Brīnumainā kukaiņu pasaule

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA SPĀNIJĀ

VAI jums šķiet, ka kukaiņi nav nekas vairāk kā nepatīkams traucēklis? Varbūt jūs gribētu, lai pasaulē nebūtu tādu uzmācīgu kaitēkļu? Vai jūs pūšat tiem virsū indi, sitat tos nost un minat tiem virsū katrā izdevīgā gadījumā? Pirms jūs piesakāt karu ikvienam kukainim, kas gadās ceļā, varbūt pamēģiniet uzzināt kaut ko vairāk par kukaiņu pasauli. Ņemot vērā, ka kukaiņu ir aptuveni 200 000 000 reižu vairāk nekā cilvēku, jūs varat būt drošs, ka tie tik un tā nekur nepazudīs.

Nedaudz tuvāk iepazīstot kaut vai tikai dažus no šiem interesantajiem radījumiem, jūs, iespējams, pārliecināsieties, ka kukaiņi ir pelnījuši mūsu cieņu.

Apbrīnojams lidojums, savdabīga redze

Daudzi kukaiņi ir izcili lidotāji. Piemēram, odi māk lidot kājām gaisā. Daži no tiem pat spēj izlidot cauri lietusgāzei, nemaz nesaslapinoties, jo tie izlīkumo starp krītošajām lietus lāsēm. Savukārt dažas tropu lapsenes un bites dūkdamas lidinās apkārt ar ātrumu, kas var pārsniegt 70 kilometrus stundā. Kāds monarhtauriņš no Ziemeļamerikas savā migrācijas lidojumā pārvarēja 3010 kilometru attālumu. Ziedmušas spēj vicināt spārnus vairāk nekā tūkstoš reižu sekundē — krietni ātrāk nekā kolibri. Spāres prot lidot atpakaļgaitā, un  šis fakts ir izraisījis lielu interesi zinātniekos un mudinājis viņus cītīgi pētīt spāru lidojumu.

Tie, kas ir mēģinājuši nosist mušu, droši vien labi zina, ka šiem kukaiņiem ir ļoti asa redze, turklāt to reakcija ir desmitreiz ātrāka par mūsējo. Interesanti, ka kukaiņiem ir saliktas acis, kas sastāv no tūkstošiem sešstūrainu lēcu, kuras darbojas katra atsevišķi. Tas nozīmē, ka mušas redzes tēls, visticamāk, ir saskaldīts sīkos gabaliņos.

Daži kukaiņi spēj uztvert ultravioletos gaismas starus, ko cilvēks neredz. Taurenīte, kas mūsu acīm izskatās vienmuļi balta, tauriņam nepavisam nešķiet tik vienmuļa. Ultravioletajā gaismā var redzēt, ka tauriņu mātītes spārnus rotā krāšņi raksti, kas ir lieliski piemēroti, lai piesaistītu tēviņu uzmanību.

Daudzu kukaiņu acis darbojas kā kompass. Tādi kukaiņi kā bites un lapsenes uztver polarizētas  gaismas svārstību plakni, un šī spēja ļauj tām noteikt saules atrašanās vietu debesīs, pat ja tā slēpjas mākoņos. Tāpēc šie kukaiņi var lidot barības meklējumos tālu prom no ligzdas un pēc tam nekļūdīgi atrast mājupceļu.

Mīlestība virmo gaisā

Kukaiņu pasaulē bieži vien skaņas un smaržas tiek izmantotas, lai atrastu pāri, un tas nav nemaz tik viegls uzdevums, ja mūža garums ir tikai dažas nedēļas un piemēroti kandidāti negaida uz katra stūra.

Pelēkā pāvača mātīte atrod sev kavalieri, izdalot aromātu, kas ir tik iedarbīgs, ka spēj atvilināt tēviņu pat no desmit kilometru attāluma. Tauriņu tēviņa jutīgie taustekļi uztver pat vienu vienīgu šīs smaržas molekulu.

Circeņi, sienāži, siseņi un cikādes dod priekšroku skaņai. Pat mēs, cilvēki, lieliski varam saklausīt, kā romantiski noskaņota  cikāde dzied savu serenādi, pārvērtusi visu savu ķermeni par rezonatoru. Pamatīgs cikāžu koris skaļumā var pārspēt pat pneimatiskā urbja troksni. Turpretī dažu cikāžu mātītes neizdod vispār nekādu skaņu.

