Droša cerība

GANDRĪZ pirms 2000 gadiem uz nāvi tika notiesāts Jēzus, kuru daudzi uzskata par visizcilāko cilvēku, kāds jebkad ir dzīvojis. Kad Jēzus bija piesists pie moku staba, kāds ļaundaris, kas bija saņēmis tādu pašu spriedumu, ar izsmieklu teica: ”Ja tu esi Kristus, tad glāb sevi pašu un mūs!”

To dzirdēdams, otrs ļaundaris, kam arī bija piespriests nāvessods, teica: ”Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā! Un mums gan pareizi notiek: Jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.” Pēc tam viņš vērsās pie Jēzus ar lūgumu: ”Jēzu, piemini mani, kad tu nāksi savā valstībā!”

Jēzus viņam atbildēja: ”Patiesi es tev saku šodien, tu būsi ar mani paradīzē.” (Lūkas 23:39—43, NW.)

Jēzus raudzījās nākotnē ar cerībām. Apustulis Pāvils norādīja, kā šīs cerības ietekmēja Jēzu, sacīdams, ka viņš ”paredzētā prieka dēļ, nievāšanu neievērodams, pārcieta krustu”. (Ebrejiem 12:2, JD.)

Jēzum bija iespēja atgriezties debesīs, lai dzīvotu kopā ar savu Tēvu un ar laiku kļūtu par Dieva Valstības valdnieku. Turklāt Jēzum bija brīnišķīga iespēja sagaidīt debesīs savus uzticamos sekotājus, kam kopā ar viņu bija jāvalda pār zemi. (Jāņa 14:2, 3; Filipiešiem 2:7—11; Atklāsmes 20:5, 6.) Bet ko nozīmēja solījums, ko Jēzus deva ļaundarim, kurš bija nožēlojis savus grēkus?

Ko nākotnē pieredzēs ļaundaris?

Minētais ļaundaris nevarēja kopā ar Jēzu valdīt debesīs, jo viņš nebija viens no tiem, kam Jēzus sacīja: ”Jūs esat tie, kas pastāvējuši pie manis manos pārbaudījumos. Un tāpēc es jums novēlu valstību, kā mans Tēvs man to novēlējis.” (Lūkas 22:28, 29.) Tomēr Jēzus teica ļaundarim, ka tas būs ar viņu paradīzē. Kā tiks izpildīts šis solījums?

Ādams un Ieva, pirmie cilvēki, ko radīja Dievs Jehova, dzīvoja paradīzē — brīnišķīgā dārzā, kuru sauca par Ēdeni. (1. Mozus 2:8, 15.) Ēdene atradās uz zemes, un Dievs bija paredzējis, ka visa zeme ar laiku kļūs par paradīzi. Diemžēl Ādams un Ieva neklausīja Dievu un zaudēja savu brīnišķīgo mājvietu. (1. Mozus 3:23, 24.) Tomēr, kā norādīja Jēzus, paradīze tiks atjaunota un ar laiku pletīsies pa visu zemi.

Kad apustulis Pēteris jautāja Jēzum, ko apustuļi saņems kā atalgojumu par to, ka ir sekojuši viņam, Jēzus sacīja: ”Jūs, kas man sekojuši, jaunajā pasaulē, kad Cilvēka Dēls sēdēs uz sava godības krēsla, arī sēdēsit uz divpadsmit krēsliem.” (Mateja 19:27, 28.) Lūka, rakstīdams par šo pašu sarunu, lietoja vārdus ”nākamā laikā”. (Lūkas 18:28—30.)

Jauna pasaule tiks izveidota nākotnē, kad Jēzus Kristus sēdīsies savā godības tronī, lai sāktu valdīt kopā ar saviem līdzvaldniekiem. (2. Timotejam 2:11, 12; Atklāsmes 5:10; 14:1, 3.) Kristum valdot debesīs, tiks īstenots Dieva sākotnējais nodoms un uz zemes tiks izveidota paradīze.

Kad valdīs Valstība, Jēzus izpildīs solījumu, ko viņš deva noziedzniekam, kurš tika sodīts vienlaikus ar viņu. Jēzus piecels šo cilvēku no mirušajiem. Bijušais noziedznieks kļūs par Jēzus pavalstnieku, un viņam tiks dota iespēja uzzināt Dieva prasības  un dzīvot mūžīgi. Mēs, bez šaubām, varam būt ārkārtīgi priecīgi, ka Bībelē ir runāts par iespēju dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes.

Dzīvot ir vērts

Šādas perspektīvas palīdz raudzīties uz nākotni pavisam citā gaismā. Cerība pasargā mūsu prātu no pesimisma graujošās iedarbības. Apustulis Pāvils cerību nosauca par ļoti būtisku garīgā bruņojuma sastāvdaļu un izteica aicinājumu: ”Uzliksim pestīšanas cerības bruņu cepuri!” (1. Tesaloniķiešiem 5:8; Psalms 37:29; Atklāsmes 21:3, 4.)

Cerība ļoti atvieglo mūsu dzīvi. Paradīzē neviens vairs nejutīsies vientuļš, jo varēs atkal satikt mīļus un tuvus cilvēkus, kurus būs atdzīvinājis Dievs, ”kas uzmodina mirušos”. (2. Korintiešiem 1:9.) Nākotnē aizmirsīsies viss nepatīkamais, kas saistīts ar nespēku, sāpēm un ciešanām, jo ”klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs”. Cilvēka ’miesa atkal pildīsies ar jaunības spēku, tā ka viņš jutīsies pārnests atpakaļ savās senajās jaunības dienās’. (Jesajas 35:6; Ījaba 33:25.)

Nākotnē, kad ”neviens iedzīvotājs nesacīs: ”Es ciešu””, izmisums, ko rada ilgstošas slimības, būs pilnīgi aizmirsies. (Jesajas 33:24.) Cilvēki vairs neatcerēsies, kas ir depresija, jo ”prieks un līksmība pildīs viņu sirdis”. (Jesajas 35:10.) Bezcerība, ko izjūt neārstējami slimnieki, izzudīs, un izzudīs arī nāve — viens no senākajiem cilvēces ienaidniekiem. (1. Korintiešiem 15:26.)

[Attēli 8., 9. lpp.]

Paturiet prātā brīnišķīgo nākotni, kādu atnesīs Dieva izveidotā jaunā pasaule