Bībeles viedoklis

Līdzsvarots viedoklis par izplatītām paražām

”NAV TĀDAS CILVĒKU RĪCĪBAS, KAS KĀDĀ LAIKĀ UN VIETĀ NEBŪTU NOSODĪTA, BET CITĀ LAIKĀ UN VIETĀ NEBŪTU UZSKATĪTA PAR PIENĀKUMU.”

AR ŠIEM vārdiem īru vēsturnieks Viljams Lekijs rezumēja, cik nepastāvīga ir cilvēka daba. To pašu var sacīt par dažādām paražām un tradīcijām — gadsimtu gaitā attieksme pret tām mainās. Daudzas darbības, kas kādreiz bija ikdienas dzīves sastāvdaļa, vēlākos laikos ir nosodītas. Tas nav nekāds brīnums, jo, kā rakstīja kristiešu apustulis Pāvils, ”šīs pasaules kārtība paiet”. (1. Korintiešiem 7:31, LB-65r.)

Cilvēku sabiedrība patiešām nemitīgi mainās. Tas bieži atspoguļojas pārmaiņās, kas skar sociālos paradumus un cilvēku attieksmi pret kaut ko. Kristiešiem ir norādīts ’nebūt no pasaules’, tas nozīmē, ka viņi nesaplūst ar sabiedrību, kas ir atsvešinājusies no Dieva. Tomēr, kā Bībelē atzīts, kristieši ”ir pasaulē”, un Bībele neliek kristiešiem norobežoties no tās. Tāpēc ir svarīgi raudzīties uz paražām līdzsvaroti. (Jāņa 17:11, 14—16; 2. Korintiešiem 6:14—17; Efeziešiem 4:17—19; 2. Pētera 2:20.)

Kas ir paražas?

Paraža ir tradicionāls, kādā cilvēku kopā nostiprinājies rīcības vai izturēšanās veids. Piemēram, galda kultūra un etiķete, iespējams, ir izveidojusies tāpēc, ka bija nepieciešams regulēt cilvēku uzvedību grupā un panākt, lai cilvēki izturētos cits pret citu pieklājīgi un ar cieņu. Pieklājības normu ievērošanu var pielīdzināt eļļai — tāpat kā eļļa mazina berzi starp mašīnas detaļām, savstarpējā pieklājība uzlabo cilvēku attiecības.

Paražas ļoti dziļi ir ietekmējusi reliģija. Daudzas ir cēlušās no senas māņticības un reliģiskiem priekšstatiem, kas nav balstīti uz Bībeli. Piemēram, ziedu dāvināšana cilvēkam, kas zaudējis tuvinieku, iespējams, ir saistīta ar reliģisku māņticību. * Savukārt par gaišzilo krāsu, kādu bieži izvēlas zīdaiņa drēbēm, ja piedzimis ir zēns, agrāk pastāvēja uzskats, ka tā var atbaidīt dēmonus.  Skropstu tuša pasargāja no ļaunas acs, bet lūpu krāsa neļāva dēmoniem iekļūt sievietē un to pārņemt. Pat tik nevainīga paraža kā mutes aizsegšana žāvājoties, iespējams, cēlusies no ticējuma, ka pa plaši atvērtu muti dvēsele varot izlidot laukā. Taču laika gaitā reliģiskās asociācijas ir zudušas, un mūsdienās šādiem paradumiem vairs nav nekādas reliģiskas nozīmes.

Kam kristieši pievērš uzmanību

Kad kristietim jāizlemj, vai ievērot kādu paražu vai ne, viņam galvenokārt jādomā par Dieva viedokli un jāinteresējas, kas par to teikts Bībelē. Pagātnē Dievs ir nosodījis noteiktas darbības, pret kurām dažās zemēs cilvēki izturējās iecietīgi. Starp tām var minēt bērnu upurēšanu, nepareizu asins lietošanu un dažāda veida rīcību, kas bija saistīta ar dzimumattiecībām. (3. Mozus 17:13, 14; 18:1—30; 5. Mozus 18:10.) Tāpat arī mūsdienās plaši ir izplatītas paražas, kas acīm redzami neatbilst Bībeles principiem. To var teikt, piemēram, par nebībeliskajām tradīcijām, kas tiek ievērotas reliģiskos svētkos — Ziemassvētkos un Lieldienās —, kā arī par māņticību, kas sakņojas spiritismā.

