Kā palīdzēt cilvēkiem, kas pārcietuši spīdzināšanu

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA DĀNIJĀ

”IR VIEGLĀK SADZIEDĒT LAUZTUS KAULUS NEKĀ SALAUZTU DVĒSELI.” (Dr. Inge Genefke.)

KĀDĀ Eiropas pilsētā pa klusu ielu pastaigājas jauns vīrietis, viņš apstājas pie veikala skatloga, lai aplūkotu dažas preces. Pēkšņi viņam sāk trīcēt rokas un ļodzīties ceļi. Viņš tver pie kakla, it kā viņam trūktu gaisa. Nupat skatlogā viņš ir ieraudzījis divu formās tērptu policistu atspulgu. Jaunais vīrietis nav pārkāpis likumu, un viņam nebūtu jābaidās. Taču, tikai ieraugot vien cilvēkus formas tērpos, viņam spilgti ataust atmiņā spīdzināšana, ko viņš pirms daudziem gadiem pieredzēja zemē, kura atrodas tūkstošiem kilometru tālu.

Līdzīgu stāstu varētu pastāstīt miljoniem vīriešu, sieviešu un pat bērnu. Varbūt pat kāds, ko jūs pazīstat. Ja jums kaimiņos dzīvo kāds bēglis vai imigrants, varbūt viņš agrāk ir ticis spīdzināts. Varbūt viņa bērni iet tajā pašā skolā, kur jūsējie. Viņš ir mierīgs, kluss un pieklājīgs kaimiņš, kas parasti turas savrup. Bet āriene var maldināt — aiz tās var slēpties iekšējas ciešanas, ko sagādā atmiņas par piedzīvotajiem fiziskajiem un psihiskajiem pāridarījumiem. Jebkura aina vai pat tikai skaņa var likt prātā atdzīvoties pieredzētajām šausmām. Kāds vīrietis par to stāstīja: ”Ikreiz, kad dzirdu bērna raudas, es atceros cilvēkus, kas raudāja cietumā. Ikreiz, kad dzirdu švīkstoņu, es atceros, kā rīkstes cilājās augšup un lejup, — tās asi švīkstēja gaisā pirms katra sitiena, ko saņēmu.”

Spīdzina ne tikai politiskie ekstrēmisti un teroristu grupas. Daudzās valstīs spīdzināšanu izmanto arī karavīri un policisti. Kāpēc? Ar spīdzināšanu var ātri iegūt vajadzīgo informāciju, izspiest atzīšanos vai piespiest liecināt pret kādu citu, vai arī atriebties šim cilvēkam. Kā raksta dāņu ārste Dr. Inge Genefke, ievērojama speciāliste spīdzinātu cilvēku ārstēšanā, ir bijuši gadījumi, kad valstī ”vara ir sagrābta un noturēta, spīdzinot cilvēkus”. Kāds cilvēks, kas pārcietis spīdzināšanu, paskaidroja: ”Viņi vēlējās mani salauzt, lai citi redzētu, kas notiek, ja kritizē valdību.”

 Daudziem cilvēkiem vārds ”spīdzināšana” saistās ar viduslaikiem. Apvienoto Nāciju Organizācija jau 1948. gadā pieņēma Vispārējo cilvēka tiesību deklarāciju, kurā rakstīti arī šādi vārdi: ”Nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi, necilvēcīgi ar viņu apieties vai sodīt, pazemojot viņa cilvēcisko cieņu.” (5. pants.) Tomēr, pēc dažu speciālistu domām, no tiem cilvēkiem, kas visā pasaulē devušies bēgļu gaitās, gandrīz 35 procenti ir spīdzināti. Kāpēc spīdzināšana ir tik izplatīta? Ko vēlāk izjūt spīdzinātie cilvēki, un kā viņiem var palīdzēt?

