Senatnē izraēliešiem desmitā tiesa a jeb desmitā daļa no saviem gada ienākumiem bija jāziedo patiesā Dieva pielūgsmes vajadzībām. Dievs viņiem bija pavēlējis: ”Jums jādod desmitā daļa [”desmitā tiesa”, Bībeles 1965. gada izdevums] no visa, kas no iesētā ik gadus izaug jūsu tīrumos.” (5. Mozus 14:22.)

 Prasība ziedot desmito tiesu bija ietverta Mozus bauslībā — likumu krājumā, ko Dievs bija devis senajiem izraēliešiem. Kristieši nav pakļauti Mozus bauslībai, tāpēc viņiem nav jāmaksā desmitā tiesa. (Kolosiešiem 2:13, 14.) Ikviens kristietis dod ziedojumus ”tā, kā savā sirdī ir apņēmies, nevis negribīgi vai piespiedu kārtā, jo Dievs mīl priecīgu devēju”. (2. Korintiešiem 9:7.)

•  Desmitā tiesa ”Vecajā Derībā”

•  Desmitā tiesa ”Jaunajā Derībā”

 Bībeles daļā, ko mēdz dēvēt par Veco Derību, vairākkārt ir pieminēta desmitā tiesa. Pārsvarā šīs atsauces attiecas uz laiku, kad izraēliešiem ar Mozus starpniecību jau bija dota bauslība. Tomēr pāris gadījumos runa ir par agrāku laikposmu.

Pirms Mozus bauslības

 Pirmais Bībelē minētais cilvēks, kas deva desmito tiesu, bija Ābrams (Ābrahāms). (1. Mozus 14:18—20; Ebrejiem 7:4.) Cik var spriest, viņš to darīja tikai vienreiz, kad pasniedza dāvanu Salemas ķēniņam, kas bija arī priesteris. Bībelē nav atrodamas norādes, ka Ābrahāms vai viņa bērni būtu maksājuši desmito tiesu vēl kādu reizi.

 Otrais, kas deva desmito tiesu, bija Ābrahāma mazdēls Jēkabs. Viņš apsolīja, ka tad, ja Dievs viņu svētīs, viņš tam atdos desmito daļu no visa, ko būs saņēmis. (1. Mozus 28:20—22.) Pēc dažu Bībeles zinātnieku domām, Jēkabs šo desmito tiesu, iespējams, samaksāja, upurēdams dzīvniekus. Kaut arī Jēkabs pats bija uzņēmies šādas saistības, saviem ģimenes locekļiem viņš neuzlika par pienākumu maksāt desmito tiesu.

Mozus bauslības laikā

 Senajiem izraēliešiem bija jāmaksā desmitā tiesa, lai atbalstītu reliģisko darbību.

•   Desmitā tiesa bija paredzēta reliģiskajiem kalpotājiem — levītiem un priesteriem —, kam nebija savu zemes īpašumu. (4. Mozus 18:20, 21.) Saņēmuši no saviem tautiešiem desmito tiesu, levīti pašu labāko ”desmito daļu no šīs desmitās tiesas” ziedoja priesteriem. (4. Mozus 18:26—29.)

•   Pēc visa spriežot, pastāvēja vēl otra ikgadējā desmitā tiesa, kas bija paredzēta gan levītu, gan pārējās tautas vajadzībām. (5. Mozus 14:22, 23.) Šo desmito tiesu izraēliešu ģimenes varēja izmantot, svinot gadskārtējos svētkus, un noteiktos gados tā tika atdota trūcīgajiem. (5. Mozus 14:28, 29; 26:12.)

 Kā tika aprēķināta desmitā tiesa? Izraēlieši katru gadu deva desmito daļu no savas ražas. (3. Mozus 27:30.) Ja viņi desmito tiesu gribēja maksāt naudā, viņiem summai, kas atbilda ražas desmitās daļas vērtībai, bija jāpievieno vēl 20 procenti. (3. Mozus 27:31.) Viņiem bija jāziedo arī ”desmitā daļa no liellopiem un sīklopiem”. (3. Mozus 27:32.)

