Baltā haizivs nonākusi briesmās

Baltā haizivs — lielākā gaļēdāja zivs pasaulē — laikam gan iedveš cilvēkiem lielākas bailes nekā jebkura cita dzīva būtne. Tomēr tagad Amerikas Savienoto Valstu, Austrālijas, Brazīlijas, Dienvidāfrikas Republikas un Namībijas piekrastes ūdeņos (visā teritorijā vai kādā tās daļā), kā arī Vidusjūrā tā ir aizsargājama suga. Arī citas valstis plāno veikt balto haizivju aizsardzības pasākumus. Bet kāpēc būtu jāaizstāv tāda izdaudzināta slepkava? Kā mēs redzēsim, lieta nepavisam nav tik vienkārša, un populārie priekšstati par baltajām haizivīm ne vienmēr atbilst īstenībai.

TĀPAT kā plēsoņdelfīni un kašaloti, baltās haizivis atrodas okeāna barības piramīdas pašā virsotnē. Tās ir haizivju karalienes, varētu pat teikt — īstas superhaizivis. Tās ēd gandrīz vai visu: zivis, delfīnus, arī citas haizivis. Bet, kļūstot vecākas, lielākas un lēnākas, tās aizvien biežāk dod priekšroku roņiem, pingvīniem un beigtiem jūras dzīvniekiem, īpaši vaļiem.

Lai atrastu barību, lielākā daļa haizivju liek lietā visas savas maņas, ieskaitot teicamo redzi. Ja runa ir par ožu, atliek vienīgi atzīmēt, ka haizivi droši varētu dēvēt par peldošo degunu. Turklāt tā sadzird gandrīz vai katru skaņu, lai cik klusa tā būtu, tā ka haizivi tikpat labi varētu nosaukt arī par peldošajām ausīm.

Haizivs dzirdi papildina pret spiediena maiņu jutīgas šūnas, kas atrodas abās ķermeņa pusēs uz sānu līnijas. Nekas nepaslīd garām šai ”noklausīšanās sistēmai”, kas ir īpaši pielāgota tam, lai uztvertu konvulsīvu kustību izraisītas vibrācijas, piemēram, zivs raustīšanos harpūnas galā. Tāpēc zemūdens mednieki rīkojas gudri, ja nomedīto zivi, kas asiņo un svaidās, pēc iespējas ātrāk izceļ no ūdens.

Haizivīm ir arī sestā maņa. Lorencīni ampulas — sīki kanāliņi, kas izkaisīti ap haizivs purnu, — ļauj tām sajust vājos elektriskos laukus, ko rada sirdspuksti, žaunu kustības vai potenciālā laupījuma muskuļu kustības peldēšanas laikā. Šī sestā maņa ir tik asa, ka ar tās palīdzību  haizivis, iespējams, pat uztver Zemes magnētiskā lauka mijiedarbību ar okeānu un tā spēj noteikt, kur ir ziemeļi un kur — dienvidi.

Kā izskatās baltā haizivs?

Lai gan to sauc par balto haizivi, balta vai gaiša ir tikai tās apakšpuse. Haizivs mugura parasti ir tumši pelēka. Robeža starp abām krāsām haizivs sānos veido robotu līniju, kas katrai zivij ir citāda. Šai īpatnībai ir maskējoša nozīme, bet tā arī palīdz zinātniekiem atšķirt haizivis citu no citas.

Cik lielas tās izaug? ”Lielākās baltās haizivis, kas ir precīzi izmērītas,” teikts grāmatā Great White Shark (Lielā baltā haizivs), ”sasniedz 5,8 līdz 6,4 metru garumu.” Šādu izmēru zivs mēdz svērt vairāk nekā divas tonnas. Taču ar atpakaļ noliekto, trīsstūraino spuru palīdzību, kas plūdeni savienojas ar torpēdveidīgo ķermeni, šie milzeņi slīd caur ūdeni gluži kā raķetes. Baltajām haizivīm ir varena, gandrīz simetriska aste, ar kuru tās izceļas citu haizivju vidū, jo lielākajai daļai haizivju sugu ir izteikti asimetriskas astes.