Sekas

Nav nekāds brīnums, ka daudzi cilvēki, kas dzimtenē tikuši spīdzināti, bēg no tās, lai sāktu jaunu dzīvi kaut kur citur. Bet, lai gan dzīves vieta mainās, ciešanas — gan fiziskas, gan psiholoģiskas — turpinās. Piemēram, cilvēku var mākt vainas apziņa, ka viņš nav spējis no necilvēcīgās izturēšanās paglābt draugus vai tuviniekus. Varbūt viņam izveidojas dziļa neuzticība pret citiem, bailes, ka ikviens cilvēks var izrādīties denuncētājs. ”Cilvēks, kas ir spīdzināts, vienmēr jutīsies svešs citu vidū,” sacīja rakstnieks Karstens Jensens. ”Viņš uz visiem laikiem ir zaudējis uzticēšanos pasaulei.”

Morālās un fiziskās traumas viņam dzīvi dara smagu, un citiem ir grūti viņam palīdzēt. Fiziskās traumas reizēm var ātri izārstēt, bet to nevar teikt par psiholoģiskajām. ”No sākuma mēs domājām: ”Mēs viņus izārstēsim, un tad viņi varēs doties mājup,”” atzīst Dr. I. Genefke. ”Bet drīz mēs sapratām, ka viņu ciešanas izraisa sirdssāpes.” Tomēr Dr. I. Genefke atzīmē: ”Bijām pārsteigti, uzzinot, ka ir iespējams atvieglot cietušo nastu un viņiem palīdzēt pat tad, ja ir pagājuši jau daudzi gadi.”

1982. gadā Kopenhāgenas Nacionālajā slimnīcā Dr. I. Genefke kopā ar citiem dāņu ārstiem izveidoja nelielu nodaļu, kur ārstēt bēgļus, kas ir spīdzināti. Tagad jau ir izveidojies pasaules mēroga tīkls — Starptautiskā rehabilitācijas padome palīdzības sniegšanai spīdzinātiem cilvēkiem. Tās galvenā mītne atrodas Kopenhāgenā, no kurienes tiek vadīta vairāk nekā 100 centru darbība visā pasaulē. Gadu gaitā ir gūta liela pieredze, palīdzot spīdzinātiem cilvēkiem.

Kā palīdzēt

Upuri bieži izjūt atvieglojumu, ja viņi var kādam izstāstīt par pārdzīvoto. ”Apmēram pirms 20 gadiem,” teikts rehabilitācijas padomes informatīvajā biļetenā, ”situācija bija tāda, ka šie cilvēki cieta divkārt. Pirmkārt, viņi bija fiziski un psiholoģiski spīdzināti, un, otrkārt, viņiem nebija iespējas par to runāt.”

Tiesa, nav patīkami runāt par tik smagu tēmu kā spīdzināšana. Bet, ja cilvēks vēlas uzticēt savas izjūtas kādam draugam, bet draugs atsakās klausīties, tad cilvēka izmisums vēl vairāk padziļinās. Tāpēc ir svarīgi, lai viņš sajustu, ka par viņu kāds interesējas. Protams, neviens nedrīkst jaukties citu personiskajā dzīvē. Cilvēkam, kas pārcietis spīdzināšanu, pašam ir jāizlemj, vai viņš vēlas kādam visu izstāstīt, kad viņš to darīs un kam viņš stāstīs. (Salamana Pamācības 17:17; 1. Tesaloniķiešiem 5:14, NW.)

Vairums speciālistu norāda, ka jāņem vērā gan fiziskā, gan psihiskā  spīdzināšana. Dažu cilvēku rehabilitācijai ir nepieciešama profesionālu mediķu palīdzība. Ārstēšanas pasākumos var ietilpt elpošanas vingrinājumi, tāpat nodarbības, kurās māca veidot sekmīgu domu apmaiņu. * Cilvēki, kas ir spīdzināti, izjūt spēcīgu kaunu, tāpēc vispirms ārsti parasti palīdz pārvarēt šīs izjūtas. Kāda ārste sievietei, kura vairākkārt bija izvarota un piekauta, sacīja: ”Ir pilnīgi normāli sajust kaunu par notikušo, to var saprast. Bet atcerieties, ka jums nav jākaunas par to, kas noticis. Jākaunas ir tiem, kas jums darīja pāri.”

