Vai Eiropa patiesi kļūs vienota?

JA KĀDAM ir grūti noticēt, ka Eiropa tiešām ir nolēmusi apvienoties, viņam atliek tikai šķērsot dažas Eiropas valstu robežas. Eiropas Savienības (ES) ietvaros cilvēki tagad var brīvi pārvietoties, un nekāda gaidīšana uz robežas tikpat kā vairs nepastāv. Ceļotāji, protams, ir priecīgi, bet viņi nav vienīgie ieguvēji. Tagad ES valstu pilsoņiem ir pavērušās plašas iespējas mācīties, strādāt vai uzsākt uzņēmējdarbību jebkurā zemē, kas ietilpst ES, un tas savukārt veicina Savienības nabadzīgāko reģionu ekonomisko attīstību.

Fakts, ka šķērsot robežas ir kļuvis pavisam viegli, neapšaubāmi ir liela pārmaiņa. Bet vai tas nozīmē, ka Eiropa jau ir vienota un visi šķēršļi ir pārvarēti? Nē, tāds secinājums būtu pāragrs — jau ir iezīmējušās daudzas problēmas, kas būs jārisina, un dažas no tām ir ļoti nopietnas. Bet, pirms pievēršam uzmanību šīm problēmām, aplūkosim vienu no lielākajiem sasniegumiem, kādi līdz šim gūti Eiropas apvienošanā, jo tas palīdzēs labāk saprast, kāpēc cilvēki tik ļoti cer uz šo vienotību.

Vienotas monetārās sistēmas veidošana

Uzturēt robežas parasti ir dārgi. Muitas formalitāšu kārtošana starp 15 ES dalībvalstīm savulaik tām izmaksāja ap 12 miljardiem eiro gadā. Nav brīnums, ka jaunā situācija uz Eiropas robežām ir stimulējusi ekonomikas augšupeju. Ja padomājam par faktu, ka 370 miljoni ES iedzīvotāju var brīvi ceļot no valsts uz valsti viena kopīga tirgus ietvaros, kļūst skaidrs, ka šī tirgus ekonomiskais potenciāls ir milzīgs. Kā ir panākts šāds progress?

1992. gada februārī valstu vadītāji spēra nozīmīgu soli pretī vienotībai, parakstīdami Līgumu par Eiropas Savienību jeb Māstrihtas līgumu. Ar šo līgumu bija likts pamats kopēja Eiropas tirgus, centrālās bankas un kopējas valūtas izveidošanai. Taču pēc tam  bija jāveic vēl kāds svarīgs pasākums: jānovērš valūtas kursu svārstības. Pretējā gadījumā allaž pastāv iespēja, ka nākamās dienas valūtas kurss liek skatīties uz iepriekšējā dienā noslēgto biznesa darījumu pavisam citām acīm.

Šis šķērslis tika pārvarēts, nodibinot Ekonomisko un monetāro savienību (EMS) un ieviešot vienotu valūtu — eiro. Nepieciešamība maksāt par valūtas maiņu tagad ir novērsta, un uzņēmumiem vairs nav jāaizsargā sevi pret risku, kas saistīts ar valūtas kursu svārstībām. Līdz ar to ir samazinājušies biznesa izdevumi un pieaugusi starptautiskā tirdzniecība. Tas savukārt var palielināt darba vietu skaitu un vairot līdzekļus, ko cilvēki var tērēt, un tādā kārtā ieguvēji būs visi.

Nākamais būtiskais posms vienotas valūtas sistēmas izveidē bija Eiropas Centrālās bankas nodibināšana 1998. gadā. Šī neatkarīgā banka, kas atrodas Vācijas pilsētā Frankfurtē, ir noteicēja pār dalībvalstu monetāro politiku. Banka cenšas tā dēvētajā eirozonā, kas sastāv no 11 dalībvalstīm *, saglabāt zemu inflācijas līmeni un stabilizēt valūtas kursu svārstības starp eiro, dolāru un jenu.

Tātad, ja runa ir par naudu, ļoti daudz kas ir paveikts vienotības labā. Taču naudas lietās parādās arī tās dziļās plaisas, kas joprojām šķeļ Eiropas valstis.

Vēl daži vārdi par naudas lietām

Nabadzīgākajām ES valstīm ir radušās sūdzības. Šīs valstis uzskata, ka bagātākās dalībvalstis pietiekami nedalās ar tām savos resursos. Neviena no dalībvalstīm nenoliedz, ka trūcīgākajiem partneriem nepieciešams papildu finansiāls atbalsts, tomēr pārtikušākajām valstīm atrodas iemesli, kas, viņuprāt, ir pietiekami nopietni, lai ierobežotu savu devību.