Izcilākā un baismīgākā baltās haizivs iezīme ir tās milzīgā, koniskā galva ar aukstajām, tumšajām acīm un pamatīgo muti, kas pilna trīsstūrainiem zobiem, asiem kā bārdasnaži. Ja kāds no šiem abpusgriezīgajiem ”nažiem” ar sīki robotajām malām nolūst vai izkrīt, iedarbojas savdabīgs ”zobu konveijers”, kas pavirza uz priekšu citu zobu pazaudētā vietā.

Siltākas asinis — vairāk spēka

Asinsrites sistēma Lamnidae (siļķhaizivju) dzimtas haizivīm, pie kurām bez baltajām haizivīm pieder arī tādas sugas kā, piemēram, mako un Atlantijas siļķhaizivs, ir krietni citāda nekā vairākumam pārējo haizivju. To asins temperatūra par 3 līdz 5 grādiem pārsniedz ūdens temperatūru. Relatīvi siltās asinis paātrina barības vielu uzsūkšanu un palielina šo zivju spēku un izturību. Mako, kas barojas ar tunčiem un citām straujām okeāna zivīm, īsos izrāvienos spēj traukties ar ātrumu gandrīz 100 kilometri stundā.

Peldot haizivs attīsta celtspēku ar abu savu krūšu spuru palīdzību. Ja haizivs peld pārāk lēni, tā zaudē ātrumu un sāk slīdēt lejup gluži kā lidmašīna, lai gan tās peldspēju vairo eļļas krājumi aknās, kas ir tik lielas, ka to svars var sasniegt ceturto daļu no haizivs kopējā svara. Turklāt lielākajai daļai haizivju sugu ir nepārtraukti jāpeld, lai varētu elpot, jo peldot tās dzen ar skābekli piesātināto ūdeni caur muti un žaunām. Tieši tāpēc to mute nemitīgi ir pavērta it kā ļaunā smīnā.

Nelabojama cilvēkēdāja?

No 368 šobrīd zināmajām haizivju sugām bīstamas ir tikai aptuveni 20. Pasaulē ik gadus tiek reģistrēti kādi 100 uzbrukumi cilvēkiem, un vairākumā gadījumu tajos ir vainojamas tikai četras no minētajām 20 sugām. Apmēram 30 gadījumos haizivs uzbrukums beidzas ar cilvēka nāvi. Četras ”vainīgās” sugas ir pelēkā struppurna haizivs, kas varbūt ir nonāvējusi vairāk cilvēku nekā pārējās, tīģerhaizivs, garspuru haizivs un baltā haizivs.

Pārsteidzošā kārtā vismaz 55 procenti, bet dažviet pat aptuveni 80 procenti no balto haizivju uzbrukumu upuriem ir palikuši dzīvi un paši var pastāstīt par notikušo. Kā tas iespējams, ka tik daudziem izdodas izglābties no šīs biedējošās plēsoņas?

Iekož un spļauj laukā

Ir zināms, ka baltā haizivs pēc pirmā pamatīgā kodiena mēdz izspļaut ievainoto upuri un pēc tam nogaidīt tā nāvi, pirms sāk to ēst. Ja haizivs ir uzbrukusi cilvēkam, šis plēsoņas paradums sagādā viņam izredzes izglābties. Reizēm haizivju upurus ir glābuši drosmīgi  biedri, un tas lieku reizi apstiprina, cik gudri ir nekad nepeldēt vienam.

Tomēr tādi glābšanas mēģinājumi būtībā nozīmētu pašnāvību, ja baltajām haizivīm nepiemistu vēl kāda uzvedības īpatnība. Sajutušas asins smaku, tās nesāk neprātīgo plosīšanos, ar kādu daudzas citas haizivis šādos gadījumos metas virsū savam laupījumam. Bet kāpēc baltā haizivs lieto tādu košanas un izspļaušanas taktiku?

Kāds zinātnieks izsaka pieņēmumu, ka iemesls varētu būt tās acis. Atšķirībā no citām haizivīm, baltajai haizivij acis neaizsargā plakstiņam līdzīga membrāna. Ja nenovēršami tuvojas sadursme, tā pagriež acis dobumos. Sadursmes brīdī acis nav aizsegtas, un tās var apdraudēt, piemēram, roņa asie nagi, tāpēc parastākais baltās haizivs uzbrukuma paņēmiens ir ātrs, izšķirīgs kodiens, pēc kura upuris tiek uz brīdi palaists vaļā.

