Petra — klintīs izcirstā pilsēta

DAUDZAS senās pasaules pilsētas bija uzceltas pie varenām, stratēģiski svarīgām upēm, kuru ūdeņi tās uzturēja un aizsargāja. Bet Arābijas tuksneša ziemeļrietumu malā atradās kāda pilsēta, kas kļuva ievērojama tieši ūdens trūkuma dēļ. Šo pilsētu sauca Petra.

Tuksnešainajās zemēs, kas robežojās ar Vidusjūru, tālas pilsētas savienoja karavānu ceļi, tāpat kā mūsdienās kontinentus šķērso modernas autostrādes. Ceļojot ar automobili, ik pa laikam ir jāuzpilda degviela, bet arī kamieļiem, par spīti to izdaudzinātajai izturībai, ir jāapstājas, lai padzertos. Pirms diviem tūkstošiem gadu Tuvajos Austrumos Petra bija viena no izdaudzinātākajām vietām, kur apstājās kamieļu karavānas.

Petra atradās divu svarīgu tirdzniecības ceļu krustpunktā. Viens ceļš veda no Sarkanās jūras uz Damasku, bet otrs savienoja Persijas līci ar Gazu — pilsētu Vidusjūras krastos. Karavānām, kas ar dārgo garšvielu kravām bija atstājušas Persijas līci, nedēļām ilgi bija jāiztur visdažādākās grūtības Arābijas tuksnesī, līdz tās nonāca vēsajā, šaurajā Sikas aizā, kurā ceļiniekus viesmīlīgi uzņēma Petra. Tas nozīmēja, ka bija iespējams dabūt ēdienu, naktsmājas un, galvenais, aukstu, atspirdzinošu ūdeni.

Protams, Petras iedzīvotāji nepiedāvāja šos  labumus par baltu velti. Romiešu vēsturnieks Plīnijs rakstīja, ka bija jāapdāvina pilsētas sargi un pilsētas vārtu sargi, priesteri un ķēniņa kalpi, nemaz nerunājot par to, ka bija jāmaksā par naktsmājām un dzīvnieku ēdināšanu. Bet bagātajās Eiropas pilsētās par garšvielām un smaržām varēja saņemt milzu naudu, tāpēc karavānas plūda straumēm un pildīja Petras naudas lādes.

Ūdens ieguve, glabāšana un uzvara pār klintīm

Gada laikā nokrišņu daudzums Petrā ir tikai ap 150 milimetru, un šeit nav arī upju. Kā tad Petras iedzīvotāji ieguva pilsētai nepieciešamo ūdeni? Viņi izcirta klintīs kanālus, tvertnes un cisternas. Ar laiku tika panākts, ka gandrīz visu lietus ūdeni Petras apkārtnē savāca un uzglabāja. Meistarīgā ūdens apgādes sistēma ļāva Petras iedzīvotājiem audzēt lauksaimniecības kultūras, turēt kamieļus un izveidot pilsētu, kuras tirgoņi kļuva bagāti, uzpirkdami un pārdodami tālāk vīraku un mirres. Pat mūsdienās cauri visai Sikai ūdens plūst pa līkumotu, akmenī cirstu kanālu.

Petras iedzīvotāji mācēja saglabāt ūdeni, bet viņi lieliski prata arī celtniecības darbus. Pats vārds Petra, kas nozīmē ’klints’, liek domāt par kaut ko akmenī veidotu. Tā arī bija — Petra bija pilsēta no akmens, pilsēta, kurai nebija līdzīgu visā Romas valstī. Pilsētas būvētāji nabatieši pacietīgi cirta klintīs savus mājokļus, kapus un tempļus. Sārtais smilšakmens tam bija labi piemērots, un mūsu ēras pirmajā gadsimtā tuksnesī jau bija radusies varena pilsēta.

No tirdzniecības līdz tūrismam

Petru pirms diviem tūkstošiem gadu bagātu padarīja tirdzniecība. Bet, kad romieši atklāja jūras ceļus uz austrumu zemēm, garšvielu pārvadāšana pa sauszemi apsīka un galu galā Petra tika pamesta tuksneša varā. Taču tuksnesī mitušo celtnieku darbs nepazuda. Mūsdienās katru gadu apmēram pusmiljons tūristu apmeklē Jordāniju, lai aplūkotu sārto klinšu pilsētu Petru, kuras celtnes joprojām liecina par tās slaveno pagātni.

Kad apmeklētājs iet pa vēso, kilometru garo Siku, aiz kāda pagrieziena skatienam negaidīti atklājas iespaidīga būve, kuras fasāde ir izcirsta klintī, — tā ir Krātuve. Pirmais iespaids par šo labi saglabājušos pirmā gadsimta celtni ir neaizmirstams. Savu nosaukumu Krātuve ir dabūjusi no milzīgas akmens urnas, kura atrodas celtnes augšdaļā un kurā, iespējams, tika glabāts zelts un dārgakmeņi.

Aizai paplašinoties, tūristi nokļūst milzīgā, stāvu smilšakmens klinšu ieskautā terasē. Tūristu uzmanību piesaista klintīs izcirstās kapenes, kuru tumšās mutes rēgojas klinšu sienās, — griesti kapenēs ir tik augsti, ka apmeklētāji, kas uzdrošinājušies ieiet šajā tumsas valstībā, paši sev šķiet pavisam niecīgi. Kolonāde un teātris liecina par romiešu klātbūtni šajā pilsētā pirmajā un otrajā gadsimtā.

Seno nabatiešu pēcteči beduīni nogurušiem tūristiem piedāvā ekskursiju kamieļa mugurā, citi pārdod suvenīrus, bet citi dzirdina kazu ganāmpulkus pie Petras avotiem, kas dzesē gan cilvēku, gan dzīvnieku slāpes. Vecajās, bruģētajās Petras ielās vienīgie ”transporta līdzekļi” joprojām ir tikai kamieļi, zirgi un ēzeļi. Tāpēc arī mūslaikos pilsētas mūros atbalsojas tās pašas skaņas, kas bija dzirdamas sendienās, kad kamieļiem bija liela nozīme cilvēku dzīvē un Petra valdīja pār tuksnesi.

Kad pilsētu apspīd rietošās saules stari, krāsojot ēku masīvās sārtās fasādes gluži sarkanas, apmeklētāji varbūt vēlreiz pārdomā Petras vēsturi. Bez šaubām, pilsēta liecina par cilvēku izdomu ierobežotu ūdens resursu uzglabāšanā, turklāt tik nelabvēlīgos apstākļos. Bet tāpat tā atgādina, ka bagātība var ļoti ātri ’pacelties padebešos’ un pazust. (Salamana Pamācības 23:4, 5.)

[Norāde par attēla autortiesībām 18. lpp.]

Augšējais attēls: Garo Nalbandian