Reliģiskā neiecietība. Tagad ir atzīts, ka tā ir pastāvējusi

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA LIELBRITĀNIJĀ

”LIELBRITĀNIJAS laikraksta Catholic Herald 1998. gada 11. decembra numurā bija lasāms virsraksts ”Bīskapi izsaka nožēlu par karalienes Marijas ”drausmīgajiem noziegumiem””. Anglijas un Velsas katoļu baznīcas bīskapi atzina, ka ”katoļu reliģijas vārdā ir nodarīts milzīgs ļaunums, piemēram, Lielbritānijā reformācijas periodā nācās ciest protestantiem”. Kas bija karaliene Marija? Kādi bija viņas nodarījumi, kas ir kļuvuši par iemeslu šādai nožēlas izteikšanai? Un kāpēc Anglijas un Velsas bīskapi bija izlēmuši nākt klajā ar savu paziņojumu tieši šajā laikā?

Marija Tjūdore piedzima 1516. gadā katoliskajā Anglijā. Karaļa Henrija VIII pirmā sieva Aragonas Katrīna savu meitu Mariju, vienīgo bērnu, kas nenomira, audzināja par dievbijīgu katolieti. Karalis gribēja vīriešu kārtas troņmantnieku, tomēr viņš dēlu no Katrīnas nesagaidīja. Tā kā pāvests atteicās šķirt viņa laulību, Henrijs izlēma rīkoties pēc saviem ieskatiem, šādi dodot stimulu protestantiskajai reformācijas kustībai Anglijā. 1533. gadā, četrus mēnešus pirms tam, kad Kenterberijas arhibīskaps Tomass Krenmers pasludināja Henrija pirmo laulību par spēkā neesošu, karalis apprecēja Annu Boleinu.

 Nākamajā gadā Henrijs sarāva visas saites ar Romas katoļu baznīcu un kļuva par Anglijas baznīcas galvu. Tā kā Katrīna bija izolēta no sabiedrības, Marija, kas tagad tika uzskatīta par nelikumīgu bērnu, nekad vairs neredzēja savu māti.

Protestantu neiecietība

Turpmāko 13 gadu laikā daudzi cilvēki, kas atteicās atzīt Henriju par baznīcas galvu un joprojām iestājās par pāvesta varu, tika sodīti ar nāvi. 1547. gadā Henrijs nomira un troni mantoja deviņgadīgais Edvards, vienīgais karaļa likumīgais dēls, kura māte bija trešā no Henrija sešām sievām. Edvards ar saviem padomniekiem centās panākt, lai Anglija kļūtu par protestantisku valsti. Katoļi ticības dēļ tika vajāti, un baznīcās tika sagrauti tēli un altāri.

Drīz vien bija iespējams brīvi iespiest un lasīt Bībeli, jo ierobežojumi šajā ziņā tika atcelti, un dievkalpojumos Bībele tagad tika lasīta nevis latīņu, bet angļu valodā. Taču 1553. gadā, būdams tikai 15 gadus vecs, Edvards nomira ar tuberkulozi. Marija, kas tika uzskatīta par likumīgo mantinieci, kļuva par Anglijas karalieni.

Katoļu neiecietība

Sākumā tauta 37 gadus vecās Marijas nākšanu pie varas uzņēma ar prieku, bet pēc neilga laika viņa zaudēja popularitāti. Viņas pavalstnieki bija pieraduši pie protestantisma, bet Marija bija apņēmusies valsti atkal padarīt par katoļticīgu zemi. Nepagāja ilgs laiks, kad visi Edvarda pieņemtie likumi attiecībā uz reliģiju jau bija atcelti. Marija tautas vārdā lūdza pāvestam piedošanu, un tā Anglija no jauna pārtapa par katolisku valsti.

Samierināšanās ar Romu savukārt izraisīja jaunu vajāšanu vilni, kas šoreiz bija vērsts pret protestantiem. Uz viņiem raudzījās kā uz ļaundabīgu augoni, kas jāizgriež, pirms tas ir sagandējis visu ķermeni. Tajā laikā daudzi cilvēki, kas atteicās pieņemt katoļu baznīcas mācības, tika dzīvi sadedzināti pie staba.