Ilustrācijai var minēt, piemēram, Vāciju. Kopš ir pieaugusi šīs valsts pašas finansiālā nasta, tās vēlēšanās būt par Eiropas apvienošanās finansētāju ir jūtami noplakusi. Austrumvācijas un Rietumvācijas apvienošanas process vien ir izmaksājis milzu naudu — gandrīz 180 miljardus vācu marku (vairāk nekā 53 miljardus latu) gadā. Tā ir ceturtā daļa no valsts budžeta! Šādas notikumu attīstības dēļ Vācijas valsts parāds īsā  laikā pieauga tik strauji, ka Vācijai nācās krietni nopūlēties, lai atbilstu EMS noteiktajiem uzņemšanas kritērijiem.

Jauni kandidāti klauvē pie ES durvīm

Vienotās valūtas atbalstītāji cer, ka līdz 2002. gadam, kad tagadējās Eiropas valūtas ir paredzēts nomainīt ar eiro monētām un banknotēm, ES valstīm, kas vēl nav pievienojušās EMS, būs izdevies novērst kavēkļus, kas tām traucē to izdarīt. Ja Dānija, Lielbritānija un Zviedrija atmetīs savu negribīgumu, arī šo valstu iedzīvotāji, iespējams, pieredzēs, ka viņu kronas un mārciņas tiek aizstātas ar eiro.

Tikmēr pie ES durvīm jau klauvē sešas citas Eiropas valstis: Čehijas Republika, Igaunija, Kipra, Polija, Slovēnija un Ungārija. Savu kārtu gaida vēl piecas valstis: Bulgārija, Latvija, Lietuva, Rumānija un Slovākija. To pievienošanās izmaksās krietnu summu. Ir aprēķināts, ka no 2000. līdz 2006. gadam ES būs jāizdod 80 miljardi eiro, lai palīdzētu desmit jaunpienācējiem no Austrumeiropas.

Taču līdzekļi, kas šiem jaunpienācējiem būs jāsadabū, lai atbilstu ES kandidātvalstīm izvirzītajām prasībām, ir daudzreiz  lielāki nekā tās summas, ko šīs valstis saņems no ES. Piemēram, Ungārijai būs jāiztērē 12 miljardi eiro savu autoceļu un dzelzceļu modernizācijai. Čehijai ūdens attīrīšanas iekārtas vien izmaksās vairāk nekā 3,4 miljardus eiro, savukārt Polijai būs jāizdod 3 miljardi eiro, lai samazinātu sēra savienojumu izplūdi atmosfērā. Tomēr valstis, kas izteikušas vēlēšanos iestāties ES, uzskata, ka iegūtais labums atsvērs izmaksas. Piemēram, pieaugs to tirdzniecība ar pārējām ES valstīm. Taču kandidātiem, iespējams, nāksies kādu laiku pagaidīt. Saskaņā ar pašreizējo sabiedrības viedokli, jaunas dalībvalstis jāuzņem tikai pēc tam, kad ES būs sakārtojusi pati savas finansu lietas.

Konflikti, nacionālisms un bezdarbs

Kaut gan ir ziedots daudz pūļu, lai sasniegtu lielāku vienotību, notikumu attīstība Eiropā ir izraisījusi bažas gan pašā Eiropā, gan ārpus tās. Ļoti satraucošs ir jautājums, kā risināt tādus etniskos konfliktus kā, piemēram, nemierus sašķeltajā Balkānu reģionā, sākot ar karu Bosnijā un beidzot ar konfliktu Kosovā. ES dalībvalstis bieži vien nespēj vienoties, kā būtu pareizi rīkoties šādu nesaskaņu gadījumā Eiropā un citur. Tā kā ES nav valstu federācija un tai nav kopējas ārpolitikas, nacionālās intereses ļoti bieži gūst virsroku pār kopējiem mērķiem. Nacionālās intereses nepārprotami ir nopietns šķērslis ”Eiropas Savienoto Valstu” izveidošanai.

Eiropā pastāv vēl kāda smaga problēma — augsts bezdarba līmenis. Caurmērā 10 procenti darbaspējīgo iedzīvotāju ir bez darba. Tas nozīmē, ka darba trūkst gandrīz 16 miljoniem cilvēku. Daudzās valstīs jauniešiem, kas veido gandrīz ceturto daļu ES iedzīvotāju, darba meklēšana prasa daudz pūļu, turklāt tās bieži ir nesekmīgas. Nav grūti saprast, kāpēc daudzi uzskata, ka masu bezdarba likvidēšana ir Eiropas svarīgākais uzdevums. Līdz šim mēģinājumi pārkārtot darba tirgu nav vainagojušies panākumiem.

Taču vienotības sasniegšanu kavē arī kāda vēl sarežģītāka problēma.

Kura rokās ir vadības groži?

Lielākais šķērslis ceļā uz vienotu Eiropu ir saistīts ar nacionālo suverenitāti. Dalībvalstīm ir jāvienojas par to, cik lielā mērā tās ir ar mieru no šīs suverenitātes atteikties. ES mērķis ir nodibināt valdīšanas formu, kurai būtu lielāka vara nekā atsevišķām valstīm. Ja tas netiks īstenots, sacīts Le Monde, eiro ieviešana būs tikai ”pagaidu uzvara”. Bet dažām dalībvalstīm ir grūti pieņemt domu, ka vadības groži būs jāizlaiž no savām rokām. Kādas ES dalībvalsts vadītājs, piemēram, paziņoja, ka viņa zeme ir ”dzimusi, lai būtu par nāciju līderi, nevis sekotāju”.

