Lai arī invalīds, tomēr pilns dzīvesprieka

PASTĀSTĪJIS KONSTANTINS MOROZOVS

Es esmu dzimis 1936. gada 20. jūlijā. Kad es piedzimu, man nebija izveidojušies citi kauli kā vien galvaskauss un mugurkauls. Pārējo skeletu veidoja neizturīgi skrimšļi, kas nebija cietāki par pieauguša cilvēka auss skrimsli. Es svēru nepilnu puskilogramu. Vienīgās dzīvības zīmes bija vājš pulss, tikko manāma elpošana un dažas kustības.

ES BIJU septītais bērns ģimenē. Pavisam mūsu ģimenē bija deviņi bērni, un mēs dzīvojām Uļjanovskas apgabalā, Saras ciemā, — pašā Krievijas sirdī. Kad biju sasniedzis trīs nedēļu vecumu, vecāki mani aiznesa uz baznīcu, lai mani nokristītu. Mācītājs ātri apslacīja mani ar ūdeni un ieteica vecākiem steigties uz mājām, jo, viņaprāt, ilgāk par pāris stundām es nenodzīvošot.

1937. gada janvārī vecāki mani aizveda uz Tatārijas Autonomās Republikas galvaspilsētu Kazaņu, lai parādītu vairākiem speciālistiem. Līdz tam laikam es jau biju iemācījies pateikt ”mama”, ”papa” un ”babuška” un zināju savu brāļu vārdus. Kad ārsti bija mani izmeklējuši, viņi pateica, ka nomiršu apmēram gada laikā. Viņi teica, ka būtu labi pārtraukt manu dzīvību un ievietot mani stikla kolbā kā eksponātu, ko varētu izmantot par uzskates līdzekli medicīnas studentiem. Cik es esmu pateicīgs saviem mīļajiem vecākiem, ka viņi atbildēja ar kategorisku ”nē”!

Ciešanu pilnā bērnība

Cik es sevi atceros, manu ķermeni vienmēr ir mocījušas sāpes. Taču jau bērnībā es centos saglabāt optimismu, bieži smieties un priecāties par dzīvi. Un to darīju arī turpmāk. Ar laiku mani kauli kļuva nedaudz spēcīgāki, tā ka es varēju piecelties sēdus un mazliet parāpot. Mans ķermenis neattīstījās kā visiem bērniem, bet ar smagiem izkropļojumiem, taču man bija gaiša galva. Piecu gadu vecumā es jau pratu lasīt un rakstīt.

1941. gada maijā māte ar mani vēlreiz aizgāja uz baznīcu. Tur bija daudz cilvēku — visi bija noslīguši ceļos un skaitīja lūgšanas. Pie mātes pienāca kāda baznīcas kalpotāja un pavaicāja, kāpēc māte nemetas uz ceļiem. Māte viņai parādīja mani, un sieviete aizgāja pie mācītāja. Atgriezusies viņa mūs aizvadīja līdz durvīm un ieteica mātei atstāt mani ārpusē un nākt iekšā vienai. Viņa sacīja, ka vecāki savu grēku dēļ mani ir dabūjuši no ”nešķīstā”. Ceļā uz mājām māte visu laiku raudāja. Es pēc tam ilgi domāju par šo gadījumu un visādi centos saprast, kas ir ”nešķīstais”.

 1948. gadā, kad biju 12 gadu vecs, mēs ar māti braucām uz Merenku ciemu Čuvašijas Autonomajā Republikā, tas bija apmēram 80 kilometru no mūsu mājām. Tur bija dziednieciski avoti, un māte cerēja, ka ar ūdens palīdzību es varētu tikt izdziedināts. Viens no ierobežojumiem, ko mācītājs bija noteicis, lai es izārstētos, bija aizliegums trīs dienas ēst. Vēl man bija jāiet pie dievgalda. Kaut gan man nebija lielas uzticības baznīcai, es piekritu ievērot šīs prasības. Ceļš līdz Merenku ciemam bija garš un grūts, bet, cenzdamies koncentrēties uz skaistajām ainavām, es to izturēju.

Baznīca bija pilna ļaužu. Kamēr māte mani nesa cauri pūlim, kāda veca sieviete man piedāvāja konfekti. Es to paņēmu un ieliku kabatā. Kad pienāca mana kārta iet pie dievgalda, šī sieviete izsaucās: ”Svētais tēv, nedodiet viņam dievmaizi! Viņš tikko apēda konfekti!” Es paskaidroju, ka ieliku konfekti kabatā, bet mācītājs man uzkliedza: ”Ak tu, nekaunīgais kropli! Tu vēl melosi? Nesiet viņu ārā no baznīcas!” Nākamajā dienā kāds cits mācītājs man tomēr ļāva iet pie dievgalda un apslacīja mani ar ”brīnumūdeni”. Taču nekāds brīnums nenotika. Fiziskie defekti kā bija, tā palika.

