Nehemijas 5:1—19
5 Tad ļaudis, vīri un sievas, sāka skaļi paust sašutumu par saviem tautiešiem jūdiem.+
2 Vieni teica: ”Mums ir daudz dēlu un meitu! Mums vajag labību, lai mums būtu, ko ēst, un mēs varētu izdzīvot.”
3 Citi sacīja: ”Lai bada laikā dabūtu labību, mums ir jāieķīlā savi lauki, vīna dārzi un mājas.”
4 Vēl citi sūdzējās: ”Lai samaksātu ķēniņam nodevas, mums nācās aizņemties naudu pret saviem laukiem un vīna dārziem.+
5 Mēs esam tādi paši kā mūsu tautieši, un mūsu bērni nav sliktāki par viņējiem, taču mēs esam spiesti padarīt savus dēlus un meitas par vergiem. Dažas no mūsu meitām jau ir nonākušas verdzībā,+ bet mēs esam bezspēcīgi, jo mūsu lauki un vīna dārzi pieder citiem.”
6 Kad es dzirdēju viņu sūdzības, es ļoti sadusmojos.
7 Visu rūpīgi pārdomājis, es augstmaņiem un priekšniekiem pārmetu: ”Jūs prasāt procentus no saviem tautas brāļiem!”+
Pēc tam es sasaucu lielu sapulci
8 un teicu šiem vīriem: ”Cik ir bijis mūsu spēkos, mēs esam izpirkuši savus brāļus jūdus, kas bija pārdoti citām tautām, bet tagad jūs paši pārdodat savus brāļus+ un gribat, lai mēs arī viņus izpērkam?” Viņi klusēja, jo viņiem nebija, ko teikt.
9 Tad es sacīju: ”Jūs rīkojaties nepareizi! Vai jums nebija jādzīvo bijībā pret mūsu Dievu,+ lai citas tautas, mūsu ienaidnieki, mūs nevarētu nievāt?
10 Gan es pats, gan mani brāļi un kalpi esam aizdevuši trūcīgajiem naudu un labību. Taču aizdošana pret procentiem ir jāizbeidz!+
11 Lūdzu, šodien pat atdodiet viņiem tīrumus,+ vīna dārzus, olīvu birzis un mājas. Arī tos procentus* no naudas, labības, jaunā vīna un eļļas, ko jūs no viņiem prasījāt, atdodiet atpakaļ.”
12 Viņi atbildēja: ”Mēs to visu atdosim un neko no viņiem neprasīsim. Mēs darīsim tieši tā, kā tu saki!” Tad es ataicināju priesterus un liku šiem vīriem apzvērēt, ka viņi pildīs solīto.
13 Es izpurināju savu drēbju ieloku un teicu: ”Tāpat lai Dievs izpurina no viņa mājām un īpašumiem ikvienu, kas neturēs šo solījumu! Lai viņš tā tiek izpurināts un atstāts tukšā!” Visi sapulcētie ļaudis sacīja: ”Āmen!”* un slavēja Jehovu, un viņi darīja, kā bija solījuši.
14 Turklāt kopš tās dienas, kad ķēniņš Artakserkss mani iecēla par Jūdas zemes pārvaldnieku,+ no viņa+ divdesmitā+ līdz trīsdesmit otrajam valdīšanas gadam,+ proti, divpadsmit gadus, ne es, ne mani brāļi neēdām pārtiku, kas pienākas pārvaldniekam.+
15 Turpretī iepriekšējie pārvaldnieki bija bijuši ļaudīm par slogu un bija ņēmuši no tiem maizei un vīnam četrdesmit sudraba šekeļus* dienā. Arī viņu kalpi bija apspieduši ļaudis, bet es to nedarīju,+ jo bijos Dievu.+
16 Pie tam es pats piedalījos mūra celšanā, un arī visi mani kalpi tur strādāja, kaut gan nevienu zemes gabalu mēs neesam iegādājušies.+
17 Pie mana galda ēda jūdi un viņu priekšnieki, simt piecdesmit vīri, kā arī cittautieši, kas mūs apmeklēja.
18 Ik dienas par maniem līdzekļiem* tika sagatavots viens vērsis, sešas izmeklētas aitas un putni, bet reizi desmit dienās lielā daudzumā tika pasniegti visdažādākie vīni. Tomēr es neprasīju pārtiku, kas pienākas pārvaldniekam, jo ļaudis jau tāpat nospieda smaga kalpība.
19 Atceries mani un svētī,* mans Dievs, par visu, ko esmu darījis šīs tautas labā!+
