Rutes 1:1—22
1 Tiesnešu+ laikā zemē izcēlās bads, un kāds vīrs no Betlēmes+ Jūdā kopā ar sievu un diviem dēliem devās uz Moāba+ zemi, lai tur apmestos.
2 Šo vīru sauca Elimelehs*, viņa sievu — Naomija*, bet dēlus — Mahlons* un Kiljons*. Viņi bija efrātieši no Betlēmes Jūdā. Nonākuši Moābā, viņi tur apmetās uz dzīvi.
3 Pēc kāda laika Naomijas vīrs Elimelehs nomira, un viņa palika viena ar abiem dēliem.
4 Vēlāk dēli apprecēja moābietes; vienas vārds bija Orpa, bet otras — Rute.+ Viņi dzīvoja tajā zemē kādus desmit gadus.
5 Pēc tam nomira arī Mahlons un Kiljons, un tā Naomija palika bez bērniem un bez vīra.
6 Tad viņa kopā ar vedeklām posās ceļā, lai no Moābas atgrieztos dzimtenē, jo viņa bija dzirdējusi, ka Jehova ir atcerējies savu tautu un devis tai maizi.
7 Naomija atstāja savu dzīvesvietu un kopā ar vedeklām devās atpakaļ uz Jūdu.
8 Ceļā Naomija viņām sacīja: ”Labāk atgriezieties mājās pie mātes! Lai Jehova pret jums izturas ar tikpat uzticīgu mīlestību,+ ar kādu jūs esat izturējušās pret maniem nu jau mirušajiem dēliem un mani.
9 Lai Jehova jums ļauj atrast drošību* katrai sava vīra namā!”+ Pēc tam viņa noskūpstīja vedeklas, un tās sāka skaļi raudāt
10 un teica: ”Nē, mēs dosimies tev līdzi pie tavas tautas!”
11 Bet Naomija sacīja: ”Ejiet atpakaļ, manas meitas! Kādēļ jums nākt man līdzi? Vai tad es vēl varētu dzemdēt dēlus, kas kļūtu jums par vīriem?+
12 Griezieties vien atpakaļ, manas meitas, ejiet, jo es jau esmu par vecu, lai precētos. Pat ja man būtu cerība jau šonakt piederēt vīram un es vēl spētu dzemdēt dēlus,
13 vai jūs gaidītu, kamēr tie pieaug? Vai jūs viņu dēļ būtu ar mieru palikt neprecētas? Nē, manas meitas! Man ļoti sāp sirds par jums, jo Jehovas roka ir pavērsusies pret mani.”+
14 Viņas atkal apraudājās, un pēc tam Orpa, uz atvadām noskūpstījusi vīramāti, aizgāja, bet Rute negribēja no tās šķirties.
15 Naomija viņu mudināja: ”Redzi, tava svaine ir devusies atpakaļ pie savas tautas un saviem dieviem. Ej arī tu kopā ar viņu!”
16 Bet Rute sacīja: ”Neprasi man, lai es tevi atstātu un dotos atpakaļ. Kur tu iesi, iešu arī es, un, kur tu mājosi, mājošu arī es. Tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs.+
17 Kur tu mirsi, miršu arī es, un tur mani arī apglabās. Lai Jehova mani pārmāca un soda,* ja kas cits kā vien nāve spēs mūs šķirt.”
18 Redzot, ka Rute ir cieši apņēmusies viņai sekot, Naomija pārstāja to atrunāt.
19 Tā viņas divatā turpināja ceļu, līdz nonāca Betlēmē.+ Kad viņas tur ieradās, pilsētā sacēlās kņada, un sievietes taujāja: ”Vai tā tiešām ir Naomija?”
20 Bet viņa sacīja: ”Nesauciet mani par Naomiju*. Sauciet mani par Māru*, jo Visvarenais ir padarījis manu dzīvi gaužām rūgtu.+
21 Kad devos prom, man bija viss, bet Jehova mani ir pārvedis mājās tukšā. Kāpēc lai jūs mani sauktu par Naomiju, ja Jehova ir nostājies pret mani un Visvarenais man ir licis ciest?”+
22 Tā Naomija kopā ar savu vedeklu, moābieti Ruti, atgriezās no Moābas.+ Viņas ieradās Betlēmē miežu pļaujas sākumā.+
Zemsvītras piezīmes
^ Noz. ”mans Dievs ir ķēniņš”.
^ Noz. ”mana jaukā”.
^ Iesp., atvasināts no vārda ar nozīmi ”savārgt; saslimt”.
^ Noz. ”nīkstošais; dilstošais”.
^ Vai ”mieru”.
^ Burt. ”Lai Jehova man dara tā un vēl pieliek”. Izteiciens, kas tika lietots, ar zvērestu apstiprinot sacīto.
^ Noz. ”mana jaukā”.
^ Noz. ”rūgtā”.
