Lamu — sala, kurā apstājies laiks

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KENIJĀ

JŪRAS brāzmu dzīts, neliels koka kuģis pilnās burās traucās uz priekšu. Augstu mastā kāds vīrs, sargājot acis no Indijas okeāna ņirboņas, vēroja, vai pie horizonta neparādīsies zeme. Tas norisinājās mūsu ēras 15. gadsimtā, un zeme, ko meklēja šie jūrasbraucēji, bija Lamu sala.

Āfrika viņiem solīja visu — zeltu, ziloņkaulu, garšvielas un vergus. Āfrikas bagātību valdzinājums un vēlēšanās izpētīt jaunas teritorijas bezbailīgos vīrus no tālām zemēm vilināja doties uz Āfrikas austrumu krastu. Bagātību meklējumos ceļotāji bija gatavi drosmīgi stāties pretī bangojošiem viļņiem un brāzmainiem vējiem. Pārpildītos koka kuģos viņi devās garajā ceļā.

Lamu arhipelāgā, nelielā salu grupā, kas izvietojusies iepretī Āfrikas austrumu krasta vidusdaļai, šie jūrasbraucēji ar saviem kuģiem koraļļu rifu aizsegā varēja atrast dziļu un drošu ostu. Šeit ceļotājiem bija iespējams arī atjaunot pārtikas un dzeramā ūdens krājumus.

15. gadsimtā Lamu sala bija izveidojusies par plaukstošu tirdzniecības centru. Kad 16. gadsimtā šeit ieradās portugāļu jūrasbraucēji, viņi Lamu sastapa bagātus tirgoņus zīda turbānos un garos, plandošos kaftānos. Sievietes, kas slīdēja pa šaurajām ieliņām, atstājot aiz sevis smaržu vilni, bija greznojušās zelta sprādzēm, kas vizēja ap rokām un potītēm. Visas piestātnes garumā vīdēja kuģi — to trīsstūrainās buras bija nolaistas un tie bija tā piekrauti ar eksportēšanai paredzētām precēm, ka dziļi iegrima ūdenī. Savā starpā sasieti vergi gaidīja, kad tiks sadzīti nelielajos buru kuģos, ko dēvē par dau.

Pirmie eiropiešu ceļotāji, kas nokļuva salā, bija ārkārtīgi pārsteigti, redzot, cik prasmīgi šeit bija ierīkota kanalizācijas sistēma un cik augstu bija attīstīta arhitektūra. Piekrastes mājas bija būvētas no koraļļu blokiem, kas ar rokām tika kalti vietējā akmeņlauztuvē, un tām bija masīvas, smalkiem griezumiem rotātas koka durvis. Mājas bija izvietotas noteiktās rindās tā, lai šaurajās ieliņās pūstu vēsie jūras vēji, sagādājot atvieglojumu no nežēlīgās tveices.

Bagātākie cilvēki dzīvoja lielos un ērtos namos. Vienkārša ūdensvadu sistēma apgādāja vannas istabas ar tīru ūdeni, un atjautīgi ierīkotā notekūdeņu novadīšanas sistēma Lamu bija pat progresīvāka nekā tā laika Eiropas valstīs. Lieli, akmenī izcirsti kanāli, kas veda ieslīpi lejup jūras virzienā, aizvadīja notekūdeņus tālu prom no tīrā ūdens avotiem uz dziļām akām, kurās, sūcoties cauri smiltīm, ūdens pamazām attīrījās. Akmens tvertnēs, no kurām mājas saņēma dzeramo ūdeni, bija ielaistas sīkas zivtiņas, kas mielojās ar moskītu kāpuriem, neļaujot šiem kukaiņiem savairoties.

Līdz 19. gadsimtam Lamu bagātīgi apgādāja tirdzniecības kuģus ar ziloņkaulu, eļļu, graudiem, ādām, bruņurupuču bruņām, nīlzirgu zobiem un vergiem. Tomēr laika gaitā Lamu labklājība sāka mazināties. Epidēmijas, naidīgu cilšu uzbrukumi un vergu tirdzniecības ierobežojumi iedragāja tās ekonomisko stāvokli.

 Pagātnes elpa

Mūsdienās, iebraucot Lamu ostā, rodas sajūta, it kā laiks būtu pagriezts atpakaļ. No Indijas okeāna plašumiem nerimtīgi pūš vēji, piekrastes baltajās smiltīs rāmi skalojas tirkīzzili viļņi. Gar krastu slīd senatnīgas konstrukcijas koka dau, kuru baltās, trīsstūrainās buras atgādina tauriņa spārnus. Pilni ar zivīm, augļiem, kokosriekstiem, govīm, vistām un pasažieriem, tie virzās uz Lamu ostu.