Jāņem vērā arī tas, ka vienā ziņā baltās haizivis uzvedas gandrīz tāpat kā cilvēkbērni — itin viss, ko tās grib pārbaudīt, pirmām kārtām nokļūst tieši mutē. ”Par nelaimi, kad liela baltā haizivs izdara tādu [izmēģinājuma] kodienu, sekas var būt briesmīgas,” saka jūras biologs Džons Vests no Sidnejas (Austrālija).

Kaut arī baltā haizivs ir tiešām bīstama plēsoņa, tā nav nekāds monstrs, kas to vien kāro kā aprīt kādu cilvēku. Kāds gliemežu zvejnieks, kas pavadījis zem ūdens 6000 stundu, visā šajā laikā ir redzējis tikai divas baltās haizivis, un neviena no tām viņam nav uzbrukusi. Bieži šīs haizivis pat ir bēgušas no cilvēkiem.

Reiz okeāna pētnieks Žaks Ivs Kusto, kopā ar kādu biedru nirstot pie Zaļā raga salām, negaidīti sastapās ar pamatīgu balto haizivi. ”Pēc tam sekoja visneiedomājamākais,” Kusto rakstīja, stāstīdams par haizivs reakciju. ”Vislielākajā panikā briesmonis izgrūda ekskrementu mākonīti un neticamā ātrumā nozuda.” Viņš atzina: ”Pārdomājot visu, ko mēs esam pieredzējuši, tiekoties ar balto haizivi, mani allaž ir pārsteigusi milzīgā atšķirība starp to, kādu ļaudis iedomājas šo radījumu, un to, kādu mēs to redzējām paši savām acīm.”

Baltā haizivs upura lomā

Ļaužu priekšstatus par šo haizivi ir krietni iespaidojis 1970. gadā publicētais romāns Žokļi, kura ekranizācija ieguva lielu popularitāti. Cilvēku acīs baltā haizivs pēkšņi kļuva par pašu ļaunuma iemiesojumu, un ”trofeju mednieki bariem metās noskaidrot, kuram no viņiem pirmajam izdosies iegūt cilvēkēdājas galvu vai žokļus, lai izstādītu tos virs kamīna”, teikts grāmatā Great White Shark. Pēc kāda laika ietvarā iestrādāts baltās haizivs zobs jau maksāja līdz 1000 ASV dolāru (Austrālijā), bet veseli žokļi — vairāk nekā 20 000 dolāru.

Tomēr visvairāk balto haizivju iet bojā rūpnieciskās zvejas tīklos. Turklāt ik gadus miljoniem citu haizivju tiek noķertas, lai apmierinātu augošo pieprasījumu pēc haizivju produktiem, galvenokārt pēc to spurām. Pēdējos gados lomi aizvien samazinās, un visā pasaulē izskan trauksmes signāli, kas aicina pievērst uzmanību šo zivju, it īpaši balto haizivju, aizsardzībai.

Sapratne pieaug

Ir zināms, ka haizivis attīra jūras un okeānus no slimiem, vārgiem, mirstošiem un beigtiem dzīvniekiem. Tas nozīmē, ka veselīga haizivju populācija sekmē visa okeāna veselību un tīrību.

Apzinoties, ka haizivju izdzīvošana ir apdraudēta, Starptautiskās dabas aizsardzības savienības sugu saglabāšanas komisija ir izveidojusi haizivju speciālistu grupu, kuras uzdevums ir vispusīgi pētīt haizivju problēmu. Taču pētīt baltās haizivis nav viegli, jo tās lēni vairojas un nebrīvē nobeidzas, tāpēc tās ir jāpētī to dabiskajā vidē.

Pieaugot cilvēku sapratnei par haizivīm, ir mainījusies arī viņu attieksme pret šīm apbrīnas cienīgajām būtnēm. Bet tas, protams, nav mainījis pašas baltās haizivis. Lai arī tās nav asinskāri nezvēri, tās tomēr ir bīstamas plēsoņas, pret kurām jāizturas ar piesardzību un respektu. Un ar lielu respektu turklāt!

[Attēls 11. lpp.]

Šīm haizivīm ir liela un briesmīga mute

[Norādes par attēlu autortiesībām 10. lpp.]

Photos by Rodney Fox Reflections

South African White Shark Research Institute