Somainis ar atsperīgu soli

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

”KATRU dienu, kad es nācu mājās no skolas, mans ķengurs Džoijs sēdēja pie vārtiem un mani gaidīja,” atceras Džons. ”Tiklīdz es biju atvēris vārtus, viņš palēcās un ar priekškājām apķērās man apkārt, un es savukārt apskāvu viņu. Mēs visādi viens otram izrādījām, cik priecīgi esam atkal satikties. Tad Džoijs gluži kā līksms šunelis aizlēkšoja pāris jardu uz priekšu pa piebraucamo ceļu, palēca atpakaļ un sāka visu no gala, un tā tas turpinājās, kamēr mēs bijām nokļuvuši līdz mājai.”

Cilvēkiem, kas dzīvo Austrālijas bušā, ar likumu ir atļauts turēt mājās pieradinātus ķengurus, kā to darīja Džona ģimene. Visbiežāk šie ķenguri ir bāreņi, kas bērnībā izglābti pēc tam, kad to mātes ir gājušas bojā, piemēram, sabrauktas uz ceļa. Džona ķenguram ”Džoijs” bija vārds, kādā saimnieks bija nosaucis savu mīluli, bet vispār Austrālijā ”džoijs” (joey) ir parastais ķenguru mazuļu apzīmējums.

Protams, ķengurēna ”audžuvecāki” vēlas, lai dzīvnieciņš pēc iespējas ātrāk pie viņiem iejustos, tāpēc viens no pirmajiem darbiem ir sagādāt ķengurēnam somu. Viņi izraugās mierīgu kaktiņu pietiekami tuvu pavardam, lai tur būtu patīkami silts, un pienaglo tur lielu, izturīgu audekla somu, kurā iegriezta sprauga, lai tā atgādinātu ķenguru mātes somu. Tad viņi ieliek  tur ķengurēnu kopā ar pudeli silta, īpaši sagatavota piena. Tādā veidā daudzi ķengurēni ir izglābti no bojāejas. Tie drīz pierod pie savas jaunās somas un nirst tajā ar galvu pa priekšu tieši tāpat kā mātes somā.

Kā lai raksturo ķenguru?

Dzīvniekus, kas savus mazuļus nēsā somā, sauc par somaiņiem. Pie somaiņiem, kuru pavisam ir kādas 260 sugas, pieder tādi dzīvnieki kā ķenguri, koalas, vombati, bandikuti un oposumi — vienīgā Ziemeļamerikā sastopamā somaiņu suga. Pirmajiem ceļotājiem, kas redzēja somaiņus, nebija viegli izdomāt, kā lai apraksta šos neparastos radījumus, īpaši ķengurus. Pirmais, kas rakstveidā angļu valodā lietoja vārdu ”ķengurs”, bija britu jūrasbraucējs kapteinis Džeimss Kuks. Viņš salīdzināja šo dzīvnieku ar ”dzinējsuni, kas lec kā zaķis vai briedis”. Kad vēlāk Londonā publikas apskatei tika izstādīts dzīvs ķengurs, tas izraisīja īstu sensāciju.

Ķengura galva atgādina brieža galvu, un to rotā lielas ausis, ko ķengurs var grozīt uz visām pusēm. Dzīvnieka mazās, bet spēcīgās priekškājas izskatās pēc cilvēka rokām, sevišķi tad, kad ķengurs stāv, izslējies visā augumā. Ķenguriem ir arī vareni, muskuļoti gurni, gara, resna un lokana aste un, protams, milzīgas pēdas, kuru dēļ tie izpelnījušies nosaukumu Macropodidae, kas nozīmē ’lielkāji’.

Ķenguru dzimtā, ko veido apmēram 55 sugas, ir gan prāvi dzīvnieki, kas ir tik lieli kā cilvēks, gan tādi, kas augumā nepārsniedz žurku. Visiem šīs dzimtas pārstāvjiem ir īsas priekškājas un garas, lēkšanai piemērotas pakaļkājas. Lielākie no tiem ir rudie ķenguri, pelēkie ķenguri un kalnu ķenguri jeb valarū. Kāds rudo ķenguru tēviņš no purna līdz astes galam bija vairāk nekā divus metrus garš un svēra 77 kilogramus. Augumā mazākās ķenguru sugas dēvē par valabijiem.

Vai jums ir gadījies redzēt ķenguru, kas dzīvo kokā, vai vismaz dzirdēt par tādu? Ticat vai ne, ķenguru ģimenē ir arī savs ”pērtiķis” — kokķengurs. Šiem Jaungvinejas un Austrālijas ziemeļaustrumu daļas tropiskajos lietusmežos sastopamajiem veiklajiem dzīvniekiem, kas kokos jūtas kā mājās, ir īsākas kājas nekā citiem ķenguriem, un, lecot no viena zara uz otru, tie var pārvarēt pat deviņu metru attālumu. Naktīs tie nokāpj zemē, lai barotos — galvenokārt ar augiem un kāpuriem.