Vējā liegi šalko krastmalas palmas, kuru trūcīgajā ēnā vīri izkrauj koka kuģus. Tirgus burzmā ļaudis skaļā balsī piedāvā savas preces. Tagad te vairs netirgojas ar zeltu, ziloņkaulu un vergiem, bet gan ar banāniem, kokosriekstiem, zivīm un groziem.

Liela mango koka paēnā salas iemītnieki no sizala vij garas virves un lāpa audekla buras, kas atkal ļaus traukties uz priekšu viņu koka dau. Šaurajās ieliņās visdažādākajos virzienos plūst cilvēku straumes. Tirgotāji, tērpušies savās garajās, plandošajās drēbēs, enerģiski aicina garāmgājējus iegriezties veikalos un apskatīt viņu preci. Kāds ēzelis spraucas cauri ļaužu pūļiem, ar grūtībām velkot aiz sevis koka divričus, pilnus ar smagiem labības maisiem. Tā kā šeit nav motorizēta transporta, cilvēki no vienas vietas uz otru pārvietojas kājām, un nokļūt šajā salā var vienīgi pa ūdeni.

Kad pusdienlaikā saule sasniedz zenītu, viss it kā sastingst. Nežēlīgajā svelmē tikpat kā neviens nekur neiet, un pat ēzeļi ir apstājušies un aizvērtām acīm gaida, kad sutoņa pierimsies.

 Kad, saulei rietot, gaiss pamazām kļūst vēsāks, salā atkal sāk rosīties dzīvība. Tirgoņi atrauj līdz galam vaļā smagās, griezumiem rotātās veikalu durvis, lai atsāktu tirgošanos, un viņu gaismas neizdziest līdz vēlam vakaram. Sievietes mazgā savus mazos bērnus un pēc tam ieziež viņus ar kokosriekstu eļļu, līdz āda sāk laistīties. Sēdēdamas uz paklājiem, kas pīti no kokospalmu lapām, sievietes ķeras arī pie ēdiena gatavošanas. Gardas maltītes no zivīm, kam pievienotas smaržīgas garšvielas, un kokosriekstu pienā vārītiem rīsiem šeit joprojām top uz pavarda uguns zem klajām debesīm. Cilvēki ir draudzīgi, viesmīlīgi un bezrūpīgi.

Kaut gan Lamu ir zaudējusi savu kādreizējo spožumu, tajā vēl aizvien plaukst iepriekšējo gadsimtu afrikāņu kultūras tradīcijas. Gluži tāpat kā pirms daudziem gadu simtiem, tropu karstās saules svelmē dzīve salā turpina ritēt savu ierasto gaitu. Šeit ir iespējams vienlaicīgi pabūt pagātnē un tagadnē. Lamu patiesi ir unikāla vieta, kurā joprojām ir dzīva pagātnes elpa, tā ir sala, kurā apstājies laiks.

[Papildmateriāls/Attēli 16., 17. lpp.]

Mūsu brauciens uz LAMU

Nesen mēs bijām aizbraukuši uz Lamu, taču mūsu nolūks nebija kaut ko iegādāties vai pārdot. Mēs devāmies apciemot vietējos Jehovas lieciniekus — savus kristīgos brāļus un māsas. Mūsu nelielā lidmašīna lidoja ziemeļu virzienā pāri Kenijas robotajai piekrastei. Tālu apakšā pret zaļiem tropu mežiem noaugušo krastu, kuru kā balta apmale apjoza gaišā smilšu josla, rāmi skalojās okeāna viļņi. Tad negaidīti mūsu acīm pavērās skats uz Lamu arhipelāga salām, kas līdzīgi dārgakmeņiem zaigoja zilganzaļajos ūdeņos. Kādu brīdi mūsu lidmašīna gluži kā milzīgs ērglis riņķoja virs salām, tad sāka piezemēties un visbeidzot nolaidās nelielā nosēšanās laukumā Kenijas piekrastē. Pēc izkāpšanas no lidmašīnas mēs devāmies uz okeāna krastu un iekāpām kādā dau, kas bija gatava braucienam uz Lamu.

Bija brīnišķīga, saulaina diena, un mūs apņēma siltais, svaigais okeāna vējš. Tuvojoties krastam, ievērojām ļaužu pūļus, kas drūzmējās piestātnē. Spēcīgi vīri izkravāja no laivām smagas nastas, savukārt sievietes nesa savas preces, graciozi balansējot tās uz galvas. Paņēmuši savas mantas, mēs izspraucāmies cauri burzmai un apstājāmies kādas palmas ēnā. Jau pēc pāris minūtēm kristīgie brāļi mūs pamanīja un sirsnīgi apsveica mūs ar ierašanos salā.