 Lai izraudzītos desmito tiesu no saviem lopiem, izraēlieši nošķīra no ganāmpulka katru desmito dzīvnieku, kas nāca ārā no aploka. Bauslībā bija noteikts, ka saimnieks nedrīkstēja pārbaudīt, cik labi vai slikti ir izraudzītie dzīvnieki, mainīt tos pret citiem, ne arī samaksāt to vērtību naudā. (3. Mozus 27:32, 33.) Savukārt otru desmito tiesu, kas bija paredzēta gadskārtējiem svētkiem, drīkstēja pārvērst naudā. Šāda iespēja bija ērta izraēliešiem, kuriem uz svētkiem bija jāmēro tāls ceļš. (5. Mozus 14:25, 26.)

 Kad izraēlieši maksāja desmito tiesu? Desmito tiesu izraēlieši maksāja ik gadus. (5. Mozus 14:22.) Taču katrs septītais gads bija izņēmums. Tas bija sabata jeb atpūtas gads, kad izraēlieši atstāja laukus neapstrādātus. (3. Mozus 25:4, 5.) Tāpēc tajā gadā desmitā tiesa nebija jāmaksā. Katrā septiņu gadu cikla (jeb sabata cikla) trešajā un sestajā gadā otru desmito tiesu izraēlieši atdeva trūcīgajiem un levītiem. (5. Mozus 14:28, 29.)

 Kāds bija sods par desmitās tiesas nemaksāšanu? Mozus bauslībā par to nebija paredzēts konkrēts sods. Maksāt desmito tiesu bija morāls pienākums. Izraēliešiem Dieva priekšā bija jāapstiprina, ka viņi ir atdevuši desmito tiesu, un jālūdz, lai Dievs viņus par to svētī. (5. Mozus 26:12—15.) Dievs uzskatīja, ka tas, kurš nedod desmito tiesu, viņu aplaupa. (Maleahija 3:8, 9.)

 Vai desmitā tiesa tautai bija slogs? Nē. Dievs izraēliešiem bija apsolījis, ka tad, ja tie nesīs desmito tiesu, viņš pār tiem izlies pārpārēm svētību un tiem nekā netrūks. (Maleahija 3:10.) Turpretī tad, kad izraēlieši nedeva desmito tiesu, tas viņiem pašiem nāca par sliktu, jo Dievs viņus vairs nesvētīja. Turklāt priesteri un levīti vairs nevarēja pienācīgi pildīt savu kalpošanu tautas labā, jo bija spiesti paši sevi uzturēt. (Nehemijas 13:10; Maleahija 3:7.)

 Jēzus laikā prasība maksāt desmito tiesu vēl bija spēkā, bet līdz ar Jēzus nāvi tā tika atcelta.

Jēzus laikā

 No Bībeles daļas, kuru ir pieņemts saukt par Jauno Derību, ir redzams, ka laikā, kad Jēzus dzīvoja uz zemes, izraēlieši turpināja maksāt desmito tiesu. Jēzus atzina, ka tas ir pienākums, kas viņiem joprojām ir jāpilda, taču viņš nosodīja reliģiskos vadītājus, kas cītīgi maksāja desmito tiesu, bet ”atstāja bez ievērības svarīgāko bauslībā — taisnīgumu, žēlsirdību un uzticību”. (Mateja 23:23.)

Pēc Jēzus nāves

 Pēc tam, kad Jēzus bija atdevis savu dzīvību par izpirkuma upuri, desmitā tiesa vairs nebija jāmaksā. Jēzus nāve ”izdzēsa” jeb atcēla Mozus bauslību, ieskaitot tās prasību ”ievākt desmito tiesu”. (Ebrejiem 7:5, 18; Efesiešiem 2:13—15; Kolosiešiem 2:13, 14.)