Vēlēšanās dzīvot

MĒRIJAI bija smaga depresija un citas veselības problēmas. Taču viņa nenorobežojās no ģimenes locekļiem un nelietoja alkoholu vai narkotikas. Mērijas gadījums skaidri parāda, ka pašnāvību var izdarīt arī cilvēks, kura dzīvē nav bijuši vērojami visi riska faktori.

Kādu laiku likās, ka Mērija kļūs par vēl vienu pierādījumu tam, cik efektīvi gados vecāki cilvēki izbeidz savu dzīvi. Vairākas dienas Mērija gulēja vietējās slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā — viņa bija komā, un šķita, ka kuru katru brīdi viņas dzīvība izdzisīs. Mērijas vīrs Džons, kas bija ļoti noraizējies par savu sievu, pastāvīgi atradās pie viņas gultas. Ārsti brīdināja Džonu un pārējos ģimenes locekļus, ka Mērija var nomirt un ka pat tad, ja viņa izdzīvos, viņas smadzenes būs nopietni bojātas.

Mēriju katru dienu apciemoja Selija — viņas kaimiņiene, kas ir Jehovas lieciniece. ”Es mudināju viņas tuviniekus neatmest cerību,” atceras Selija. ”Pirms pāris gadiem mana māte, kurai ir cukura diabēts, vairākas nedēļas gulēja komā. Lai gan ārsti mums teica, ka viņa nevar izdzīvot, viņa tomēr izdzīvoja. Es turēju Mērijas roku un sarunājos ar viņu tāpat kā ar savu māti, un reizēm man šķita, ka viņa tikko manāmi reaģē uz maniem vārdiem.” Trešajā dienā Mērijas reakciju varēja redzēt diezgan skaidri — lai arī viņa nespēja runāt, likās, ka viņa spēj pazīt cilvēkus.

”Ko es varēju darīt, lai tā nenotiktu?”

”Džonu pastāvīgi māca vainas apziņa,” stāsta Selija. ”Viņš uzskatīja, ka pie visa vainīgs ir viņš.” Tā bieži mēdz notikt ar cilvēkiem, kuru tuvinieks ir izdarījis vai ir mēģinājis izdarīt pašnāvību. ”Es viņam atgādināju, ka Mērijai ir depresija,” turpina Selija. ”Mērija ir slima un nespēj neko darīt, lai nebūtu nomākta, gluži tāpat kā viņš pats neko nevar darīt, lai likvidētu savas veselības problēmas.”

Cilvēkus, kuru tuvinieks ir izdarījis pašnāvību, parasti nomoka jautājums: ”Ko es varēju darīt, lai tā nenotiktu?” Pašnāvības mēģinājumu, iespējams, var novērst, ja neatstāj bez uzmanības pazīmes, kas liecina par cilvēka vēlēšanos izdarīt pašnāvību. Tomēr, ja novērst pašnāvību jums nav izdevies, atcerieties, ka jūs neesat atbildīgs par otra cilvēka pašnāvību. (Galatiešiem 6:5.) Īpaši svarīgi to ir atcerēties gadījumos, kad ģimenes loceklis, kas mēģina izdarīt pašnāvību, ar nolūku cenšas  radīt citos vainas apziņu. Dr. Hendins atzīmē: ”Nedrīkst aizmirst, ka pašnāvību mēģinājumus ar letālu iznākumu mēdz izdarīt cilvēki, kas cer izraisīt citos noteiktas jūtas, kaut arī viņi paši nemaz nevar redzēt, vai viņiem tas ir izdevies.”

Dr. Hendins norāda uz vēl kādu būtisku faktu: ”Gadījumos ar vecākiem cilvēkiem, kas domā par pašnāvību, parasti ir pieauguši bērni, brāļi un māsas vai arī dzīvesbiedrs, kurus pacients vēlas ietekmēt, pār kuriem viņš grib valdīt vai no kuriem viņš gaida vairāk uzmanības. Daudzos gadījumos pacienta prasības nav iespējams izpildīt, savukārt pacients nevēlas piekāpties, un pašnāvības mēģinājumiem, kam nav nopietnu seku, mēdz sekot pašnāvības mēģinājums, kura sekas ir ļoti smagas.”

Ģimenes locekļi, kas dzīvo šādos sarežģītos apstākļos, var izjust lielu spriedzi un just, ka tas ir pāri viņu spēkiem. Tomēr viņiem jāpatur prātā, ka Dievs Jehova cels augšā mirušos cilvēkus. Viņš var piecelt no mirušajiem arī mūsu tuviniekus, kas depresijas, psihiskas  slimības vai izmisuma dēļ ir izdarījuši pašnāvību. (Skat. rakstu ”Bībeles viedoklis. Pašnāvības un augšāmcelšanās” 1990. gada 8. septembra Atmostieties! (angļu val.), 22., 23. lappusē.)

Mēs neattaisnojam pašnāvību, tomēr ir mierinoši apzināties, ka mirušo tuvinieku augšāmcelšana ir atkarīga no Dieva, kurš ļoti labi saprot, ka dažādas nelaimes un izmisums var pamudināt cilvēku uz šādu galēju soli. Bībelē par Jehovu ir teikts: ”Cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas. Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums; kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas. Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.” (Psalms 103:11—14.)