Izmantoju savas intelektuālās spējas

Kaut gan mans fiziskais stāvoklis bija ļoti slikts, pusaudža gados es daudz mācījos, lai pilnveidotu sevi intelektuālā ziņā. 1956. gadā es iestājos komjaunatnē un pēc kāda laika sāku mācīt komjaunatnes organizācijas vēsturi citiem jauniešiem. Invalīdu namā es biju saimniecības un kultūras komitejas loceklis un pildīju vietējā radiomezgla vadītāja un diktora pienākumus.

Manā pārziņā bija arī pārnēsājamā bibliotēka ar grāmatu ierakstiem, kas bija paredzēta akliem cilvēkiem, un es darbojos tiesas komisijā cīņai pret alkoholismu. Iesaistījos arī kādā pašdarbības kolektīvā, dziedāju un spēlēju vairākus mūzikas instrumentus.

Invalīdu namā

1957. gadā, kad man bija 21 gads, sliktā fiziskā stāvokļa dēļ biju spiests pārcelties uz invalīdu namu. Taču es nedomāju padoties. 1963. gada oktobrī es devos uz Protezēšanas zinātniskās pētniecības institūtu Maskavā, kur man tika izdarītas kopumā 18 operācijas ar mērķi iztaisnot manas kājas.

Sākumā manas kājas tika stieptas. Astoņas dienas vēlāk tās tika operētas. Pēc operācijas kājas ieģipsēja, lai tās noturētu nekustīgā stāvoklī līdz nākamajai operācijai. Slimnieku kopēja raudāja, redzot manas ciešanas.

Nākamos četrus mēnešus es mācījos staigāt ar kruķiem. Kad es stāvēju, atbalstījies uz kruķiem, mans augums bija 110 centimetru. Svēru es nedaudz vairāk par 25 kilogramiem. Kolīdz biju iemācījies staigāt ar kruķiem, atgriezos invalīdu namā. Tas bija 1964. gadā. Diemžēl mani kāju kauli bija par vājiem, lai izturētu ķermeņa smagumu, un drīz es atkal pārvietojos vienīgi rāpus vai ar invalīdu ratiņu palīdzību. Līdz pat šai dienai es lielākoties pārvietojos šajos ratiņos.

Baznīcu es nekad vairs neapmeklēju. Man joprojām sāpēja vārdi, ka esmu cēlies no ”nešķīstā”. Es ļoti mīlēju savu tēvu un māti un nekādi nespēju pieņemt, ka manā stāvoklī būtu vainojami viņi un Dievs. Es centos nezaudēt dūšu. Man ļoti gribējās darīt labu cilvēkiem un, galvenais, pierādīt pašam sev, ka to spēju.

Patstāvīga dzīve

1970. gadā es apprecējos ar Lidiju, kas kopš bērnības bija daļēji paralizēta. Mēs iegādājāmies nelielu māju, kurā nodzīvojām 15 gadus. Visu šo laiku mēs abi pelnījām iztiku. Es iemācījos labot pulksteņus un citus smalkus mehānismus.

Kādu laiku man piederēja apmācīts suns, kas daudzējādā ziņā man palīdzēja. Starp citu, mēs kopā ar suņu dresētāju izgudrojām speciālu suņu iejūgu. Man bija divi suņi — viena vārds bija Vulkāns, bet otru  sauca Palma. Palma man bija uzticīgs biedrs daudzu gadu garumā. Veikalā viņa ņēma no plauktiem man nepieciešamos produktus. Vienīgais, kas viņai nepatika, bija stāvēt rindā, gaidot mūsu kārtu maksāt par pirkumiem. Zobos viņa parasti nesa manu naudas maku, bet kaklasiksnā viņai bija iestrādāts āķis, uz kura varēja uzkārt iepirkumu somu.

1973. gadā smagi saslima mana māte. Tā kā es pastāvīgi atrados mājās, mēs ar sievu nolēmām ņemt māti pie sevis. Līdz tam laikam tēvs un pieci no maniem brāļiem bija jau miruši, bet pārējie brāļi un māsas dzīvoja citur Krievijā. Kamēr māte pie mums dzīvoja, es centos viņai palīdzēt, cik vien bija manos spēkos. Viņa nomira 85 gadu vecumā.

1978. gadā es nolēmu uztaisīt sev transportlīdzekli. Izmēģināju vairākus eksperimentālus modeļus, līdz atradu sev vispiemērotāko. Valsts autoinspekcija man ļāva nolikt autovadītāja eksāmenu un reģistrēja manu transportlīdzekli. Es to nosaucu Osa (Lapsene). Mēs ar sievu pagatavojām nelielu piekabi, kurā varēja pārvadāt līdz 300 kilogramiem kravas. Nu mums bija radusies iespēja abiem kopā aizbraukt, kur vien bija nepieciešams, un līdzi paņemt arī savas mantas. Šo motorizēto transportlīdzekli mēs izmantojām līdz pat 1985. gadam.

Ap to laiku es kļuvu neredzīgs ar kreiso aci, un arī labā acs kļuva arvien vājāka. Tad Lidijai sākās problēmas ar sirdi. 1985. gada maijā veselības stāvokļa dēļ mums nācās pārcelties uz invalīdu namu Dimitrovgradā.

