Kad mīlestība ir akla

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA SPĀNIJĀ

IEDOMĀJIETIES, cik grūti ir sameklēt līgavu, ja tu esi ļoti tuvredzīgs un piemērotas jaunkundzes uzdrošinās parādīties ārpus mājām tikai pēc tumsas iestāšanās. Tieši tādā sarežģītā situācijā atrodas pelēkā pāvača tēviņš. Taču šim elegantajam naktstauriņam piemīt dažas īpašības, kas viņa grūto uzdevumu ievērojami atvieglo.

Vasarā mūsu topošais līgavainis aizvada savas dienas trekna kāpura izskatā, kāri nograuzdams visu barību, ko vien spēj atrast. Nākamajā pavasarī, kad tas izlien no savas kūniņas, pārtapis par brīnišķīgu tauriņu, tam ir pietiekama barības rezerve, lai ar to iztiktu visu atlikušo mūžu, kas ir pavisam īss.

Tā kā pārtikas problēma ir atrisināta, tagad pāvacis var visu uzmanību veltīt līgavas meklēšanai. Tomēr, ja tam nebūtu kāds lielisks palīglīdzeklis, no kura tas nekad nešķiras, mēness gaismā sameklēt kādu pāvaču mātīti būtu tikpat grūti kā atrast adatu siena kaudzē.

Tauriņa miniatūro galviņu rotā divi smalkām paparžu lapām līdzīgi taustekļi. Šīs sīciņās ”lapiņas”, iespējams, ir visizsmalcinātākā smaržas noteikšanas ierīce uz zemes, un tā ir precīzi piemērota tam, lai uztvertu pat visniecīgākās pēdas, ko atstājis kāds noteikts feromons — smarža, ko izdala tauriņu mātīte.

Lai gan tauriņu mātītes nav sastopamas ik uz soļa, toties to izdalītais spēcīgais feromons darbojas kā savdabīga ”smaržas bāka”. Tēviņa taustekļi ir tik jutīgi, ka tas spēj sajust mātīti vairāk nekā desmit kilometru attālumā. Tā visi šķēršļi galu galā tiek pārvarēti, un tauriņu pāris laimīgi satiekas. Kukaiņu pasaulē mīlestība var atļauties būt akla — vismaz šajā gadījumā.

Dieva radītā pasaule ir pilna ar tamlīdzīgām aizraujošām detaļām un sarežģītiem pielāgojumiem. Psalmu dziesminieks rakstīja: ”Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs! Cik daudz ir to, un tos visus Tu esi ar gudrību radījis.” (Psalms 104:24.)

[Norāde par attēla autortiesībām 10. lpp.]

© A. R. Pittaway