Stāsts ar laimīgām beigām

Lai gan divas dienas Mērijas stāvoklis bija ļoti kritisks, viņa tomēr izdzīvoja. Pēc kāda laika viņa varēja skaidri domāt, un Džons pārveda viņu mājās, pirms tam parūpējies par to, lai visas zāles atrastos aiz atslēgas. Tagad Mēriju regulāri apmeklē sociālās palīdzības darbinieki, kas seko viņas pašsajūtai. Viņa pati stāsta, ka nevar izskaidrot un pat atcerēties iemeslu, kāpēc viņa bija gribējusi izdarīt pašnāvību.

Džona un Mērijas kaimiņiene Selija katru nedēļu studē ar viņiem Bībeli. Džons un Mērija ir uzzinājuši, ka tās problēmas, kas veciem cilvēkiem šķiet neatrisināmas, Dievs ļoti tuvā nākotnē atrisinās. ”Protams, Bībeles studēšana pati par sevi nav nekāds brīnumlīdzeklis,” norāda Selija. ”Cilvēkam pašam ar Svēto rakstu palīdzību jāpierāda sev, ka tajos dotie solījumi ir reāli, un pēc tam viņam jādzīvo saskaņā ar iegūtajām zināšanām. Bet Džons un Mērija, manuprāt, tagad raugās nākotnē ar cerībām.”

Ja jums nākotne šķiet drūma un jūs vēlaties iegūt īstu cerību, mēs aicinām jūs sazināties ar Jehovas lieciniekiem. Viņi var jums palīdzēt, tāpat kā viņi palīdzēja Džonam un Mērijai, — viņi var pierādīt, ka nav tādu problēmu, ko Dievs nākotnē neatrisinās. Lai cik bezcerīga jums šķiet dzīve, izeja no pašreizējā stāvokļa noteikti ir atrodama. Mēs jūs aicinām padomāt par nākotnes perspektīvām, kas ļoti daudzos cilvēkos ir atjaunojušas vēlēšanos dzīvot.

[Papildmateriāls 6. lpp.]

Riska faktori un brīdinošas pazīmes

”Pašnāvības riska faktori gados vecākiem cilvēkiem ir citādi, nekā tie ir jauniem cilvēkiem,” atzīmēts Amerikas Mediķu asociācijas žurnālā (The Journal of the American Medical Association). Šie riska faktori ir ”pārmērīga alkohola lietošana un depresija, efektīvāki pašnāvības izdarīšanas paņēmieni un nošķiršanās no sabiedrības. Turklāt gados vecākiem cilvēkiem.. ir daudz vairāk slimību un emocionālu problēmu.” Grāmatā Suicide (Pašnāvība) Stīvens Flanderss norāda uz vairākiem riska faktoriem, kam jāpievērš nopietna uzmanība.

Hroniska depresija.

”Pētījumi liecina, ka 50% vai pat vairāk pašnāvnieku ir cietuši no smagas depresijas.”

Bezcerība.

Dažu pētījumu laikā tika noskaidrots, ka uz pašnāvību vairāk sliecas tie cilvēki, kam nākotne nesaistās ar cerībām, kaut arī viņi neizskatās nomākti.

Alkoholisms un narkomānija.

”Tiek lēsts, ka pašnāvību izdara no 7% līdz 21% [alkoholiķu], turpretī no visiem iedzīvotājiem kopumā pašnāvību izdara mazāk nekā 1% cilvēku.”

Ģimenes ietekme.

”Pētījumi ļauj secināt, ka cilvēki, kuru ģimenē kāds ir izdarījis pašnāvību, ir pakļauti lielākam pašnāvības riskam.”

Slimības.

”Bailes par veselības stāvokļa pasliktināšanos un iespēju nonākt pansionātā reizēm var būt pietiekams iemesls, lai pamudinātu vecu cilvēku uz pašnāvību.”

Zaudējumi.

”Zaudējums var būt pavisam reāls, piemēram, dzīvesbiedra vai drauga nāve, atbrīvojums no darba vai veselības pasliktināšanās. Tā var būt arī kāda iekšēja problēma, piemēram, pašcieņas trūkums, sociālā statusa maiņa vai nedrošība par sevi.”

S. Flanderss savā grāmatā min vairākas pazīmes, pret kurām nekādā gadījumā nedrīkst izturēties vieglprātīgi.

Pašnāvības mēģinājums.

”Tā ir galvenā pazīme, kas liecina par iespējamo pašnāvības mēģinājuma atkārtošanu.”

Runas par pašnāvību.

”Tādas frāzes kā ”Viņiem vairs nebūs ar mani ilgi jāņemas” vai ”Bez manis viņiem klāsies labāk” liecina par ļoti reālām briesmām.”

Gatavošanās nāvei.

”Par to liecina testamenta sastādīšana, dārgu lietu dāvināšana citiem un lūgumi parūpēties par mājdzīvniekiem.”

Izmaiņas cilvēka personībā un uzvedībā.

Ja cilvēks, kura rīcībā vērojamas izmaiņas, ”runā, ka viņš nevienam nav vajadzīgs un ka dzīve ir bezcerīga, tas var liecināt par depresiju, kas ir pietiekami smaga, lai pamudinātu viņu uz pašnāvību”.

[Attēls 7. lpp.]

Cilvēkiem, kuru dzīvesbiedrs ir izdarījis pašnāvību, nepieciešama palīdzība