Nākamajā rītā mēs piecēlāmies krietni pirms saullēkta, jo bijām sarunājuši pludmalē satikties ar brāļiem un māsām. Lai apmeklētu draudzes sapulces, bija jāveic garš ceļš, kas aizņēma vairākas stundas. Tāpēc mēs nodrošinājāmies ar dzeramo ūdeni, platmalēm un ērtiem apaviem. Kad mēs laivā braucām uz Kenijas piekrasti, lai nokļūtu līdz sapulces norises vietai, no mugurpuses mūs apspīdēja rīta saules gaisma.

 Brāļi izmantoja izdevību sludināt citiem braucējiem, un, pirms mēs bijām sasnieguši krastu, mums izdevās ar dažiem cilvēkiem aprunāties par Bībeli un izplatīt pāris žurnālu. Tālāk mums bija jāiet pa vientulīgu ceļu, kas mūsu priekšā aizvijās sakarsis un putekļains. Ejot pa šo neapdzīvoto, brikšņaino apvidu, mums bija jābūt gataviem, ka jebkurā brīdī ceļu var šķērsot kāds savvaļas dzīvnieks, varbūt pat zilonis. Priecīgā noskaņojumā mēs pamazām tuvojāmies galamērķim.

Drīz vien mēs ieradāmies kādā nelielā ciematā, kur satikām citus draudzes locekļus, kas tāpat bija mērojuši tālu ceļu. Tā kā brāļiem jāpārvar tik lieli attālumi, šajā dienā bija paredzētas četras draudzes sapulces.

Tās notika nelielā skolā, kura bija celta no neapstrādātiem akmeņiem un kurai nebija pabeigti logi un durvis. Klasē mēs visi 15 sasēdāmies uz šauriem koka soliem un noklausījāmies brīnišķīgu uz Bībeli balstītu programmu, kas bija gan uzmundrinoša, gan pamācoša. Nevienam nenāca prātā žēloties par svelmi, kas plūda no uzkarsušā skārda jumta virs mūsu galvām. Mēs gluži vienkārši bijām priecīgi, ka varam būt kopā. Pēc četrām stundām programma beidzās, mēs atvadījāmies un devāmies katrs uz savām mājām. Kad atgriezāmies Lamu, saule jau rietēja.

Vakara dzestrumā mēs kopā ar vietējo liecinieku ģimenēm baudījām vienkāršu maltīti. Bet nākamajās dienās mēs ar brāļiem sludinājām Lamu līkumotajās, šaurajās ieliņās, cenšoties atrast pēc patiesības izslāpušus cilvēkus. Drosme un dedzība, ar kādu kalpo šie nedaudzie vietējie brāļi un māsas, mūs ārkārtīgi uzmundrināja.

Galu galā pienāca laiks doties projām. Brāļi mūs pavadīja līdz ostai, kur mums diemžēl bija jāatvadās. Viņi sacīja, ka mūsu apciemojums viņus ir stiprinājis. Droši vien viņi pat nevarēja iedomāties, cik ļoti viņi savukārt bija stiprinājuši mūs. Sasnieguši Kenijas piekrasti, mēs pēc brīža jau atkal atradāmies nelielajā lidmašīnā. Lidmašīnai arvien augstāk paceļoties gaisā, mēs noraudzījāmies uz brīnišķīgo Lamu. Mēs domājām par brāļiem, kas dzīvo šajā salā, — par viņu stipro ticību, par to, cik garš ceļš viņiem jāmēro, lai tiktu uz sapulcēm, par viņu dedzību un patiesības mīlestību. Pirms daudziem gadsimtiem Psalmā 97:1 bija pravietots: ”Tas Kungs ir ķēniņš! Lai līksmojas zeme, lai priecājas līdzi lielais jūŗas salu un piejūŗas zemju daudzums!” (Kursīvs mūsu.) Patiešām, pat tālajā Lamu salā cilvēkiem ir iespēja priecāties par brīnumaino cerību nākotnē dzīvot paradīzē, pār kuru valdīs Dieva Valstība. (Atsūtīts.)

[Kartes/Attēls 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ĀFRIKA

KENIJA

LAMU

[Norāde par attēla autortiesībām 15. lpp.]

© Alice Garrard

[Norāde par attēla autortiesībām 16. lpp.]

© Alice Garrard