Vai morāles normas tagad ir zemākas nekā agrāk?

JA JŪS vaicātu vēsturniekiem: ”Vai cilvēku morāle tagad ir augstāka vai zemāka nekā agrāk?”, daži, iespējams, atbildētu, ka ir grūti salīdzināt dažādu laikmetu morāli. Varbūt izskanētu viedoklis, ka ikviens laika periods jāvērtē atsevišķi.

Piemēram, aplūkosim, kāda situācija vardarbīgas noziedzības ziņā kopš 16. gadsimta ir bijusi Eiropā. Pirms 400 gadiem slepkavības nebija nekas neparasts. Bieži vien cilvēki paši sprieda tiesu un īstenoja asinsatriebību.

Tomēr vēsturnieki Arne Jāriks un Jūhans Sēderbergs grāmatā Människovärdet och makten (Cilvēka gods un vara) raksta, ka daudzviet laika periodu no 1600. gada līdz 1850. gadam raksturoja ”patiesa sociālās dzīves civilizēšanās”. Cilvēki vairāk sāka domāt par citu vajadzībām un kļuva līdzjūtīgāki. Citi vēsturnieki atzīmē, ka zādzības un citi noziegumi pret īpašumu 16. gadsimtā notika retāk nekā tagad. Organizētas zagļu bandas bija reti sastopamas, īpaši maz to bija laukos.

Protams, pastāvēja verdzība, un tika izdarīti vieni no vissmagākajiem noziegumiem cilvēces vēsturē: eiropiešu tirgotāji Āfrikā laupīja cilvēkus un pārdeva verdzībā, un miljoniem verdzībā nonākušo pieredzēja rupju un nežēlīgu izturēšanos tajās zemēs, uz kurieni viņi tika aizvesti.

Tātad, pārdomājot iepriekšējo gadsimtu notikumus, var diezgan droši secināt, ka daži apstākļi bija labāki, bet citi — sliktāki. Taču 20. gadsimtā notika kaut kas tāds, kas nekad agrāk nebija pieredzēts, un tās bija ļoti nozīmīgas pārmaiņas.

20. gadsimts — pavērsiens vēsturē

Vēsturnieki A. Jāriks un J. Sēderbergs norāda: ”Divdesmitā gadsimta 30. gados slepkavību līkne atkal sāka tiekties augšup, un tas diemžēl turpinās jau vairāk nekā pusgadsimtu.”

Pēc daudzu komentētāju domām, 20. gadsimtā sākās plaša morāles normu lejupslīde. Kādā esejā par ētiku ir teikts: ”Ir skaidri redzams, ka sabiedrības uzskati par dzimumattiecībām un par to, kas no morāles viedokļa ir pieņemams un kas ne, pēdējos 30, 40 gados ir ievērojami mainījušies — agrāk sabiedrība ar stingru likumu palīdzību noteica, kas morālā ziņā ir  pareizi, bet tagad valda individuālistiski un daudz brīvāki uzskati.”

Tas nozīmē, ka tagad lielākā daļa cilvēku domā: seksuālā uzvedība un citi morāles aspekti ir jautājumi, ko katrs var izlemt pats. Esejā minēti statistikas dati par bērnu skaitu, kas Amerikas Savienotajās Valstīs dzimst ārpus laulības: 1960. gadā tādu bērnu bija tikai 5,3 procenti no visiem jaundzimušajiem, bet 1990. gadā — 28 procenti.

Lekcijā, ko ASV senators Džo Lībermans Amerikā lasīja Notrdamas universitātē, mūslaiku morāli viņš aprakstīja kā ”vērtību vakuumu, ..kur tradicionālie priekšstati par labu un ļaunu pakāpeniski ir atmesti”. Pēc Džo Lībermana vārdiem, to ”redz jau gandrīz divas paaudzes”.

Sekularizācija

Kas, pēc vēsturnieku un analītiķu domām, ir izraisījis 20. gadsimtā notikušo kraso pavērsienu? ”Pēdējos divos gadsimtos sabiedrībā viena no visnozīmīgākajām pārmaiņām bija tās sekularizācija,” uzsvērts grāmatā Människovärdet och makten. Sekularizācija nozīmēja, ka ”cilvēkiem tika dota iespēja pašiem izšķirties, kādiem uzskatiem pieslieties. Šāda doma.. radās 18. gadsimtā apgaismības filozofiem — viņi bija pirmie, kas.. noliedza Bībeli kā vienīgās patiesības avotu.” Tāpēc cilvēki vairs tik bieži kā agrāk nemeklē morālu vadību reliģijās, īpaši kristīgās pasaules reliģijās.

