Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Asins pārliešana. Ilga diskusiju vēsture

Asins pārliešana. Ilga diskusiju vēsture

Asins pārliešana. Ilga diskusiju vēsture

”Ja eritrocīti būtu tikko izstrādāts medikaments, to būtu ļoti grūti reģistrēt.” (Dr. Džefrijs Makkelovs.)

PIE Žana Batista Denī, kas bija slavens Francijas karaļa Ludviķa XIV ārsts, 1667. gada ziemā atveda kādu nevaldāmu, psihiski slimu vīrieti, vārdā Antuāns Moro. Denī bija padomā ideālas ”zāles” Moro slimībai — teļa asiņu pārliešana, kurai, pēc Denī domām, vajadzēja iedarboties uz pacientu nomierinoši. Tomēr izdziedināt Moro neizdevās. Pēc otrreizējas pārliešanas viņa stāvoklis gan uzlabojās, taču drīz vājprāts atkal pārņēma francūzi savā varā, un pēc neilga laika viņš nomira.

Kaut gan vēlāk noskaidrojās, ka Moro nāves patiesais cēlonis bija saindēšanās ar arsēnu, Denī eksperimenti ar dzīvnieku asinīm Francijā izraisīja karstas diskusijas. Beigu beigās 1670. gadā pārliešana tika aizliegta. Vēlāk to aizliedza arī Anglijas parlaments un pat Romas pāvests, un nākamos 150 gadus par asins pārliešanu nekas nebija dzirdams.

Agrīnie riska faktori

Runas par asins pārliešanu atsākās 19. gadsimtā, un liela nozīme tajā bija angļu ginekologam Džeimsam Blandelam. Blandels izmantoja uzlabotus pārliešanas paņēmienus un labākus instrumentus, kā arī aizstāvēja viedokli, ka jāpārlej tikai cilvēka asinis. Asins pārliešana atkal nonāca plašākas sabiedrības uzmanības lokā.

Situācija mainījās 1873. gadā, kad poļu ārsts F. Gezeliuss aizkavēja asins pārliešanas atdzimšanu ar biedējošu atklājumu: vairāk nekā puse no visām izdarītajām pārliešanām bija beigušās ar pacienta nāvi. Kad tas bija kļuvis zināms, pazīstami ārsti sāka kritizēt šo metodi un asins pārliešanas popularitāte atkal samazinājās.

1878. gadā franču ārsts Žoržs Ajems pilnveidoja sāls šķīdumu, ko, pēc viņa apgalvojuma, varēja izmanot par asins aizstājēju. Atšķirībā no asinīm sāls šķīdums neizraisīja blakusparādības, nesarecēja un bija viegli transportējams. Ir gluži dabiski, ka Ajema izveidoto sāls šķīdumu sāka ļoti plaši lietot, tomēr, lai cik tas būtu dīvaini, drīz vien vispārēju piekrišanu atkal ieguva asins pārliešana. Kāpēc tā notika?

1900. gadā austriešu patologs Karls Landšteiners atklāja asins grupas un konstatēja, ka dažādu grupu asinis ne vienmēr ir saderīgas savā starpā. Lūk, izskaidrojums, kāpēc tik daudz pārliešanu bija beigušās traģiski! Tagad to varēja novērst, vienkārši nodrošinot, ka donora asinis ir saderīgas ar recipienta asinīm. Kad bija noskaidroti šie fakti, ārstu paļāvība uz asins pārliešanu atkal nostiprinājās, un tas notika īstajā laikā, lai šo metodi varētu izmantot Pirmajā pasaules karā.

Asins pārliešana un karš

Pirmā pasaules kara laikā ievainotajiem daudzreiz pārlēja asinis. Protams, asinis ātri sarec, un agrāk būtu bijis tikpat kā neiespējami tās nogādāt kaujas laukā. Taču 20. gadsimta sākumdaļā Dr. Ričards Lūisons no Sīnāja kalna slimnīcas (Ņujorka) izdarīja veiksmīgus eksperimentus ar antikoagulantu, ko sauca par nātrija citrātu. Tas bija vesels apvērsums, ko daži ārsti uzskatīja par īstu brīnumu. ”Sajūta bija gandrīz vai tāda, it kā būtu izdevies apstādināt Sauli,” rakstīja Dr. Bertrams Bernheims, ievērojams tālaika ārsts.

Otrā pasaules kara laikā interese par asins pārliešanu kļuva vēl lielāka. Daudzās vietās bija izlikti plakāti ar tādiem uzrakstiem kā, piemēram: ”Nododiet asinis bez kavēšanās!”, ”Jūsu asinis var viņu glābt” un ”Viņš nodeva asinis. Vai arī jūs to darīsiet?”. Cilvēki labprāt atsaucās uz šo aicinājumu. Otrā pasaules kara gados Amerikas Savienotajās Valstīs tika nodoti apmēram 13 miljoni asins vienību, savukārt Londonā, kā liecina aprēķini, tika nodoti un pēc tam pārlieti vairāk nekā 260 tūkstoši litru asiņu. Protams, asins pārliešana radīja dažādus draudus veselībai, un drīz tas kļuva skaidri redzams.

