Kāpnes uz debesīm

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA FILIPĪNĀS

PASTĀV uzskats, ka to kopējais garums desmit reizes pārsniedz Lielā Ķīnas mūra garumu. Pēc dažu domām, ja tās saliktu citu aiz citas, to kopējais garums sasniegtu 20 000 kilometru, kas ir pusceļš apkārt zemeslodei! Tās pat tiek dēvētas par astoto pasaules brīnumu. Tomēr ir daudz cilvēku, kas nekad nav dzirdējuši, ka Filipīnās var redzēt kaut ko tik grandiozu. Par ko ir runa? Par kāpnēm uz debesīm — Centrālās Kordiljeras terasēm, kurās tiek audzēti rīsi. Paslēpušās Lusonas kalnienēs, tās pārsteidz ar savu skaistumu un oriģinalitāti.

Kāpēc tās tika izveidotas? Kordiljeras kalni ir tik krauji, ka lauksaimnieciski nebija izmantojami. Dažu nogāžu slīpums ir vairāk nekā 50 procenti. Taču senos zemkopjus tas neatbaidīja. Viņi izkala terases zaļojošajās kalnu nogāzēs 1200 metru augstumā un pat vēl augstāk. Izvietotas cita virs citas — vienā nogāzē tās mēdz būt 25, 30 vai pat vēl vairāk —, terases atgādina kāpnes, kas iesniedzas debesīs. Terases ir apstrādāti, apūdeņoti lauki, kurus norobežo zemes vaļņi un nostiprina akmens sienas, un lielākā daļa no tām ir apstādītas ar rīsiem. Tās ir izkaltas ieliektajās un izliektajās kalnu nogāzēs atbilstoši kalnu kontūrām.

Protams, Filipīnas nav vienīgā vieta, kur ir izveidotas lauksaimniecībā izmantojamas kalnu terases. Īpaši daudz to ir Dienvidaustrumāzijas, Dienvidamerikas un vairākās Āfrikas valstīs. Tomēr terases, kas atrodas Filipīnās, daudzējādā ziņā ir unikālas. Mario Moviljons no Starptautiskā rīskopības institūta Atmostieties! korespondentam teica: ”Tik grandiozu terašu rīsu audzēšanai kā Filipīnās citās valstīs nav. Tās sedz lielu daļu Kordiljeras kalnu.” Iespaidīgs daudzums šo terašu ir Ifugao provincē. Kalnu dabiskajām, plūstošajām līnijām tās piešķir īpašu skaistumu.

Pasaules brīnums?

Vai ir pārspīlēti tās dēvēt par astoto pasaules brīnumu? Neaizmirsīsim, ka šīs terases varētu būt lielākā lauksaimnieciskā būve  cilvēces vēsturē. 1995. gada decembrī Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija nolēma Ifugao terases iekļaut Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Tagad tās tiek uzskatītas par tādu pašu vēsturisko un kulturālo vērtību kā Tadž Mahala Indijā, Galapagu salas Ekvadorā, Lielais Ķīnas mūris vai Ankorvats Kambodžā. Bet, atšķirībā no tādiem seniem celtniecības pieminekļiem kā Ēģiptes piramīdas, terases acīmredzot tika uzbūvētas sabiedrības kopīgiem pūliņiem, nevis izmantojot vergu darbu. Turklāt tās nav pamestas — ifugaji tās joprojām regulāri apstrādā.

Apmeklējot Ifugao provinci, ir iespējams personiski pārliecināties par terašu neaprakstāmo skaistumu. Terasēs, kas lieluma ziņā ir ļoti atšķirīgas — to platība svārstās no dažiem kvadrātmetriem līdz pat 10 000 kvadrātmetru —, var redzēt strādājam zemkopjus. Daži dziedādami dursta ar nūju augsni, lai tajā iesūktos ūdens. Citi sēj rīsus, pārstāda dēstus vai novāc ražu. Ja jūs raugāties uz terasēm laikā, kad rīsi dīgst, tās izskatās kā brīnišķīga mozaīka, ko veido visdažādākie zaļie toņi.

Rīsa šķirnēm, kas kultivējamas applūdinātos laukos, ir nepieciešams daudz ūdens. Tāpēc kalnos ir izveidota komplicēta irigācijas sistēma. Ūdens no kalnu strautiem ar sarežģītas kanālu un bambusa cauruļu sistēmas palīdzību tiek novadīts līdz terasēm, un gravitācijas ietekmē terase pēc terases saņem nepieciešamo ūdens daudzumu. Terases nekādi nav nosaucamas par mirušu pieminekli — tās ir dzīvs brīnums!

Kas tās uzbūvēja?

Pats par sevi saprotams, šie terašu tūkstoši nav uzbūvēti vienas dienas un pat ne pāris gadu  laikā. Atcerēsimies, ka to celtniecība notika bez mūsdienu darbarīkiem un tehnikas. Tāpēc pastāv uzskats, ka terašu būvniecība tika uzsākta ne vēlāk kā pirms vairākiem simtiem gadu.

Daži arheologi pat domā, ka darbs pie terasēm tika aizsākts jau 2000 gadu tālā senatnē. Antropologi izsaka pieņēmumu, ka to cēlēji Lusonā ir ieceļojuši no Indoķīnas ziemeļiem vai Indonēzijas, līdzi atnesot šāda veida rīsu audzēšanas tradīcijas. Kad viena daļa terašu jau bija gatavas, to jaunākie līmeņi tika piebūvēti pakāpeniski.