Bet ko var teikt par tām paražām, kuras agrāk ir bijušas saistītas ar apšaubāmu rīcību, bet kuru ievērošana tagad tiek uzskatīta par pieklājības izpausmi? Arī daudzām izplatītām kāzu paražām varētu būt pagāniska izcelsme — piemēram, kad līgava un līgavainis apmainās gredzeniem un kopīgi ēd kāzu torti. Vai tas nozīmē, ka kristiešiem ir aizliegts sekot šādām paražām? Vai kristiešiem ir sīki jāizpētī katra viņu zemē ievērotā paraža, lai pārbaudītu, vai tā kādreiz nav bijusi saistīta ar kaut ko sliktu?

Pāvils uzsvēra: ”Kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2. Korintiešiem 3:17; Jēkaba 1:25.) Dievs nevēlas, ka mēs izmantotu brīvību savtīgu vēlmju apmierināšanai, — viņš vēlas, lai mēs attīstītu savas spējas atšķirt labu no ļauna. (Galatiešiem 5:13; Ebrejiem 5:14; 1. Pētera 2:16.) Tāpēc, ja ir skaidri redzams, ka netiek pārkāpti Bībeles principi, Jehovas lieciniekiem nav jāizveido stingri un negrozāmi likumi. Katram kristietim pašam ir jāizvērtē situācija un jāpieņem lēmums.

’Meklēt citu labumu’

Vai tas nozīmē, ka vienmēr drīkst sekot paražām, kas nav tiešā pretrunā ar Bībeles mācībām? Nē, tas to nenozīmē. (Galatiešiem 5:13.) Pāvils norādīja, ka kristietim jādomā ’nevis par savu, bet citu labumu’. Kristietim viss jādara ”Dievam par godu” un jācenšas nekļūt citiem par klupšanas akmeni. (1. Korintiešiem 10:31—33.) Tātad, ja cilvēks vēlas iemantot Dieva labvēlību, ir jāpārdomā šādi jautājumi: ”Ko citi domā par šo paražu? Vai sabiedrībā ar to nesaistās kaut kas nevēlams? Vai mana piedalīšanās nenorādīs, ka es atbalstu tādu rīcību vai uzskatu, kas nav patīkams Dievam?” (1. Korintiešiem 9:19, 23; 10:23, 24.)

Ir tādas paražas, kurās parasti nav nekā slikta, bet kurām kādā zemē tiek piešķirta nozīme, kas ir pretrunā ar Bībeles principiem. Piemēram, atsevišķos gadījumos ziedu dāvināšanai var būt kāda īpaša nozīme, kas neatbilst Bībeles mācībām. Tātad rodas jautājums: par ko ir jādomā kristietim? Lai gan varbūt ir pamats noskaidrot kādas paražas izcelsmi, dažreiz svarīgāk ir ņemt vērā, ko šī paraža nozīmē cilvēkiem konkrētajā laikā un vietā. Ja paraža nav saskaņā ar Bībeli vai arī tā konkrētā laikā vai vietā saistās ar kaut ko sliktu, kristieši šādās reizēs to neievēro.

Pāvils lūdza, lai aizvien pieaugtu kristiešu mīlestība, tāpat precīzas Rakstu zināšanas un spriestspēja. Saglabājot līdzsvarotu viedokli par plaši izplatītām paražām, kristieši ’pārbauda svarīgāko, lai būtu tīri un nevainojami’. (Filipiešiem 1:9, 10.) Tajā pašā laikā viņi cenšas, lai viņu ”saprātīgums kļūst zināms visiem cilvēkiem”. (Filipiešiem 4:5, NW.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 26. lpp.]

Dažas senas paražas, piemēram, mutes aizklāšana žāvājoties vai ziedu dāvināšana tam, kam nomiris kāds tuvinieks, ir zaudējušas savu sākotnējo nozīmi