Ik gadu, sākot ar jūliju, Brazīlijas Santakatarinas štata dienvidu piekrastē ierodas dienvidu gludvaļu (Eubalaena australis) mātītes. Tās atceļo pat no Antarktīdas krastiem, kas ir tūkstošiem kilometru tālu, lai šejienes seklajos ūdeņos laistu pasaulē un barotu mazuļus. Vairākus mēnešus vietējiem iedzīvotājiem un tūristiem ir iespēja gan no pludmales, gan no krasta klintīm ar aizrautību vērot vaļu mātes un mazuļus atpūšamies vai draiskojamies ūdenī. *

Vaļu mātīte var sasniegt 16 metru garumu (apmēram tikpat garš ir posmainais autobuss), un tās svars var sasniegt 80 tonnu. Dzīvnieka masīvais ķermenis pamatā ir melns, tikai uz vēdera mēdz būt balti plankumi. Šo vaļu galva ir milzīga — apmēram ceturtā daļa no visa ķermeņa garuma —, bet mute ir gara un izliekta. Gludvaļiem atšķirībā no citiem vaļiem nav muguras spuras. Lai peldētu uz priekšu, tie savu plato un dziļi iešķelto asti kustina uz augšu un leju, nevis no viena sāna uz otru, kā to dara zivis. Lai peldot mainītu virzienu, šie vaļi izmanto krūšu spuras. Pēc līdzīga principa tiek vadītas lidmašīnas.

Kaut arī gludvaļi ir iespaidīgu izmēru radījumi, tie ir neparasti veikli un spēj veikt apbrīnojamus akrobātiskus trikus. Reizēm tie ilgu laiku slīd pa jūru, izslējuši gaisā asti kā buru; citreiz tie izliec asti ārā no ūdens un ar lielu spēku triec pret ūdens virsmu; tāpat tie mēdz izlēkt no ūdens un ar apdullinošu troksni gāzties atpakaļ, radot veselu šļakatu mākoni, kas ir redzams jau no liela attāluma.

Dienvidu gludvalim uz galvas un ap to atrodas daudz bālganu vai dzeltenīgu cietu izaugumu. Šos sarepējumus no vienas vietas klāj sīciņi vēžveidīgie (Cyamidae), ko dēvē par vaļu utīm. ”Ikvienam valim ir savs unikāls izaugumu zīmējums,” skaidroja Brazīlijas dienvidu gludvaļu projekta koordinatore Karina Groša. ”Tāpat kā cilvēkus var identificēt pēc pirkstu nospiedumiem, šos vaļus var identificēt pēc viņu izaugumiem. Kad vaļi parādās mūsu krastos, mēs tos fotografējam, un iegūtos attēlus mēs glabājam datubāzē.”

Biologi norāda, ka ir grūti noteikt precīzu gludvaļu vecumu, kad tie ir miruši, jo tiem nav zobu. Viņi lēš, ka šie vaļi dzīvo vidēji vismaz 65 gadus. *

Gludvaļi pārtiek no sīkiem vēžveidīgajiem. Vaļa augšžokļu abās pusēs atrodas simtiem ragvielas plātņu, kuru malas klātas ar smalkām bārkstīm. Kad vaļi peldot atver muti, ragvielas plātnes, sauktas arī par vaļa ”bārdu” vai ”ūsām”, filtrē ūdeni un barība aizķeras ragvielas bārkstīs. Tādā veidā valis dienas laikā ”nozvejo” līdz pat 2 tonnām vēžveidīgo.

Vasaru (janvāri un februāri) dienvidu gludvaļi pavada Antarktikas ūdeņos, kur barojas un audzē tauku kārtu. Biezais zemādas tauku slānis palīdz vaļiem aukstajā ūdenī saglabāt siltumu, kā arī nodrošina ar enerģijas rezervēm migrācijas laikā.

Sākot ar 18. gadsimtu, vaļu mednieki dienvidu puslodē intensīvi medīja šos vaļus. Gludvaļi peld lēni, tāpēc tie bija viegls mērķis vaļu medniekiem, kas vajāja dzīvniekus nelielās koka laivās, bruņojušies tikai ar harpūnu. Turklāt atšķirībā no citu sugu vaļveidīgajiem dienvidu gludvaļi savas ārkārtīgi biezās tauku kārtas dēļ pēc nogalināšanas uzpeld ūdens virspusē. Tāpēc vaļu mednieki tos varēja viegli aizvilkt krastā.

Tajā laikā trāns, ko ieguva no vaļu taukiem, un vaļu ”ūsas” bija ļoti pieprasītas preces. Trānu izmantoja ielu apgaismošanai un mehānismu eļļošanai. No vaļu ”ūsām” izgatavoja korsešu stīpas, pātagas, lietussargu karkasus un vēl daudz ko citu. Tās bija tik dārgas, ka peļņa no viena vaļa ”ūsām” sedza veselas vaļu medību ekspedīcijas izdevumus.

20. gadsimta sākumā gludvaļu skaits pārmērīgās medīšanas dēļ bija ievērojami sarucis, un beigu beigās vaļu medības vairs neatmaksājās. Brazīlijā pēdējo vaļu medību staciju slēdza 1973. gadā. Kopš tā laika dažu vaļu sugu populācija ir lēnām atjaunojusies, taču citas sugas joprojām ir uz izzušanas robežas.

Dienvidu gludvaļi ir spilgts piemērs tam, cik sarežģīta un daudzveidīga ir dzīvība uz Zemes. Šie varenie jūras zīdītāji arī liecina, kāda apbrīnojama gudrība un spēks piemīt to izcilajam Radītājam — Dievam Jehovam. (Psalms 148:7.)