Ķeceru sodīšana

Pirmais, kas tika sodīts ar nāvi Marijas valdīšanas laikā, bija Džons Rodžerss. Viņš bija sastādījis tā saukto Metjū Bībeli, kas vēlāk kļuva par pamatu tulkojumam King James Version. Pēc tam kad kādā pret Romas katoļu baznīcu vērstā sprediķī viņš bija brīdinājis sargāties no ”postošā papisma, elku kalpības un māņticības”, Rodžerss uz gadu tika ieslodzīts cietumā, un 1555. gada februārī viņu par ķecerību sadedzināja sārtā.

Glosteras un Vusteras bīskaps Džons Hūpers arī tika pasludināts par ķeceri. Viņš bija paziņojis, ka garīdzniekiem ir likumīgas tiesības precēties un ka laulības pārkāpšanas gadījumā ir pieļaujama šķiršanās. Turklāt viņš noliedza Kristus miesīgo klātbūtni misē. Hūpers tika sadedzināts dzīvs, viņa mokpilnajai nāvei turpinoties aptuveni 45 minūtes. Septiņdesmit gadus vecais protestantu mācītājs Hjū Latimers otru reformatoru Nikolasu Ridliju, kas tika sadedzināts kopā ar viņu, iedrošināja šādiem vārdiem: ”Esiet pilnīgi mierīgs, Ridlija kungs, un turieties kā vīrs. Šodien mēs Anglijā ar Dieva žēlastību iedegsim tādu sveci, ko, esmu pārliecināts, nekad vairs neizdosies nodzēst.”

Par ķecerību tika notiesāts arī Tomass Krenmers, kas karaļa Henrija un Edvarda valdīšanas laikā bija pirmais protestantu arhibīskaps. Kaut gan Krenmers bija atteicies no protestantu ticības, pēdējā mirklī pirms soda izpildes viņš publiski atsauca savu atteikšanos, paziņodams, ka pāvests ir Kristus ienaidnieks, un pēc tam iegrūda ugunī savu labo roku, lai tā sadegtu pirmā, jo tā bija vainojama tajā, ka bija parakstījusi atteikšanos no ticības.

Vismaz 800 turīgiem protestantiem izdevās aizbēgt uz ārzemēm, bet Anglijā trīs gadu un deviņu mēnešu laikā — līdz pašai Marijas nāvei — vismaz 277 cilvēki tika  sadedzināti. Cieta daudzi vienkāršie cilvēki, kas vairs neko nevarēja saprast no tā, kam īsti viņiem būtu jātic. Gados jauni cilvēki kopš bērnības pastāvīgi bija dzirdējuši, kā tiek atmaskots pāvests, bet tagad viņus sodīja tāpēc, ka viņi par pāvestu bija slikti izsacījušies. Savukārt citi bija iemācījušies lasīt Bībeli, un viņiem bija izveidojušies pašiem savi reliģiskie uzskati.

Sārtā sadedzināto vīriešu, sieviešu un bērnu lēnā, mokpilnā nāve daudzos izraisīja šausmas. Vēsturniece Kerolija Eriksone apraksta tipisku tālaika ainu: ”Bieži vien malka bija zaļa un iekurs bija pārāk piemircis, lai uguns degtu strauji. Maisi ar šaujampulveri, kam būtu bijis jāsaīsina ciešanas, dažkārt vispār neuzliesmoja, bet citreiz sprāgstot tikai sakropļoja cilvēkus, nevis tos nogalināja.” Tā kā upuriem mutes nebija aizbāztas, ”nereti viņu izmisīgie kliedzieni un lūgšanas nenorima, kamēr nebija iestājusies nāve”.

Arvien lielākam skaitam cilvēku sāka zust uzticība tādai reliģijai, kurai jādedzina cilvēki sārtā, lai uzspiestu savas mācības. Pieaugošās simpātijas pret vajāšanu upuriem iedvesmoja tautu sacerēt balādes par protestantu mocekļiem. Džons Fokss uzsāka darbu pie grāmatas Book of Martyrs (Mocekļu grāmata), kas protestantu acīs izpelnījās gandrīz tikpat lielu ievērību kā Bībele. Daudzi no tiem, kas, Marijai kāpjot tronī, bija katoļi, viņas valdīšanas beigās kļuva par protestantiem.