Kāpēc mana dzīve pašlaik ir tik laimīga

1990. gada vasarā mūsu invalīdu namu apmeklēja Jehovas liecinieki. Mani ļoti ieinteresēja tas, ko viņi stāstīja. Viņi man norādīja uz Jāņa evaņģēlijā minēto gadījumu ar vīrieti, kas bija piedzimis akls. Jēzus par viņu sacīja: ”Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki.” (Jāņa 9:1—3.) Man tika paskaidrots, ka grēku un slimības mēs esam mantojuši no mūsu kopējā senča Ādama. (Romiešiem 5:12.)

Taču visdziļāk mani iespaidoja Dieva solījums izdziedināt visus, kas dzīvos viņa Dēla, Jēzus Kristus, valdīšanas laikā, kad uz zemes būs atjaunota paradīze. (Psalms 37:11, 29; Lūkas 23:43; Atklāsmes 21:3, 4.) Acīs man sariesās prieka asaras, un es nočukstēju: ”Es esmu atradis patiesību, patiesību, patiesību!” Apmēram gadu es ar Jehovas lieciniekiem studēju Bībeli un 1991. gadā kristījos ūdenī, tā apliecinādams, ka esmu sevi veltījis Dievam Jehovam.

Manī bija radusies dedzīga vēlēšanās kalpot Jehovam un sludināt par viņa brīnišķīgajiem nodomiem, taču manā priekšā bija vairāki šķēršļi. Pirms tam man nebija bijis īpašas vajadzības daudz pārvietoties, bet tagad, lai varētu pastāstīt par savu ticību citiem, tāda nepieciešamība radās. Par manu  pirmo sludināšanas teritoriju kļuva mūsu invalīdu nams, kurā toreiz dzīvoja vairāk nekā 300 cilvēku. Tā kā es vēlējos satikt pēc iespējas vairāk cilvēku, es lūdzu, lai mani norīko strādāt saimniecības daļā.

Katru rītu es ierados savā darbavietā un ķēros pie savu pienākumu pildīšanas. Laika gaitā es ieguvu daudz jaunu draugu, ar kuriem risinājām interesantas sarunas par dažādiem Bībeles tematiem. Vairāki no viņiem ir paņēmuši grāmatas un žurnālus, kas palīdz labāk saprast Bībeli. Daudzi mēdz nākt un klausīties, kā es viņiem lasu priekšā Bībeli un bībeliskas publikācijas. Bieži gadās, ka pusdienlaikā mūsu istaba ir pilna ar cilvēkiem.

Kristīgie brāļi un māsas no vietējās Jehovas liecinieku draudzes ļoti daudz dara, lai es varētu piedalīties sludināšanā. Viņi man piegādā Bībeles literatūru un pavada laiku kopā ar mani un manu sievu. Tāpat viņi palīdz man nokļūt uz sapulcēm Valstības zālē. Kāds liecinieks tieši šim nolūkam iegādājās motociklu ar blakusvāģi. Citi, kam pieder automašīnas, piedāvā savu palīdzību aukstajos ziemas mēnešos.

Ar brāļu un māsu gādību es esmu apmeklējis arī vairāk nekā desmit kopsanāksmes jeb izglītojošus seminārus, ko organizē Jehovas liecinieki. Pirmā no tām bija starptautiskā kopsanāksme Maskavā, kas notika 1993. gada jūlijā. Uz to bija ieradušies delegāti no vairāk nekā 30 valstīm, un lielākais apmeklētāju skaits sasniedza 23 743. Lai nokļūtu uz kopsanāksmi, man bija jānobrauc apmēram 1000 kilometru garš ceļš. Kopš tā laika neesmu izlaidis nevienu no Jehovas tautas kopsanāksmēm.

Mūsu invalīdu nama administrācija izturas pret mani ar lielu cieņu, par ko esmu ļoti pateicīgs. Arī mana sieva Lidija, ar kuru esam saticīgi nodzīvojuši 30 gadus, mani atbalsta un man palīdz, kaut arī mūsu uzskati par reliģiju nesakrīt. Taču vislielāko palīdzību es saņemu no Jehovas, kurš mani atbalsta ar savu spēcīgo roku un apveltī mani ar bagātīgām svētībām. Pirms neilga laika, 1997. gada 1. septembrī, es kļuvu par pionieri, kā Jehovas liecinieki sauc pilnas slodzes sludinātājus.

Manā dzīvē ir bijušas vairākas reizes, kad mana sirds ir gandrīz stājusies un esmu atradies uz nāves robežas. Cik es esmu laimīgs, ka esmu palicis dzīvs un esmu iepazinis un iemīlējis dzīvības Avotu — Dievu Jehovu! Es vēlos arī turpmāk viņam kalpot kopā ar garīgajiem brāļiem un māsām visā pasaulē un darīt to tik ilgi, kamēr vien pukstēs mana sirds.

[Attēls 20. lpp.]

Kopā ar sievu Lidiju

[Attēls 21. lpp.]

Mācu Bībeli vīrietim no mūsu invalīdu nama