Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Vāsa — kuģis, ko atdevusi jūras dzelme

Vāsa — kuģis, ko atdevusi jūras dzelme

Vāsa — kuģis, ko atdevusi jūras dzelme

No Atmostieties! Korespondenta Zviedrijā

BIJA skaista vasaras diena — 1628. gada 10. augusts. Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā cilvēku pūļi drūzmējās krastmalā, vēlēdamies redzēt, kā pēc trīs gadus ilgas būves grandiozais karaļa karakuģis Vāsa dodas savā pirmajā braucienā, lai pievienotos Zviedrijas kara flotei.

Vāsa nebija parasts karakuģis — karalis Gustavs II Ādolfs Vāsa bija vēlējies, lai tas būtu pats varenākais karakuģis pasaulē. Daži apgalvo, ka karalis bija pavēlējis uzbūvēt kuģim otru lielgabalu klāju pēc tam, kad bija dzirdējis, ka dāņi būvējot kuģi ar diviem lielgabalu klājiem. Karalis gribēja, lai viņa dzimtas vārdā nosauktais kuģis būtu pārāks par visiem.

Bija iecerēts, ka kuģa došanās jūrā būs ievērojams notikums, kas spilgti apliecinās karaļa varu un diženumu. Kuģis bija bruņots ar 64 lielgabaliem un izgreznots ar vairāk nekā 700 skulptūrām un rotājumiem. Kuģa vērtība pārsniedza 5 procentus no Zviedrijas nacionālā kopprodukta. Šis kuģis — varena karamašīna un peldoša mākslas izstāde — acīmredzot bija krāšņākais tajā laikā uzceltais kuģis pasaulē. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka cilvēki ar ovācijām sveica kuģi, kad tas peldēja caur Stokholmu.

Katastrofa un pazemojums

Vāsa bija nobraucis nedaudz vairāk par kilometru, kad stipra vēja brāzma to sasvēra uz vieniem sāniem. Kuģī pa atvērtajām lielgabala lūkām ieplūda ūdens, un pēc brīža tas jau bija nozudis jūras dzelmē. Droši vien navigācijas vēsturē šis bija pats īsākais pirmais brauciens.

Cilvēku pūļus pārņēma apjukums. Zviedrijas kara flotes lepnums nebija gājis bojā kaujā vai vētras satrakotā atklātā jūrā — tas bija nogrimis pats savā ostas pilsētā vienkāršas vēja brāzmas dēļ. Ļaužu bēdas vairoja tas, ka apmēram 50 cilvēki zaudēja dzīvību. Vāsa bija kļuvis nevis par visas tautas lepnumu, bet gan par vilšanās un apkaunojuma simbolu.

Lai noskaidrotu, kas ir vainīgs šajā kaunpilnajā katastrofā, tika sasaukta tiesa. Tomēr beigās nevienam apsūdzību neizvirzīja, acīmredzot tāpēc, ka liecības runāja par sliktu karalim un otrajam augstākajam Zviedrijas kara flotes komandierim viceadmirālim Klāsam Flemingam.

Karaļa izvirzīto prasību dēļ kuģa būvētāji bija eksperimentējuši un būvējuši viņiem nepazīstamas konstrukcijas kuģi. Tāpēc tas bija iznācis ārkārtīgi nestabils. Neilgi pirms traģiskā brauciena admirālis Flemings bija noorganizējis kuģa stabilitātes pārbaudi. Trīsdesmit vīriem plecu pie pleca bija jāskrien pāri klājam no vienas puses uz otru. Pēc trešā skrējiena admirālis bija sapratis, ka, pārbaudei turpinoties, kuģis apgāzīsies. Viņš bija pārtraucis pārbaudi, taču kuģa pirmo braucienu nebija atlicis. Tā kā lietā bija iesaistītas tik svarīgas personas kā karalis un viceadmirālis, tā tika pārtraukta.

1664. un 1665. gadā kāds Zviedrijas armijas bijušais virsnieks, izmantojot vienkāršu ūdenslīdēju zvanu, izcēla no ūdens lielāko daļu Vāsas lielgabalu. Kopš tā laika Vāsa, kas, atrazdamies 30 metrus zem ūdens, stiga aizvien dziļāk dūņās, pamazām tika aizmirsts.

Ārā no dūņām

1956. gada augustā arheologs amatieris Anderss Fransēns, pārmeklēdams jūras dibenu ar īpašu ierīci, izcēla no dzelmes ozolkoka gabalu. Vairākus gadus viņš bija pavadījis, iedziļinoties senos dokumentos un meklējot jūrā nogrimušo kuģi. Beidzot viņš to bija atradis. Tika veikta sarežģīta kuģa glābšanas operācija: vispirms Vāsa tika izcelts no dūņām un pēc tam, kuģim atrodoties zem ūdens, tas vienā gabalā tika uzmanīgi pārvietots uz pagaidu atrašanās vietu.

1961. gada 24. aprīlī Stokholmas krastmalā atkal drūzmējās līksmi cilvēki. Pēc 333 gadu ilgas nogulēšanas jūras klēpī Vāsa no jauna ieraudzīja dienasgaismu, šoreiz — lai kļūtu par iecienītu tūrisma objektu un vērtīgu ieguvumu zemūdens arheologiem. Vairāk nekā 25 000 senlietu atklāja aizraujošus faktus par 17. gadsimtā būvēto karakuģi un radīja unikālu iespēju tuvāk iepazīt tā laika kuģubūvi, kā arī tēlniecību.

Kāpēc Vāsa un uz tā atrastie priekšmeti bija labi saglabājušies? Var minēt vairākus faktorus, piemēram, nogrimstot kuģis bija jauns, konservējošus apstākļus bija radījušas dūņas, turklāt ūdenī ar nelielu sāļumu nav sastopamas urbējgliemenes, kas bojā koksni.

Uz Vāsas bija apmēram 120 tonnu liels balasts. Pēc mūsdienu speciālistu aprēķiniem, stabilitātes iegūšanai bija nepieciešams divreiz lielāks balasts, bet tam kuģis bija par mazu. Turklāt papildu svars būtu palielinājis kuģa iegrimi un tad apakšējās lielgabala lūkas atrastos vēl tuvāk ūdenim. Kuģa izskats bija grandiozs, taču sliktās līdzsvara stabilitātes dēļ tas bija lemts bojāejai.

Pasaulē senākais kuģis, kas ir gandrīz pilnībā saglabājies un ir precīzi identificēts, atrodas drošībā pats savā muzejā. Katru gadu 850 000 apmeklētāju ierodas apskatīt šo karaliskā dižmanīguma liecību, ko laika zobs ir ievērojami saudzējis pēc 1628. gadā notikušās katastrofas. Kuģis ir atgādinājums par to, cik muļķīgi rīkojās augstas amatpersonas, apzināti ignorēdamas saprātīgus un pārbaudītus kuģubūves principus savas patmīlības un vieglprātības dēļ.

[Attēls 24. lpp.]

Karalis Gustavs II Ādolfs Vāsa

[Norāde par autortiesībām]

Foto: Nationalmuseum, Stockholm

[Attēli 24., 25. lpp.]

Pēc vairāk nekā 300 gadu ilgas atrašanās jūras klēpī ”Vāsa” ir kļuvis par pasaulslavenu tūrisma objektu

[Norāde par autortiesībām]

Genom tillmötesgående från Vasamuseet, Stockholm

[Norāde par attēla autortiesībām 25. lpp.]

Målning av det kapsejsande Vasa, av konstnär Nils Stödberg