāvētas,”
17 un piebilda: ”Tiem benjamīniešiem, kas ir palikuši dzīvi, ir jāpalīdz saglabāt viņu īpašums, lai Izraēlā neizzustu vesela cilts.
18 Tomēr mēs nedrīkstam viņiem dot par sievām savas meitas, jo Izraēla tauta ir zvērējusi: ”Nolādēts ir tas, kurš savu meitu dod par sievu benjamīnietim!””+
19 Tad daži no viņiem sacīja: ”Gadu no gada Šīlo,+ kas atrodas uz ziemeļiem no Bēteles, uz austrumiem no lielceļa, kurš ved no Bēteles uz Šehemu, un uz dienvidiem no Lebonas, tiek svinēti svētki Jehovam.”
20 Tautas vecākie norādīja benjamīniešiem: ”Ejiet uz turieni un paslēpieties vīna dārzos!
21 Kad jūs redzēsiet, ka Šīlo jaunavas ir iznākušas dejot riņķa dejas, ejiet laukā no vīna dārziem, un lai katrs no jums sagrābj kādu Šīlo jaunavu un lai dodas ar to atpakaļ uz Benjamīna zemi un ņem to sev par sievu.
22 Ja viņu tēvi vai brāļi mums pārmetīs, mēs tiem atbildēsim: ”Esiet pret mums iecietīgi benjamīniešu dēļ, jo karagājienā mums neizdevās dabūt viņiem visiem sievas,+ savukārt jūs nevarējāt dot viņiem savas meitas par sievām, lai nekļūtu vainīgi zvēresta laušanā.””+
23 Benjamīnieši tā arī rīkojās — ikviens no tiem ņēma sev sievu no dejotājām. Viņi atgriezās savos īpašumos, atjaunoja savas pilsētas+ un apmetās tajās.
24 Izraēlieši, kas tur bija sapulcējušies, izklīda, un ikviens devās atpakaļ pie savas cilts un dzimtas. Tie atgriezās savos īpašumos.
25 Tajā laikā Izraēlā nebija ķēniņa,+ un ikviens darīja to, ko pats uzskatīja par pareizu.
