Viss dzīvais ir sarežģīti veidots. Šūna ir visu dzīvo organismu pamatvienība. Gluži kā mikroskopiska fabrika, tā paveic tūkstošiem komplicētu uzdevumu, lai organisms varētu funkcionēt un vairoties. Šāda sarežģītība ir vērojama it visur. Viens piemērs ir maizes raugs. Maizes raugs ir vienšūnas organisms. Salīdzinājumā ar cilvēka šūnām rauga šūna var šķist vienkārša. Taču tā ir neiedomājami sarežģīta. Rauga šūnai ir kodols, kas satur DNS, un šūna ir aprīkota ar mikroskopiskiem ”mehānismiem”, kas nodrošina dzīvības procesus tajā — molekulu šķirošanu, transportēšanu un pārveidošanu. Kad rauga šūnai aptrūkstas barības vielu, tajā sākas sarežģīti ķīmiski procesi, kas palēnina tās darbību. Tāpēc maizes raugs virtuves plauktā kādu laiku var ”snaust” un maizes gatavošanas procesā atkal aktivizēties.

Lai arī zinātnieki, cenzdamies labāk izprast cilvēka šūnas, ir pētījuši rauga šūnu gadu desmitiem, viņi vēl daudz ko nevar izskaidrot. ”Mums trūkst biologu, kas varētu veikt visus daudzos eksperimentus, kas nepieciešami, lai noskaidrotu pat tik vienkāršu lietu, kā darbojas rauga šūna,” ar nožēlu atzina mašīnintelekta profesors Ross Kings no Čālmera Tehnoloģiju universitātes (Zviedrija).

 Kā jūs domājat: ja reiz rauga — šī vienkāršā organisma — šūna ir tik pārsteidzoši sarežģīta, vai tas neliecina, ka tā ir radīta? Vai tā būtu varējusi rasties pati no sevis?

Dzīvība var rasties tikai no dzīvības. DNS sastāv no molekulām, ko sauc par nukleotīdiem. Katrā cilvēka šūnā ir 3,2 miljardi nukleotīdu. Tie ir izkārtoti pēc stingri noteiktas likumības, kas ļauj šūnai noteikt, kādas olbaltumvielas ir jāsintezē.

Kā liecina aprēķini, varbūtība, ka nukleotīdi spontāni izvietosies pareizajā secībā un izveidosies pati vienkāršākā nukleotīdu ķēde, ir 1 pret 10¹⁵⁰ (1 ar 150 nullēm). Šāda varbūtība praktiski nav iespējama.

Fakts ir tāds: neviens zinātnisks eksperiments nav apstiprinājis, ka dzīvība var spontāni rasties no nedzīvas matērijas.

Cilvēka unikālais organisms. Mums, cilvēkiem, piemīt iezīmes, kas mums ļauj patiešām priecāties par dzīvi. Salīdzinājumā ar citām sugām cilvēks ir īpašs, ja ņem vērā, kāds radošais potenciāls viņam piemīt un cik izcila ir viņa spēja komunicēt. Mēs spējam pilnā mērā izbaudīt dažādas garšas, smaržas, skaņas, krāsas un skaistas ainavas un dziļi just. Mēs plānojam nākotni un meklējam dzīves jēgu.

Kā jūs domājat: vai šīs iezīmes ir attīstījušās evolūcijas ceļā, jo tās ir vajadzīgas izdzīvošanai un pēcnācēju radīšanai? Vai arī tās liecina, ka dzīvība ir dāvana no mīloša Radītāja?