Ātrs, graciozs, nenogurdināms

Kad ķenguri pārvietojas lēnām, tie izskatās lempīgi un neveikli. Aste un īsās priekškājas izveido savdabīgu trijkāji, uz kura ķengurs atbalstās, pārceļot uz priekšu pakaļkājas. Taču skrējienā tie ir ļoti graciozi. Gariem lēcieniem traukdamies ar ātrumu līdz pat 50 kilometriem stundā, tie notur līdzsvaru ar savas lielās astes palīdzību. Enciklopēdijā The World Book Encyclopedia teikts, ka tie ”var sasniegt maksimālo ātrumu vairāk nekā 60 kilometri [38 jūdzes] stundā”. Kad pamatīgs ķengurs skrien lielā ātrumā, katrs lēciens var būt 9 līdz 13,5 metrus garš — to gandrīz vai var uzskatīt par lidošanu!

Ķenguri ne tikai ir ātri skrējēji, bet arī izceļas ar ļoti efektīvu enerģijas izmantojumu.  Profesors Uve Proske no Monaša universitātes Melburnā apgalvo, ka, ķenguram pārvietojoties lielā ātrumā, tā organisms patērē skābekli enerģijas ražošanai ekonomiskāk nekā tad, kad dzīvnieks kustas lēnāk. U. Proske ir arī aprēķinājis, ka, ”skrienot ar ātrumu 20 kilometri [12 jūdzes] stundā un ātrāk, lēkājošais ķengurs patērē mazāk enerģijas nekā četrkājains placentālis [zīdītājs, kas piedzimst labi attīstīts, kā suns vai briedis], kam ir tāds pats svars un kas skrien tādā pašā ātrumā”. Tā kā ķengurs pārvietojoties izmanto enerģiju ļoti ekonomiski, tas spēj veikt garas distances, neizjūtot nogurumu. Bet kā tam izdodas skrienot tik veiksmīgi ietaupīt spēkus?

Ķenguram palīdz tā garās Ahilleja cīpslas. ”Ķengurs lec it kā uz atsperēm,” saka U. Proske. Tāpat kā cilvēka Ahilleja cīpslas, kas piestiprinātas pie ikru muskuļiem, ķengura kājās šīs cīpslas piezemējoties izstiepjas un, atraujoties no zemes jaunam lēcienam, atkal saraujas. Ķenguri var visai plašā diapazonā mainīt savu ātrumu, nemainot lēcienu skaitu sekundē (rudais ķengurs, piemēram, izdara aptuveni divus lēcienus sekundē). Lai kāpinātu ātrumu, tie gluži vienkārši pagarina lēcienus. Izņēmums ir tie gadījumi, kad ķenguri ir iztrūcināti. Tad tie parasti metas bēgt, uzsākot skrējienu ar dažiem īsiem, straujiem lēcieniem, lai labāk uzņemtu ātrumu.

Ķenguri arī ļoti labi peld. Tie ne tikai airējas ar savām spēcīgajām kājām, bet piepalīdz sev arī ar asti, vēzējot to no vienas puses uz otru. Suņu vajāti, ķenguri mēdz likt lietā savu peldētprasmi un ielēkt dīķī vai upē. Ja kāds suns uzdrošinās sekot ķenguram ūdenī, jau pēc mirkļa ķengurs ar savām muskuļainajām priekškājām, kurām ir pieci ar asiem nagiem apbruņoti pirksti, ir pagrūdis to zem ūdens. Džonam, par kuru bija stāstīts raksta sākumā, bija divi suņi, kurus savvaļas ķenguru tēviņš gandrīz noslīcināja nelielā ūdenskrātuvē, kas atrodas Džona ģimenes saimniecības teritorijā.

Somaiņa piedzimšanas brīnums

Pieauguši ķenguri ir sīksti un izturīgi, bet piedzimst tie pavisam neattīstīti un vāri. Daudz neatšķirdamies no rozā tārpiņa,  ķengurēns piedzimst aptuveni divus centimetrus garš un nepilnu gramu smags, un tas ir kails, akls un kurls. Taču mazulim ir jau diezgan attīstītas priekškājas un laba oža, un ar to palīdzību sīkais ”tārpiņš” instinktīvi rāpjas uz priekšu pa mātes vilnu, līdz sasniedz somu. Ielīdis somā, tas saņem mutē vienu no četriem pupiem. Pupa gals mazuļa mutē tūlīt piebriest, tā ka ķengurēns uz vairākām nedēļām tiek droši nostiprināts uz vietas. Ņemot vērā mātes pārvietošanās veidu, krietns enkurs ķengurēnam patiešām ir vajadzīgs! Šis piestiprinājums ir ļoti efektīvs — savulaik cilvēki tā dēļ pat domāja, ka ķenguru mazuļi izaug tieši no pupa.