Bet kāpēc uzskati, kas radās 18. gadsimtā, kļuva par noteicošajiem tikai pēc vairāk nekā 200 gadiem? ”Cilvēki tik viegli tos nepieņēma,” rakstīts iepriekšminētajā grāmatā. ”Sabiedrības sekularizācija notika lēnām.”

Lai gan gandrīz 200 gadu tendence atteikties no tradicionālajām morāles normām un kristīgajām vērtībām izplatījās lēnām, 20. gadsimtā tā kļuva par vispārēju. It sevišķi to var teikt par dažiem pēdējiem gadu desmitiem. Kāpēc tā ir noticis?

Savtīgums un alkatība

Liela nozīme bija straujajai tehniskajai un ekonomiskajai attīstībai, kas notika 20. gadsimtā. Vācu žurnālā Die Zeit, kādā rakstā, bija teikts, ka mēs dzīvojam ”dinamiskā laikmetā, pasaule vairs nav nemainīga, kā tas bija agrākajos gadsimtos”. Rakstā bija paskaidrots, ka tā ir izveidojusies tirgus ekonomikas sistēma, kura balstās uz konkurenci un kurā virzošais spēks ir savtīgums.

Tālāk bija rakstīts: ”Šo savtīgumu nekas nespēj apstādināt. Tāpēc pieaug nežēlība,  kas iezīmē mūsu ikdienas dzīvi, kā arī korupcija, kas daudzās valstīs ir skārusi pat valdību. Ikviens domā par sevi, par to, kā maksimāli apmierināt savas vēlēšanās.”

Prinstonas (ASV) universitātes sociologs Roberts Vutnavs pēc rūpīgām aptaujām secināja, ka mūsdienu amerikāņi naudai pievērš vairāk uzmanības nekā iepriekšējā paaudze. Kā bija teikts viņa pētījumā, ”daudzi amerikāņi ir noraizējušies, ka vēlēšanās kļūt bagātiem ir aizēnojusi citas vērtības, piemēram, cieņu pret citiem cilvēkiem, godīgumu darbā un iesaistīšanos sabiedrības dzīvē”.

Vēl sabiedrībā alkatība ir pieaugusi tāpēc, ka daudzi uzņēmēji paši sev izmaksā milzīgas algas un nodrošina lielas pensijas, bet savus darbiniekus skubina būt pieticīgiem un neprasīt algas palielinājumu. ”Ietekmīgie uzņēmēji dzenas tikai pēc peļņas, un nelaime ir tāda, ka viņu uzskati tiek pārņemti un pagrimums kļūst vispārējs,” secina asociētais ētikas profesors un Zviedrijas Kristīgās padomes teoloģijas direktors Čells Ūve Nilsons. ”Protams, tā tiek grauta gan sabiedrības, gan indivīda morāle.”

Masu saziņas līdzekļu kultūra

Vēl viens nozīmīgs faktors, kas 20. gadsimta otrajā pusē ir veicinājis morālo pagrimumu, ir masu saziņas līdzekļu piedāvātā kultūra. ”Jaunie vērtību propagandētāji ir televīzijas producenti, kino magnāti, modes industrijas pārstāvji, ”gangsterrepa” mūziķi un milzum daudz citu ietekmīgu personu, kas saistīti ar elektronisko masu saziņas līdzekļu kultūras kompleksu,” uzsvēra iepriekšminētais ASV senators Džo Lībermans. ”Viņiem ir ārkārtīgi liela ietekme uz mūsu kultūru, bet īpaši uz bērniem, un viņi bieži vien gandrīz nemaz nejūt atbildību par kaitīgo vērtību popularizēšanu.”

Lai ilustrētu sacīto, Džo Lībermans atsaucās uz kādu dziesmu, ko bija  ierakstījusi metāliskā roka grupa Cannibal Corpse (tulkojumā: Kanibāla līķis). Dziedātāji visos sīkumos apraksta, kā, piedraudot ar nazi, tiek izvarota sieviete. Senators kopā ar vēl kādu politiķi bija lūdzis skaņu ierakstu kompānijai neizplatīt šo ierakstu. Bet, kā teica Džo Lībermans, viņi neko nepanāca.

