Bībelē mēs tiekam mudināti būt devīgiem un dot citiem dāvanas no tīras sirds. Tas sagādā prieku ne tikai dāvanas saņēmējam, bet arī devējam. (Sālamana pamācības 11:25; Lūkas 6:38.) Jēzus teica: ”Lielāka laime ir dot nekā ņemt.” (Apustuļu darbi 20:35.)

•  Kādi motīvi iepriecina Dievu?

•  Kādā gadījumā došana nav Dievam patīkama?

•  Bībeles panti par devīgumu

 Dievam ir patīkami, ja mūsu motīvi ir nesavtīgi. ”Lai ikviens dara tā, kā savā sirdī ir apņēmies, nevis negribīgi vai piespiedu kārtā, jo Dievs mīl priecīgu devēju,” teikts Bībelē. (2. Korintiešiem 9:7.)

 Lai Dievs mūsu kalpošanu uzskatītu ”par tīru un nevainojamu”, mums ir jābūt devīgiem. (Jēkaba 1:27.) Cilvēks, kas dāsni palīdz tiem, kuri ir nonākuši grūtībās, būtībā sadarbojas ar Dievu, kurš to uzskata par aizdevumu viņam. (Sālamana pamācības 19:17.) Bībelē ir sacīts, ka Dievs pats atlīdzinās devējam. (Lūkas 14:12—14.)

 Ja devēja motīvi ir savtīgi. Piemēram, viņš grib:

•   iespaidot citus (Mateja 6:2);

•   saņemt kaut ko pretī (Lūkas 14:12—14);

•   nopelnīt glābšanu (Psalms 49:6, 7).

 Ja tā veicina rīcību, ko Dievs nosoda. Piemēram, būtu nepareizi dot naudu cilvēkam, kas to tērēs azartspēlēm, narkotikām vai alkoholam. (1. Korintiešiem 6:9, 10; 2. Korintiešiem 7:1.) Tāpat nav pareizi materiāli atbalstīt kādu, kas ir spējīgs pats sevi uzturēt, taču nevēlas to darīt. (2. Tesalonikiešiem 3:10.)

 Ja tiek atstāts novārtā pienākums rūpēties par savu ģimeni. Bībelē ir mācīts, ka ģimenes galvam ir pienākums gādāt par savas ģimenes vajadzībām. (1. Timotejam 5:8.) Nebūtu pieļaujams, ka ģimenes galva rūpētos par citiem uz savas ģimenes rēķina. Jēzus nosodīja arī tos, kas negribēja rūpēties par saviem padzīvojušajiem vecākiem, aizbildinoties, ka visi viņu līdzekļi esot ”Dievam novēlēta dāvana”. (Marka 7:9—13.)