Galu galā ķengurēns izaug pietiekami liels, lai atstātu somu. Sākumā gan mazulis to dara tikai uz brīdi, bet kad ir pagājuši septiņi līdz desmit mēneši un ķengurēns ir pilnīgi pārtraucis zīst māti, tas pamet somu uz visiem laikiem. Bet atgriezīsimies tajā laikā, kad ķengurēns nupat bija ”noenkurojies” mātes somā, un pievērsīsim uzmanību vēl kādai ar ķenguru vairošanos saistītai savdabībai.

Dažas dienas pēc tam, kad jaundzimušais ir nonācis somā, ķenguriene atkal pārojas. Pēc apaugļošanās jaunais embrijs attīstās apmēram nedēļu, bet tad tā attīstība apstājas — tiek it kā atlikta —, kamēr vecākais brālis vai māsa somā turpina augt. Kad paaudzies ķengurēns ir atstājis somu, bet vēl nav pārtraucis baroties ar mātes pienu, embrija attīstība atjaunojas. Pēc 30 dienu ilga grūtniecības perioda mazulis piedzimst un piestiprinās pie mātes pupa, taču ne pie tā, kuru zīž vecākais ķengurēns.

Te atklājas vēl viens ķenguru dzīvības norišu brīnums: jaunāko mazuli ķenguriene baro ar citādu pienu nekā vecāko. Žurnālā Scientific American par to ir sacīts: ”Katru no šiem piena veidiem ražo cits piena dziedzeris, un šie veidi atšķiras gan pēc apjoma, gan sastāva. Kā tas iespējams vienādos hormonālos apstākļos — tas ir intriģējošs jautājums.”

Kur var aplūkot ķengurus

Tiem, kas grib redzēt ķengurus to dabiskajā vidē, ir jābūt gataviem doties ceļojumā uz Austrālijas nomaļajiem lauku apvidiem. Ķengurus, kas ganās, grauzdami zāli un nelielus augus, var ieraudzīt gan pa vienam, gan mazākos un lielākos baros, kuru barveži ir lieli ķenguru tēviņi. Tā kā ķenguri galvenokārt barojas naktī, bet dienas karstumā atpūšas kaut kur paēnā (kur tie ir ļoti labi nomaskēti), vislabāk tos var novērot agri no rīta vai pievakarē. Taču vēsākā laikā ķenguri mēdz būt aktīvi visu dienu. Jebkurā gadījumā noderēs teleobjektīvs un binoklis, jo savvaļas ķenguri ir ļoti tramīgi dzīvnieki.

Protams, Austrālijā ķengurus var aplūkot gandrīz visos zooloģiskajos dārzos, rezervātos un nacionālajos parkos, un nebrīvē tie mīt arī citās zemēs. Šajās vietās pastāvīgā saskare ar cilvēkiem ir mazinājusi ķenguru biklumu, tā ka jums droši vien izdosies uzņemt tos tuvplānā, varbūt jūs pat varēsiet nofotografēt ķenguru māti ar mazuli, kas piesardzīgi lūkojas laukā no somas. Paaugušies ķengurēni vienmēr izraisa smaidu, kad tie ienirst mātes somā, bet to garās, izstīdzējušās pakaļkājas paliek rēgojamies ārā, padarīdamas ķengurienes somu līdzīgu pārpildītai tirgussomai. (Pusaugu ķenguri izskatās tā, it kā sastāvētu no vienām vienīgām kājām!) Varbūt kāds izskatīgs ķenguru tēviņš jūs pagodinās, ieņemdams savu stalto vertikālo pozu. Kas zina, varbūt jums izdosies redzēt, kā divi lieli ķenguri, izslējušies tik gari, cik vien ļauj to pamatīgās, atsperīgās kājas, ir sarīkojuši cīkstiņu — visīstāko ķenguru boksa maču!

Tomēr daudziem šķiet, ka visvairāk acis priecē liels rudais vai pelēkais ķengurs, kas pilnā ātrumā milzu lēcieniem traucas uz priekšu. Tiesa, ir citi dzīvnieki, kas skrien ātrāk un lec augstāk, bet jūs neatradīsiet nevienu citu dzīvu radību, kas tik brīnišķīgi apvienotu sevī grāciju, spēku un atsperīgumu, lecot tikai uz divām varenām kājām.

[Attēls 17. lpp.]

Ķengura atsperīgā soļa noslēpums ir garās Ahilleja cīpslas