Tāpēc mūsu laikos vecāki, kas nopietni izturas pret bērnu audzināšanu, ir spiesti visiem spēkiem sacensties ar masu saziņas līdzekļu kultūru. Bet kā ir tajās ģimenēs, kur vecāki tam nepievērš tik lielu uzmanību? ”Šādos gadījumos,” apgalvoja Džo Lībermans, ”galvenā normu noteicēja ir kultūra un bērna priekšstatus par labu un ļaunu un bērna vērtību sistēmu pirmām kārtām veido televīzija, kinofilmas un mūzikas ieraksti.” Nesen vēl ir pievienojies Internets.

Atkal ”morālajā akmens laikmetā”

Kā negatīvās tendences ietekmē jauniešus? Lūk, tikai viens fakts: pēdējos gados ir palielinājies to bērnu un pusaudžu skaits, kas pret citiem bērniem, kā arī pret pieaugušajiem izturas vardarbīgi un ārkārtīgi nežēlīgi.

Zviedrijā 1998. gadā notika šokējošs gadījums. Divi zēni — vienam bija pieci, bet otram septiņi gadi — nosmacēja četrus gadus vecu rotaļu biedru. Daudzi neizpratnē vaicāja: vai bērniem nepiemīt kāda iekšēja balss, kas liek apstāties, pirms viņi ir aizgājuši pārāk tālu? Bērnu psihiatre atbildēja šādi: ”Iekšējā balss, kas neļauj aiziet pārāk tālu, ir jāieaudzina. Tā varētu būt saistīta ar.. uzvedības modeļiem, kādus redz bērns, un ar visu to, ko viņš uzzina no pieaugušajiem.”

Līdzīgi ir ar vardarbīgiem noziedzniekiem. Kā norādīja psihiatrijas profesors zviedrs Stens Lēvanders, mūsdienās 15 līdz 20 procentu ieslodzīto ir psihopāti — cilvēki, kuri ir ārkārtīgi egocentriski, kuri nepazīst līdzjūtības un nespēj vai negrib saprast, kas ir labs un kas ir ļauns. Speciālisti atzīmē, ka pat bērniem un jauniešiem, kas izskatās normāli, ir notrulinājušās jūtas. ”Mēs atkal esam nonākuši morālajā akmens laikmetā,” apgalvo filozofijas profesore Kristīna Hofa Sommersa. Profesore bija novērojusi, ka lielākā daļa viņas studentu, kad tiem vaicā, kas ir labs un kas ļauns, vispirms apmulst, bet pēc brītiņa atbild, ka nav tāda labā un ļaunā. Pēc studentu domām, katram cilvēkam ir jārīkojas tā, kā būtu vislabāk viņam pašam.

Pēdējos gados daudzi no profesores studentiem apstrīd principu, ka cilvēka dzīvība ir unikāla vērtība. Piemēram, atbildot uz jautājumu, ko viņi glābtu — iemīļoto mājdzīvnieku vai nepazīstamu cilvēku —, daudzi atzīst, ka glābtu dzīvnieku.

”Problēma nav tā, ka jaunieši būtu neizglītoti, aizdomu pilni, cietsirdīgi vai nodevīgi,” uzsver profesore K. Sommersa. ”Viņiem nav stabilu vērtību.” Profesore norāda, ka daudzi jaunieši pat apšauba, vai vispār var runāt par kaut ko kā par labu vai ļaunu, un, pēc viņas domām, šādi uzskati ir viens no lielākajiem draudiem sabiedrībai.

Tātad sabiedrības demoralizācija mūsu dienās ir dzīves īstenība. Daudzi domā, ka sekas var būt neprognozējamas. Iepriekšminētajā Die Zeit rakstā bija teikts, ka brīvā tirgus ekonomikas principi var pakāpeniski ”degradēties un brīvā tirgus ekonomika var kādu dienu sabrukt, tāpat kā nesen sabruka sociālistiskā sistēma”.

Ko tas viss nozīmē? Kādu nākotni mēs varam gaidīt?

[Attēli 6., 7. lpp.]

”Jaunie vērtību propagandētāji ir televīzijas producenti, kino magnāti, modes industrijas pārstāvji, ”gangsterrepa” mūziķi..”