Kvezals — greznais putns

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KOSTARIKĀ

KOSTARIKA aizņem nepilnus 0,03 procentus zemeslodes virsmas, taču ir reģistrēts, ka tajā mājo 875 putnu sugas. Kā minēts kādā avotā, tas ir vairāk nekā Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs kopā. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Kostarika neatvairāmi pievelk aizrautīgus putnu vērotājus. Pievienojieties arī jūs mūsu ceļojumam, kura mērķis ir aplūkot vienu no šiem putniem — grezno kvezalu.

Sešpadsmitā gadsimta sākumā spāņu konkistadors Ernans Kortess ieradās Meksikā. Tur acteki viņam pasniedza dāvanu — galvasrotu no kvezala spalvām. Tiesības nēsāt šādu godpilnu rotājumu bija tikai acteku valdnieku dzimtas pārstāvjiem. Kvezala nefrītzaļās spalvas varbūt pat tika vērtētas augstāk par zeltu.

Mūsdienās šī neparasti skaistā putna izplatības areāls aptver plašu teritoriju no Meksikas līdz Panamai. Kvezalus var sastapt kalnu lietusmežos jeb tā dēvētajos mākoņu mežos aptuveni 1200 līdz 3000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Mākoņi šajos mežos veidojas, siltajam gaisam paceļoties augšup un strauji atdziestot. Tādos apstākļos šeit visu gadu zaļo bagātīgs, sulīgs augājs, un miglā slejas vareni koki, kas nereti pārsniedz 30 metru garumu.

 Apmēram 200 kilometrus uz ziemeļiem no Sanhosē atrodas Santaelenas meža rezervāts — piemērota vieta, kur pavērot kvezalu savvaļas apstākļos. Gida pavadībā mēs dodamies greznā kvezala meklējumos. Putnu nav tik viegli pamanīt, jo tā smaragdzaļais spalvu tērps saplūst ar meža lapotni. Mūsu gids sāk atdarināt kvezala kluso, maigo balsi. Šī skaņa līdzinās kucēna smilkstiem, un, kad atskan kvezala atbildes sauciens, kāda sieviete mūsu grupā pat nodomā, ka mežā patiešām ir nomaldījies suns.

Pēc brīža parādās kvezalu tēviņš, kas piesardzīgi uzmetas zarā aptuveni 15 metru augstumā, lai izlūkotu, kas te īsti notiek. Binoklī tā mirdzošās krāsas izskatās pat vēl krāšņākas, nekā mēs bijām gaidījuši. Putna koši sarkanās krūtis izceļas uz smaragdzaļo spalvu fona. Krāšņo skatu papildina baltās astes spalvas, kas kontrastē ar divām zaigojoši zaļajām. Šīs greznās, serpentīna lentēm līdzīgās spalvas ir vairāk nekā pusmetru garas. Sēdēdams augstu zarā, garajām astes spalvām liegi šūpojoties vējā, kvezals izskatās kā īsts miera un skaistuma iemiesojums.

Ieraudzīt kvezalu — tas patiesi ir vienreizējs piedzīvojums. Mūsu gids sacīja, ka bieži vien uz mežu jādodas vairākkārt, līdz izdodas redzēt kādu no šiem putniem. Visizdevīgākais laiks kvezalu novērošanai ir to ligzdošanas sezona, kas ilgst no marta līdz jūnijam. Šajā laikā kvezalu pāris var izperēt vienu līdz divus perējumus, pa divām olām katrā.