Cilvēki, kas bija ieslodzīti koncentrācijas nometnēs

Otrā pasaules kara laikā miljoniem cilvēku pieredzēja briesmīgus pazemojumus Hitlera izveidotajās koncentrācijas nometnēs. Tur bija arī tūkstošiem Jehovas liecinieku, kurus vajāja tāpēc, ka viņi neatsacījās no saviem reliģiskajiem uzskatiem. Tieši ticība viņiem nenoliedzami palīdzēja izciest visas grūtības.

Jau ilgi pirms ieslodzījuma šie kristieši bija rūpīgi pētījuši Dieva Rakstus. Tāpēc viņi nebija pārsteigti, kad sākās pārbaudījumi, tāpat viņi nevainoja Dievu, kad ciešanām netika steidzīgi darīts gals. Iedziļinādamies Bībelē, Jehovas liecinieki bija uzzinājuši, kāpēc Dievs pieļauj ļaunumu un ka noteiktā laikā viņš to izbeigs. Studējot Bībeli, viņi bija sapratuši, ka Jehova ”mīl taisnu tiesu” un viņam sagādā dusmas, ja cilvēki slikti izturas pret citiem cilvēkiem. (Psalms 37:28; Cakarijas 2:12, 13.)

Protams, daudziem no tiem, kas bija ieslodzīti koncentrācijas nometnēs, pārciestais atstāja smagas sekas. Bet viņiem ļoti palīdzēja kāds apustuļa Pāvila padoms. Kad Pāvils pats Romā atradās cietumā, kur viņam bija jāizjūt ne mazums grūtību, viņš rakstīja citiem ticīgajiem: ”Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 1:13; 4:6, 7.)

Šie cilvēki, kas palika nevainojami Dieva priekšā, no Bībeles bija uzzinājuši, ka Dievs ir apsolījis pārvērst zemi par paradīzi, kur uz visiem laikiem izzudīs sāpīgās atmiņas par pazemojumiem un spīdzināšanu.

Jehovas liecinieki vairāk nekā 230 pasaules zemēs stāsta visiem cilvēkiem par šo cerību, kas balstīta uz Bībeli. Tā kā daudzviet pasaulē notiek nemieri, viņi sastopas ar daudziem cilvēkiem, kas ir cietuši no citu necilvēcības. Kad Jehovas liecinieki satiek cilvēkus, kas ir spīdzināti, viņi cenšas tiem pastāstīt par Bībelē apsolīto brīnišķīgo nākotni. Viņi ļoti priecājas, ka var izplatīt labu vēsti: pienāks laiks, kad spīdzināšana uz visiem laikiem būs palikusi pagātnē! (Jesajas 65:17; Atklāsmes 21:4.)

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 24. lpp.]

”NEVIENU NEDRĪKST PAKĻAUT SPĪDZINĀŠANAI VAI CIETSIRDĪGI, NECILVĒCĪGI AR VIŅU APIETIES VAI SODĪT, PAZEMOJOT VIŅA CILVĒCISKO CIEŅU.” (Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija, 5. pants)

[Papildmateriāls 25. lpp.]

KĀ JŪS VARAT PALĪDZĒT

JA JŪS PAZĪSTAT KĀDU, KAS PĀRCIETIS SPĪDZINĀŠANU:

● Esiet līdzjūtīgs. Jūs varētu sacīt: ”Es zinu, ka tai zemē, kur jūs agrāk dzīvojāt, ir ļoti nemierīga situācija. Kā jūs jūtaties tagad?” (Mateja 7:12; Romiešiem 15:1.)

● Nejaucieties personiskajās darīšanās un neesiet uzbāzīgs, piedāvādams palīdzību. Esiet laipns un taktisks. Dariet cilvēkam zināmu, ka jūs labprāt viņu uzklausītu. (Jēkaba 1:19.)

● Necentieties palīdzēt itin visā. Nelaupiet viņam pašcieņu un tiesības uz personisko dzīvi. Ir jāatvieglo cilvēka ciešanu nasta, nevis jāmēģina to nest viņa vietā.