Marijas mantojums

Kādu laiku pēc tam, kad Marija bija kļuvusi par karalieni, viņa darīja zināmu, ka ir nolēmusi precēties ar Spānijas troņmantnieku, savu brālēnu Filipu. Būdams svešzemju karalis un dedzīgs katolis, viņš vairākumā angļu izraisīja dziļu nepatiku. Lai nepieļautu šīs laulības, protestanti organizēja sacelšanos, bet cieta neveiksmi, un 100 dumpinieki tika sodīti ar nāvi. Kaut gan Filips tā arī netika kronēts par Anglijas karali, 1554. gada 25. jūlijā Marija ar viņu apprecējās. Tomēr šī bezbērnu laulība Marijai, kas cerēja uz katoļticīgu troņmantnieku, sagādāja vienas vienīgas raizes.

Marijas veselība pasliktinājās, un, pabijusi karalienes godā tikai piecus gadus, 42 gadu vecumā viņa nomira. Karalienes mūžs beidzās pavisam drūmi — vīram viņa bija apnikusi, un vairākums pavalstnieku viņu ienīda. Uzzinājuši par Marijas nāvi, daudzi londonieši ielās dzīroja. Marijai neizdevās atjaunot Anglijā katolicismu, vēl vairāk — viņa ar savu fanātismu netieši sekmēja protestantisma izplatīšanos. Viss Marijas atstātais mantojums ir izsakāms ar vārdu, ar kuru viņa ir kļuvusi pazīstama, — ”Asiņainā Marija”.

Kad sirdsapziņas balss ir maldīgs ceļvedis

Kādēļ Marija pavēlēja sadedzināt tik daudz cilvēku? Viņai bija mācīts, ka ķeceri ir nodevuši Dievu, un Marija uzskatīja par savu pienākumu izskaust ķecerus, pirms viņi ir paspējuši sabojāt visu tautu. Karaliene klausīja savas sirdsapziņas balsij, taču viņa neņēma vērā to cilvēku tiesības, kuru sirdsapziņa viņiem lika izvēlēties citu ceļu.

Tomēr nevar sacīt, ka protestantu reliģiskā neiecietība būtu bijusi mazāka. Gan Henrija, gan Edvarda valdīšanas laikā cilvēki tāpat tika dedzināti savu reliģisko uzskatu dēļ. Savukārt protestante Elizabete I, kas kāpa tronī pēc Marijas, turēšanos pie Romas katoļu baznīcas pielīdzināja valsts nodevībai. Elizabetes laikā Anglijā nāvessodu izpildīja vairāk nekā 180 katoļiem. Vēl simtiem citu cilvēku savas reliģijas dēļ gāja bojā arī nākamajā gadsimtā.

Kādēļ atvainošanās izskanējusi tagad?

1998. gada 10. decembrī tika atzīmēta ANO pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 50. gadadiena. Šīs deklarācijas 18. pantā ir atzīts, ka cilvēkam ir ”tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību”, kas ietver sevī arī tiesības brīvi mainīt savu reliģiju, kā arī sludināt tās mācības un dzīvot saskaņā ar to. Anglijas un Velsas katoļu baznīcas bīskapi bija izlēmuši, ka cilvēktiesību deklarācijas 50. gadadiena ir ”piemērots brīdis, lai katoļi pārdomātu, ko par šiem jautājumiem saka viņu sirdsapziņa”, un lai atzītu, ka ir izdarīti ”drausmīgi noziegumi”, it īpaši Marijas Tjūdores laikā.

Kaut gan tagad ir izteikta nožēla par nodarījumiem, kas reliģiskās neiecietības dēļ tika pastrādāti aptuveni pirms 450 gadiem, vai īstenībā kaut kas ir mainījies? Cilvēki gan vairs netiek dedzināti pie staba, tomēr daudzi, kas apgalvo, ka ir kristieši, turpina izvarot un slepkavot citu reliģiju pārstāvjus. Šāda neiecietība Dievam nav pieņemama. Jēzus Kristus, kas pilnīgi atspoguļo Dieva īpašības, to apstiprināja, sacīdams: ”No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:35.)

[Attēls 12. lpp.]

Karaliene Marija

[Norāde par autortiesībām]

No grāmatas A Short History of the English People

[Attēls 13. lpp.]

Latimers un Ridlijs tika sadedzināti pie staba

[Norāde par autortiesībām]

No grāmatas Foxe’s Book of Martyrs

[Attēls 13. lpp.]

Krenmers vispirms iegrūda ugunī savu labo roku

[Norāde par autortiesībām]

No grāmatas The History of England (1. sēj.)

[Norāde par attēla autortiesībām 12. lpp.]

Apmale: 200 Decorative Title-Pages/Alexander Nesbitt/Dover Publications, Inc.