Stingri glabāts noslēpums

”Nevienu cilvēku nedrīkst turēt verdzībā vai nebrīvē; visa veida verdzība un vergu tirdzniecība ir aizliegta.” Vispārējā cilvēktiesību deklarācija.

NĀKAMREIZ, kad jūs bērsiet cukuru kafijā, padomājiet par haitieti Prevo, kuram tika apsolīts labs darbs kādā citā Karību baseina valstī. Taču viņš nevis dabūja izdevīgu darbu, bet tika pārdots par astoņiem dolāriem.

Līdzīgs liktenis ir piemeklējis tūkstošiem Prevo tautiešu, kas ir paverdzināti un sešus līdz septiņus mēnešus ir spiesti par niecīgu summu vai vispār bez atlīdzības vākt cukurniedres. Šie nebrīvie strādnieki mitinās saspiestībā un netīrībā. Viņiem atņem personīgās mantas un iedod mačetes. Lai dabūtu ēdienu, viņiem ir jāstrādā. Ja kāds mēģina bēgt, viņu gaida sitieni.

Lūk, cits piemērs — meitene no Austrumāzijas, vārdā Lin Lina. Lin Linai bija 13 gadu, kad nomira viņas māte. Kāda darbā iekārtošanas firma nopirka meiteni no viņas tēva par 480 dolāriem, apsolot viņai labu darbu. Cena, ko par meiteni samaksāja, tika nosaukta par ”avansu uz viņas algas rēķina” — tas ir drošs paņēmiens, kā piesaistīt viņu jaunajiem saimniekiem uz visiem laikiem. Lin Lina nedabūja nekādu pieklājīgu darbu, bet nokļuva publiskajā namā, kur klienti maksā par viņu īpašniekam 4 dolārus stundā. Lin Lina vārda tiešā nozīmē ir gūstekne, jo viņa nevar tikt projām, kamēr nav samaksāts parāds. Tajā ietilpst summa, ko par viņu ir samaksājis publiskā nama īpašnieks, kā arī procenti un izdevumi par viņas uzturēšanu. Ja Lin Lina atteiksies pakļauties savam saimniekam, viņa varbūt tiks sista un mocīta. Ja viņa mēģinās bēgt, viņu var pat nogalināt.

Brīvība visiem?

Vairākums cilvēku domā, ka verdzība vairs nepastāv. Pēc daudzu līgumu, deklarāciju un lēmumu izstrādāšanas un pieņemšanas lielākajā daļā valstu tā oficiāli ir pasludināta par likvidētu. Verdzība visur nešaubīgi tiek atzīta par kaut ko atbaidošu. Valstu likumi aizliedz verdzību, un tās aizliegums ir ietverts starptautiskos dokumentos, piemēram, sākumā citētajā 1948. gadā pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 4. pantā.

Tomēr verdzība joprojām plaukst un zeļ, lai gan daudziem tas ir noslēpums. No Pnompeņas līdz Parīzei, no Bombejas līdz Braziljai miljoniem vīriešu, sieviešu un bērnu — tādu pašu cilvēku kā mēs — ir spiesti dzīvot un strādāt kā vergi. Organizācija Anti-Slavery International ar centru Londonā, pasaulē vecākā organizācija, kas vāc ziņas par piespiedu darbu, lēš, ka paverdzināto cilvēku skaits sasniedz simtiem miljonu. Iespējams, šobrīd pasaulē ir pat vairāk vergu nekā jebkad agrāk.

Tiesa, modernajai verdzībai vairs nav raksturīgi tādi tradicionāli atribūti kā važas, pātagas un izsoles. Piespiedu darbs, piespiedu laulība, parādu jūgs, bērnu ekspluatācija un prostitūcija — tās ir tikai dažas no pazīstamākajām mūsdienu verdzības formām. Vergi un verdzenes mēdz būt, piemēram, blakussievas, žokeji, kas jāj ar kamieļiem, cukurniedru novācēji, paklāju audēji un ceļu strādnieki. Protams, lielākā daļa no viņiem netiek pārdoti publiskā izsolē, bet patiesībā viņiem neklājas labāk kā vergiem senatnē. Bieži vien viņu dzīve ir pat vēl traģiskāka.

Kas mūsdienās kļūst par vergiem? Kā viņi par tādiem tiek padarīti? Kas tiek darīts, lai viņiem palīdzētu? Vai ir pamats cerēt uz verdzības pilnīgu likvidēšanu tuvā nākotnē?

 [Papildmateriāls/Attēls 4. lpp.]

KAS IR MODERNĀ VERDZĪBA?

Uz šo jautājumu nav viegli atbildēt pat Apvienoto Nāciju Organizācijai, kas jau gadiem pūlas formulēt precīzu definīciju. Viens verdzības definējums ir atrodams 1926. gada Konvencijā par verdzību, kur ir sacīts: ”Verdzība ir statuss vai stāvoklis, kādā atrodas persona, attiecībā pret kuru pilnīgi vai daļēji tiek īstenota vara, kas saistīta ar īpašumtiesībām.” Tomēr šis termins tiek interpretēts dažādi. Žurnāliste Bārbara Kroseta saka: ”Vārdu ”verdzība” lieto, runājot par mazapmaksāto darbaspēku ārzemju apģērbu rūpniecībā un Amerikas pilsētu sīkajos uzņēmumos, kur par nieka grašiem no strādniekiem izspiež pēdējo sulu. To piesauc, lai nosodītu seksa industriju un ieslodzīto ekspluatāciju.”

Kā uzskata Anti-Slavery International direktors Maiks Dotridžs, ”līdz ar to, ka verdzība, šķiet, iegūst jaunas formas — vai arī šis vārds tiek attiecināts uz lielāku skaitu situāciju —, pastāv briesmas, ka šī termina nozīme kļūs neskaidra vai pat zaudēs savu asumu”. Viņaprāt, ”verdzību var pazīt pēc tāda elementa kā īpašumtiesības uz cilvēku vai vara pār viņa dzīvi”. To raksturo spaidi un ierobežotas pārvietošanās iespējas — fakts, ka ”cilvēks nevar brīvi aiziet, mainīt darba devēju”.

E. Rozentāls laikrakstā The New York Times raksta: ”Vergi dzīvo verga dzīvi — tas nozīmē neizturami smagu darbu, izvarošanas, badu, spīdzināšanu, pilnīgu degradāciju.” Viņš piebilst: ”Vergu var nopirkt par piecdesmit dolāriem, tā ka patiesībā [saimniekiem] nav svarīgi, cik ilgi [vergi] izdzīvo, pirms viņu līķi tiek iesviesti kādā upē.”

[Norāde par autortiesībām]

Ricardo Funari