Pēc piecelšanās jāsasildās

Aukstā klimatā cilvēkiem ir ļoti svarīgi saglabāt siltumu. Tikpat svarīgi rūpēties par siltumu ir kukaiņiem, kas ir aukstasiņu radījumi un katru rītu pamostas vārda tiešā nozīmē nosaluši stīvi. Saule ir to sabiedrotais, un kukaiņi izmanto tās palīdzību.

Dažādas mušas, odi un vaboles mēdz uzmeklēt ziedus un lapas, ko agrās rīta stundās silda saules stari. Austrālijā dažas vaboles labprāt apciemo ūdensrozes, kas darbojas kā savdabīga krāsniņa, uzsildot savus ziedus, tā ka to temperatūra dažkārt par veseliem 20 grādiem pārsniedz apkārtējās vides temperatūru. Turpretī tauriņiem ir pašiem sava apsildes sistēma. Kad tiem nepieciešams sasildīties, tie izpleš spārnus, kas līdzinās efektīviem saules paneļiem, un pavērš tos pret sauli.

Ko gan visu tie neprot!

Kukaiņu pasaulē gandrīz katrai sugai ir savs unikāls uzdevums, un dažkārt tas ir pavisam  īpatnējs. Daži kukaiņi, piemēram, iegūst savas dzīvības uzturēšanai nepieciešamos sāļus un ūdeni, sūkdami bifeļu asaras. Savukārt citi, kas ir apgādāti ar spēcīgu antifrīzu, mīt augstu kalnos, kur valda sals, un darbojas kā sanitāri, apēzdami aukstumā nobeigušos kukaiņus.

Kā jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu ievēroja gudrais ķēniņš Salamans, ar sevišķi lielu darbīgumu izceļas skudras. Salamans rakstīja: ”Dodies pie skudrām, tu, sliņķi, novēro viņu rīcību un mācies! Lai gan viņām nav nedz valdnieka, nedz priekšnieku, nedz citu kungu, viņas tomēr sagādā sev maizi vasarā un iekrāj sev barību ražas ievākšanas laikā.” (Salamana Pamācības 6:6—8.) Fakts, ka skudras iztiek bez valdnieka, ir vēl jo apbrīnojamāks, ja ņem vērā, ka dažās kolonijās skudru skaits var pārsniegt pat 20 miljonus. Tomēr tāda kukaiņu ”lielpilsēta” darbojas nevainojami, un katra skudra pilda savu uzdevumu, tā ka visai kolonijai ir nodrošināta barība, aizsardzība un mājvieta.

Iespējams, visiespaidīgākās kukaiņu mītnes ir termītu pauguri. Daži no tiem ir kādus 7,5 metrus augsti *. Šajos celtniecības meistardarbos ietilpst sarežģīta gaisa cirkulācijas sistēma un pazemes sēņu audzētavas. Turklāt termīti, kas ceļ šīs apbrīnojamās piramīdas, ir akli.

Kāpēc mums vajadzīgi kukaiņi

Kukaiņiem ir būtiska nozīme mūsu ikdienas dzīvē. Apmēram 30 procenti produktu, ko mēs ēdam, ir atkarīgi no apputeksnētājām bitēm, un lielākā daļa no tām ir savvaļas bites. Bet apputeksnēšana ir tikai viens no daudzajiem derīgajiem darbiem, ko paveic kukaiņi. Tie attīra zemi no beigtiem augiem un dzīvniekiem, veidojot efektīvu atkritumu pārstrādes sistēmu. Tā tiek bagātināta augsne, un augi var uzsūkt atbrīvotās barības vielas. ”Ja nebūtu kukaiņu,” raksta entomologs Kristofers O’Tūls savā grāmatā Alien Empire, ”mūs apraktu mirušu augu un dzīvnieku atliekas.”

Ja kukaiņu darbs paliek nedarīts, kļūst redzams, cik ļoti to pietrūkst. Tā notika, piemēram, Austrālijā, kad tur parādījās miljoniem liellopu. Kur vien ganāmpulki gāja, tie, protams, visur atstāja aiz sevis mēslus. Mēslu kaudzes ne tikai bojāja skatu, bet arī bija lieliska vairošanās vieta krūmu mušām, kas mocīja kā cilvēkus, tā lopus. Galu galā cilvēki ieveda Austrālijā mēslu vaboles no Eiropas un Āfrikas, un problēma bija atrisināta.