Atgriezušies rezervāta birojā, mēs izdzirdam vēl vienu kvezalu. Zaļajām astes spalvām plandot, tas graciozā planējumā uzmetas uz zara ne vairāk kā 5 metrus no vietas, kur mēs sēžam! Gids stāsta, ka no šī kvezala ligzdas ir pazudis mazulis un tēvs tagad lidinās no koka uz koku, meklēdams savu atvasi. Mēs uzzinām, ka tikai aptuveni 25 procentos gadījumu olas tiek sekmīgi izperētas un no tām izšķīlušies putnēni sasniedz briedumu. Pārējās olas un putnēni kļūst par upuri vāverēm, smaragda tukāniem, brūnajiem sīļiem, kā arī tairām un citiem sermuļu dzimtas plēsējiem. Vēl viena problēma, kas apdraud kvezalus, ir saistīta ar to, ka kvezali, līdzīgi dzeņiem, savas ligzdas būvē dobumos, ko tie taisa 3 līdz 20 metru augstumā virs zemes vecu, trupes skartu koku stumbros. Spēcīgu lietusgāžu laikā gadās, ka dobums pārplūst vai koks nogāžas.

Mēs uzzinām arī to, ka kvezalu iecienītākā barība ir savvaļas avokado. Kvezals mēdz tupēt zarā netālu no kāda avokado koka un nolūkot piemērotu augli. Tad, brāzmaini vicinādams spārnus, tas metas tieši uz savu mērķi, sagrābj augli knābī un atgriežas ar guvumu iepriekšējā vietā. Putns norij avokado veselu un pēc kādām divdesmit trīsdesmit minūtēm atrij tā prāvo kauliņu.

Meklēdami savvaļas avokado, kvezali klejo no vienas Kordiljeru nogāzes uz otru. Piemēram, no jūlija līdz septembrim tie parasti uzturas Klusā okeāna pusē, bet oktobrī pārceļas uz Karību jūras pusi, kur ir ienākusies jauna avokado raža.

Kad mēs, iedami pa mežu, šķērsojam iekārto tiltu apmēram 30 metru augstumā virs zemes, kāds kvezals gandrīz uzlido mums virsū. Liekas, tieši tajā brīdī, kad mēs gadījāmies tam ceļā, putns ir traucies pēc savām pusdienām. Tā ir kvezalu mātīte, un viņa nosēžas turpat mums virs galvas un veltī mums pārmetošu skatienu, it kā nosodīdama, ka esam to iztraucējuši.

Mums stāsta, ka kvezali labprāt mielojas arī ar kazenēm, kas aug dzeloņainos krūmos. Reizēm, kad kvezali metas lejup, lai noplūktu kāroto kumosu, to garās, dekoratīvās spalvas paliek karājamies dzeloņainajos zaros, tomēr ar laiku tās ataug no jauna.

Atguvis agrāko krāšņumu, kvezals atkal attaisno savu nosaukumu. Tas ir cēlies no acteku vārda quetzalli, kas nozīmē ’dārgs’ vai ’skaists’. Diemžēl tieši skaistuma dēļ kvezalam draud briesmas, un kvezals tiek pieskaitīts pie apdraudētajām sugām. Kvezali ir tikuši medīti, lai iegūtu to ādas un pārdotu tās kā suvenīrus. Šos putnus mēdza arī ķert dzīvus un pārdot turēšanai mājās. Taču, kā stāsta mūsu gids, tagad likums daļēji aizsargā kvezalus pret tādiem uzbrukumiem.

Kvezalus apdraud arī mežu izciršana, jo tā tiek izpostītas to dzīvesvietas. Lai aizsargātu šos greznos putnus, kā arī pārējo dzīvo dabu, Kostarikā ir izveidoti dažādi liegumi un rezervāti, kas aizņem aptuveni 27 procentus valsts teritorijas.

Kvezalu vērošanas ceļojums ir sagādājis mums patiesu gandarījumu. Tiesa, Londonā, Britu muzejā, var aplūkot no kvezala spalvām darināto galvasrotu, ko acteki dāvināja Ernanam Kortesam, tomēr daudz interesantāk ir redzēt šīs spalvas rotājam dzīvu kvezalu tā dabiskajā vidē. Savvaļas kvezali joprojām brīvi klejo Centrālamerikas mākoņu mežos, un vismaz pagaidām tie var justies tur samērā droši.