Skats uz terasēm

Bet tagad dosimies ekskursijā, lai terases apskatītu. Sākumā mēs Manilā iekāpjam autobusā, kurā netrūkst pat gaisa kondicionētāja, un braucam uz Ifugao provinces pilsētu Banaui. Ceļā paiet apmēram deviņas stundas. Pēc tam mums paveras plašas izvēles iespējas. Ir vairākas interesantas vietas, līdz kurām var nokļūt, ejot ar kājām, braucot ar motociklu, kam piestiprināts blakusvāģis, vai mikroautobusu. Bet, ja ir vēlēšanās un izturība, var doties pa kalnu takām uz vietām, kur var nokļūt tikai kājām. Izvēloties pēdējo, ir iespējams redzēt īpaši iespaidīgus skatus un iegūt pilnīgu priekšstatu par šī cilvēku roku darinātā brīnuma vērienīgumu.

Mēs izlemjam doties uz Batadas ciemu. Pirmos 12 kilometrus braucam pa nelīdzenu kalnu ceļu ar autobusiņu, kam šī attāluma veikšanai nepieciešama vairāk nekā stunda. Tālāk ejam pa taku. Vērodami kalnu augus, kāpjam arvien augstāk, līdz nonākam korē starp divām augstākām virsotnēm. (Uz šejieni ved arī kāds īsāks ceļš, bet tas ir ļoti stāvs, tāpēc nepieredzējušiem kāpējiem neiesaka pa to kāpt.) No kores pa šauru taku mēs lēnām dodamies lejup uz Batadas ciemu.

Kad divas stundas esam gājuši un ar baudu elpojuši spirdzinošo kalnu gaisu, klāt ir mūsu ceļojuma galamērķis. Šeit uz terasēm paveras elpu aizraujošs skats. Tā kā nogāze, uz kuras ir uzcelts Batadas ciems, ir ieliekta, terasēm ir milzīga amfiteātra forma. Atrazdamās cita virs citas, tās veido interesantu līniju rakstu, kas izskatās kā kāpnes uz debesīm. Tuvojoties ciemam, mēs ieraugām mājas, kas celtas pēc seno ifugaju māju parauga. Tās ir izkaisītas pa visu ciemu un atgādina gigantiskas, ar zāli noaugušas sēnes.

Kad ejam gar terasēm, cilvēki, kas tur strādā, mūs draudzīgi sveicina. Ir pārsteidzoši vērot, cik veikli vietējie iedzīvotāji pārvietojas pa terašu akmens sienām, tās izmantodami par takām, lai nokļūtu no vienas vietas uz citu. Tāpat viņi droši kā kalnu kazas kāpj augšā un lejā no terases uz terasi pa akmeņiem, kas izvietoti kā pakāpieni. Ieskatījušies pamanām, ka viņu kājas ir basas. Bet visapkārt plešas krāšņās kalnu terases — tas ir viens no retajiem gadījumiem, kad cilvēka roku darbs iekļaujas apkārtējā vidē un papildina to.

Vai tas neizklausās interesanti? Tāpēc, ja jūs ierodaties Filipīnās, noteikti nepalaidiet garām iespēju apskatīt kāpnes uz debesīm — šo dzīvo brīnumu, kas vēl ilgi paliks jūsu atmiņā.

[Papildmateriāls/Attēli 18. lpp.]

Kā saglabāt terases

Kaut arī šobrīd terases izskatās ļoti skaisti, to nākotne ir apdraudēta. Daudzi jaunās paaudzes kalnu iedzīvotāji nevēlas nodarboties ar rīskopību un meklē darbu cituviet. Tāpēc ar laiku var pietrūkt prasmīgu zemkopju, kas rūpētos par terašu saglabāšanu.

Aurora Amajao, Ifugao provinces vietējā iedzīvotāja un Starptautiskā rīskopības institūta līdzstrādniece, pastāstīja Atmostieties! korespondentam par vēl kādām briesmām: ”Terasēm pastāvīgi jābūt mitrām, bet patlaban mežu izciršana ir radījusi ūdens trūkumu.” Ja Centrālajā Kordiljerā nebūs pietiekami ūdens, terases aizies bojā.

Ik pa laikam problēmas rada arī dabas katastrofas. 1990. gadā tika izpostīti vairāki terašu rajoni, kad zemestrīces dēļ nogruva veselas kalnu nogāzes.

Taču tiek veikti dažādi pasākumi, lai novērstu terašu izzušanu. 1996. gadā tika izdota pavēle izveidot Ifugao terašu komisiju. Kāds ir tās uzdevums? Saglabāt terases, to apūdeņošanas sistēmu un vietējo kultūru, kā arī novērst terasēm nodarītos postījumus.

Terašu iekļaušana Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Pasaules kultūras mantojuma sarakstā uzliek par pienākumu arī Filipīnu valdībai rūpēties par to saglabāšanu. Un, kā izteicās UNESCO Manilas biroja izpilddirektora vietniece Džīna Tuasone, ”UNESCO ir gatava sniegt tehnisku un finansiālu palīdzību terašu aizsardzībai un saglabāšanai”.

[Karte 16. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Centrālā Kordiljera

 [Attēls pa visu lapu 17. lpp.]