Ar asins pārliešanu saistītās slimības

Straujais medicīnas progress pēc Otrā pasaules kara padarīja iespējamas tādas operācijas, kas agrāk nebija pat iedomājamas. Līdz ar to izveidojās globāla industrija, kas gadā deva daudzus miljardus dolāru ienākumu un bija virzīta uz to, lai nodrošinātu asinis pārliešanai, ko ārsti sāka uzskatīt par standartprocedūru operāciju veikšanai.

Taču drīz nācās pievērst nopietnu uzmanību ar asins pārliešanu saistītajām slimībām. Piemēram, kad risinājās karš Korejā, gandrīz 22 procenti cilvēku, kam tika pārlieta asins plazma, saslima ar hepatītu — tas notika gandrīz trīs reizes biežāk nekā Otrā pasaules kara laikā. Pēc ASV Slimību kontroles centra datiem, septiņdesmitajos gados ar asins pārliešanas ceļā iegūtu hepatītu katru gadu mira 3500 cilvēki. Citos avotos minēts desmit reižu lielāks skaitlis.

Ar laiku tika ieviestas labākas asins testēšanas metodes un rūpīgāka donoru atlase, tāpēc inficēšanās ar hepatītu B kļuva retāka, toties parādījās jauna, dažos gadījumos nāvējoša vīrusa forma, kas nodarīja lielu postu, — hepatīts C. Tiek uzskatīts, ka ar šo vīrusu inficējās četri miljoni amerikāņu, no tiem vairāki simti tūkstošu — asins pārliešanas ceļā. Ar rūpīgas testēšanas palīdzību hepatīta C izplatību galu galā izdevās ierobežot, tomēr daudzi baidās, ka var parādīties jaunas briesmas, kas tiks pamanītas pārāk vēlu.

Vēl viens skandāls: ar CIV inficētas asinis

Astoņdesmitajos gados tika konstatēts, ka asinis var būt inficētas ar CIV — vīrusu, kas izraisa AIDS. Sākumā asins banku darbinieki negribēja ne dzirdēt par to, ka asins krājumi viņu iestādēs varētu būt inficēti, un daudzi uztvēra CIV draudus skeptiski. Dr. Brūss Evats izteicās: ”Bija tā, it kā kāds būtu iznācis no tuksneša un teiktu: ”Es redzēju citplanētieti.” Viņi uzklausīja brīdinājumus, bet neticēja tiem.”

Taču nu jau daudzās valstīs ir bijuši skandāli pēc tam, kad ir atklātas ar CIV inficētas asinis. Tiek lēsts, ka Francijā no 1982. līdz 1985. gadam veikto asins pārliešanu dēļ ar CIV ir inficējušies 6000—8000 cilvēki. Tieši asins pārliešanu uzskata par cēloni 10 procentiem inficēšanās gadījumu ar CIV Āfrikā un 40 procentiem AIDS gadījumu Pakistānā. Mūsdienās ar uzlabotām asins testēšanas metodēm ir panākts, ka attīstītās valstīs, pārlejot asinis, inficēšanās ar CIV notiek ļoti reti. Tomēr mazāk attīstītās zemēs, kur šādas testēšanas metodes vēl nav ieviestas, iespēja inficēties joprojām pastāv.

Tāpēc ir saprotams, ka pēdējā laikā palielinās interese par bezasins medicīnu un ķirurģiju. Bet vai tā ir droša alternatīva?

[Papildmateriāls 6. lpp.]

Asins pārliešanai nav vispārpieņemtu kritēriju

Katru gadu Amerikas Savienotajās Valstīs vien trīs miljoniem pacientu tiek pārlieti vienpadsmit miljoni vienību eritrocītu. Tie patiešām ir milzīgi skaitļi, tāpēc varētu domāt, ka asins pārliešanas praksē ārsti vadās pēc vispārpieņemtām normām. Taču izdevumā The New England Journal of Medicine atzīmēts, ka pastāv pārsteidzoši maz datu, ”pēc kuriem varētu vadīties, pieņemot lēmumus par asins pārliešanu”. Praksē ir vērojamas lielas atšķirības, turklāt tās skar ne tikai to, kas tiek pārliets un cik lielā daudzumā, bet arī to, vai transfūzija tiek veikta vispār. ”Asins pārliešana ir atkarīga no ārsta, nevis no pacienta,” teikts medicīnas žurnālā Acta Anæsthesiologica Belgica. Zinot šos faktus, nav jābrīnās par secinājumu, kas izdarīts kādā The New England Journal of Medicine publicētā pētījuma aprakstā: ”Aptuveni 66 procentos gadījumu asinis tiek pārlietas bez vajadzības.”

[Attēli 5. lpp.]

Otrā pasaules kara laikā pieprasījums pēc asinīm pieauga

[Norādes par autortiesībām]

Imperial War Museum, London

U.S. National Archives photos