Nehemijas 2:1—20
2 Ķēniņa Artakserksa+ divdesmitajā valdīšanas gadā,+ nīsāna* mēnesī, kad viņam priekšā tika celts vīns, es, kā parasti, paņēmu vīnu un pasniedzu to ķēniņam.+ Nekad agrāk ķēniņš mani nebija redzējis sadrūmušu,
2 tāpēc viņš man jautāja: ”Kāpēc tu izskaties tik drūms? Tu taču neesi slims! Laikam kaut kas nospiež tavu sirdi.” Tad es ļoti nobijos.
3 Es viņam teicu: ”Lai ķēniņš dzīvo mūžīgi! Kā lai es nebūtu sadrūmis, ja pilsēta, kur ir apglabāti mani tēvi, guļ drupās un tās vārti ir nodedzināti?”+
4 Ķēniņš prasīja: ”Ko tu vēlies?” Es lūgšanā vērsos pie debesu Dieva+
5 un tad atbildēju: ”Ja tev, ķēniņ, labpatīk un ja tavs kalps ir iemantojis tavu labvēlību, sūti mani uz Jūdas zemi, uz pilsētu, kur ir apglabāti mani tēvi, lai varu to atjaunot.”+
6 Ķēniņš, kuram tobrīd blakus sēdēja ķēniņiene, vaicāja: ”Cik ilgi tu būsi prom, un kad tu atgriezīsies?” Tā kā ķēniņš bija ar mieru mani sūtīt,+ es viņam minēju noteiktu laiku.+
7 Es viņam lūdzu: ”Ja vien tev, ķēniņ, labpatīk, dod man līdzi vēstules Aizeifratas+ pārvaldniekiem, lai es varētu droši nokļūt Jūdas zemē,
8 kā arī vēstuli ķēniņa mežzinim* Asafam, lai viņš man piešķirtu kokmateriālus tā cietokšņa+ vārtiem, kurš atrodas pie tempļa, pilsētas mūriem+ un namam, kur es dzīvošu.” Un ķēniņš man iedeva vēstules,+ jo mans labais Dievs bija ar mani.+
9 Ieradies pie Aizeifratas pārvaldniekiem, es tiem nodevu ķēniņa vēstules. Viņš bija atsūtījis man līdzi arī karaspēka virsniekus un jātniekus.
10 Kad horonietis Sanballats+ un amoniešu+ ierēdnis Tobija+ uzzināja, ka kāds ir ieradies palīdzēt izraēliešiem, viņi bija ļoti neapmierināti.
11 Galu galā es nonācu Jeruzālemē. Kad biju tur pavadījis trīs dienas,
12 es naktī piecēlos un paņēmu līdzi dažus vīrus. Bet es nevienam nebiju stāstījis, ko, sava Dieva mudināts, biju nodomājis darīt Jeruzālemes labā. Es vienīgais pārvietojos jāšus, bet pārējie gāja kājām.
13 Tā es tonakt devos ārā pa Ielejas vārtiem+ un, pētīdams sagrautos Jeruzālemes mūrus un nodedzinātos vārtus,+ aizjāju Lielās Čūskas avota* virzienā līdz Pelnu vārtiem*.+
14 Tad es aizjāju līdz Avota vārtiem+ un Ķēniņa dīķim, taču tālāk jāšus vairs nevarēja tikt uz priekšu.
15 Es turpināju ceļu pa ieleju+ un pārbaudīju mūri, bet pēc tam devos atpakaļ un atgriezos pa Ielejas vārtiem.
16 Bet priekšniekiem+ nebija ne jausmas, kurp es biju devies un ko biju darījis, jo es jūdiem vēl neko nebiju stāstījis — ne viņu priesteriem, ne augstmaņiem, ne priekšniekiem, nedz arī pārējiem, kam būtu jāveic darbi.
17 Visbeidzot es viņiem sacīju: ”Jūs paši redzat, kādā postā mēs esam! Jeruzāleme guļ drupās, un tās vārti ir nodedzināti. Atjaunosim Jeruzālemes mūrus, lai mums vairs nebūtu jākaunas!”
18 Es viņiem pastāstīju, kā mans Dievs mani bija atbalstījis+ un ko man bija teicis ķēniņš.+ Tad viņi sacīja: ”Ķersimies klāt un būvēsim!” Un viņi sāka sparīgi gatavoties šim labajam darbam.+
19 Kad horonietis Sanballats, amoniešu+ ierēdnis Tobija+ un arābs+ Gešems to padzirdēja, viņi mūs izsmēja+ un nicīgi jautāja: ”Ko jūs darāt? Vai gribat sacelties pret ķēniņu?”+
20 Taču es atbildēju: ”Debesu Dievs mūsu darbam liks sekmēties,+ un mēs, viņa kalpi, ķersimies klāt un būvēsim, bet jums gar Jeruzālemi nav nekādas daļas — ne jums te ir kādas tiesības, ne jums ir saknes šajā pilsētā*!”+