Draugi vai ienaidnieki?

Tiesa, ir kukaiņi, kas grauž kultūraugus un pārnēsā slimības. Taču tikai aptuveni 1 procents no visiem pasaules kukaiņiem tiek uzskatīti par kaitēkļiem, un arī no tiem daudzi nodara lielākus postījumus tieši tāpēc, ka cilvēks pats ir izmainījis dabisko vidi. Piemēram, malārijas odi reti sagādā raizes iezemiešiem, kas mīt ekvatoriālajos mežos. Turpretī pilsētās, kas uzceltas mežu tuvumā un kur netrūkst stāvoša ūdens, tie nodara lielu ļaunumu.

Bieži vien kaitēkļus, kas iznīcina ražu, var apkarot ar dabiskiem līdzekļiem, nodrošinot pareizu augu seku vai arī ieviešot vai aizsargājot kaitēkļu dabiskos ienaidniekus. Tādi necili kukainīši kā mārītes un zeltactiņas ir lielisks sabiedrotais cīņā ar laputīm, un Dienvidaustrumāzijā veselības aprūpes darbinieki ir atklājuši, ka pietiek ar pāris spāru kāpuriem, lai ūdens tvertnē neieperinātos odu kāpuri.

Lai arī kukaiņi varbūt rada dažas neērtības, kā redzams, tie ir neatņemama dabas sastāvdaļa, un no dabas esam atkarīgi arī mēs. Kukaiņi gan var izdzīvot bez mums, bet, kā raksta Kristofers O’Tūls, ”mēs nevaram izdzīvot bez tiem”.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēli 16., 17. lpp.]

METAMORFOZE. Jauns izskats — jauns dzīvesveids

Daļa kukaiņu pilnīgi maina savu izskatu procesā, ko sauc par metamorfozi jeb pārvēršanos. Šīs pārmaiņas mēdz būt ļoti krasas. Kāpuri pārtop par mušām, tauriņiem, spārēm. Simtiem tūkstošu kukaiņu piedzīvo tādu pārvērtību.

Lai būtu iespējama metamorfoze, ko varētu salīdzināt ar vilciena pārvēršanos par lidmašīnu, kukainī jānotiek milzīgām izmaiņām. Piemēram, kamēr tauriņa kāpurs snauž savā kūniņā, lielākā daļa tā agrāko audu un orgānu sairst un attīstās visi jaunie pieaugušā kukaiņa orgāni: spārni, acis, taustekļi un citi.

Visbiežāk pārvēršanās ir saistīta arī ar dzīvesveida maiņu. Teiksim, spāre kāpura stadijā ķer sīkas zivtiņas un kurkuļus, bet, pārvērtusies par brīvi lidojošu pieaugušu spāri, tā pārtiek no kukaiņiem. Tas ir tā, it kā cilvēks pirmos 20 sava mūža gadus peldētu jūras dzīlēs, bet atlikušo laiku pavadītu, lidinādamies pa gaisu kā putns.

Vai ir iespējams, ka evolūcijas process ir izveidojis un saskaņojis šīs neticamās pārvērtības? Kā gan kāpurs varēja vienkārši ņemt un parādīties uz zemes — ”ieprogrammēts” tā, lai pēc tam pārtaptu par tauriņu? Turklāt jājautā: kas bija pirmais — kāpurs vai tauriņš? Viens nevar pastāvēt bez otra, jo tikai tauriņi spēj vairoties un dēt olas.

Pārvēršanās process skaidri apliecina, ka pastāv Izcils Projektētājs, kas Bībelē nosaukts par visu lietu Radītāju, — Visvarenais Dievs. (Psalms 104:24; Atklāsmes 4:11.)

[Attēli]

Pirms īsa brīža izlīdis no kūniņas, dižtauriņš izpleš spārnus

[Attēli 18. lpp.]

Augšā: koksnes rožvabole mielojas ar putekšņiem

Augšā pa labi: rasas lāsēm klāts lapgrauzis sildās saulē

Pa labi: degunradžvabole

[Attēls 18. lpp.]

Āfrikā sastopams sisenis

[Attēls 18. lpp.]

Govju dundurs