Mazākās dalībvalstis saprotamu iemeslu dēļ baidās, ka agrāk vai vēlāk lielākās valstis ņems varu savās rokās un atteiksies apstiprināt lēmumus, kas varētu kaitēt to interesēm. Mazākās valstis uztrauc, piemēram, tas, kā tiks izlemts, kurās zemēs atradīsies dažādu ES institūciju galvenās pārvaldes. Tas ir svarīgs jautājums, jo valstī, kurā atrodas šādas iestādes, vairojas darba vietu skaits.

Domājot par nopietnajiem šķēršļiem ceļā uz vienotību — ekonomisko nevienlīdzību, kariem, bezdarbu un nacionālismu —, viegli var pārņemt skepse attiecībā uz Eiropas apvienošanas perspektīvām. Taču nenoliedzami ir gūti ļoti nozīmīgi panākumi. Kas vēl tiks sasniegts šajā jomā, to šobrīd ir grūti pateikt. Problēmas, ar kurām jāsaskaras tiem, kas pūlas saliedēt Eiropu, pamatā ir tās pašas, ar kurām cīnās visas cilvēku valdības.

Vai kādreiz tiks izveidota valdība, kas varēs atrisināt tādas problēmas kā etniskie konflikti, masu bezdarbs, nabadzība un karš? Vai ir pamats cerēt uz pasauli, kurā cilvēki patiešām būs vienoti? Nākamajā rakstā būs dota atbilde, kas daudziem varbūt liksies pārsteidzoša.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 6. lpp.]

Lūk, eiro ir klāt!

Kaut arī pašreizējās Eiropas Savienības dalībvalstu monētas un banknotes no apgrozības neizzudīs līdz 2002. gadam, bezskaidras naudas norēķinos jau tiek izmantoti eiro. Bankām ir bijis jāpaveic milzu darbs, lai varētu īstenot šo pāreju. Taču tagad eiro kurss attiecībā pret dalībvalstu nacionālajām valūtām ir stingri noteikts. Biržās cenas tiek uzrādītas, arī izsakot tās eiro. Tāpat daudzi veikali un firmas savu preču cenas uzrāda ne tikai vietējā valūtā, bet arī eiro.

Cilvēkiem būs jāpapūlas, lai pielāgotos šādām pārmaiņām, — īpaši grūti tas būs daudziem padzīvojušiem cilvēkiem, kas vairs nevarēs lietot savas ierastās vācu markas, frankus vai liras. Ir jāpārveido arī kases aparāti un bankas automāti. Lai pāreja noritētu pēc iespējas gludāk, tiek organizētas oficiālas informācijas kampaņas, izskaidrojot iedzīvotājiem, kā eiro tiek ieviests un kā tas lietojams.

Lai kādi šķēršļi vēl būtu palikuši, eiro ieviešana turpinās. Jau ir sākusies eiro monētu kalšana un banknošu iespiešana, un tas ir visai apjomīgs uzdevums. Pat tādā nelielā valstī kā Nīderlande, kur ir apmēram 15 miljoni iedzīvotāju, kaltuves un spiestuves darbosies trīs gadus pēc kārtas, lai līdz 2002. gada 1. janvārim saražotu 2,8 miljardus monētu un 380 miljonus banknošu. Ja visas šīs jaunās banknotes sakrautu citu uz citas, iznāktu kādus 20 kilometrus augsts tornis!

[Papildmateriāls 7. lpp.]

”Eirograutiņš”?

1999. gada sākumā Eiropas Komisija, Eiropas Savienības izpildorgāns, piedzīvoja ārkārtīgi nepatīkamu skandālu. Komisijas locekļi tika apsūdzēti krāpšanā, korupcijā un radinieku protežēšanā. Tika izveidota komisija, lai izmeklētu šīs apsūdzības. Pēc sešām nedēļām tā nonāca pie secinājuma, ka Eiropas Komisijā tiešām ir notikusi krāpšana un nelikumības varas īstenošanā. Tomēr izmeklēšanas komisija neatrada pierādījumus, ka komisāri personiski būtu ieguvuši materiālu labumu.

Pēc tam, kad bija publicēts izmeklēšanas komisijas ziņojums, 1999. gada martā Eiropas Komisija spēra bezprecedenta soli — tā atkāpās pilnā sastāvā. Tas Eiropas Savienībā izraisīja dziļu krīzi. Žurnālā Time šie notikumi bija nodēvēti par ”Eirograutiņu”. Vienīgi laiks rādīs, kāda būs šīs krīzes ietekme uz Eiropas apvienošanas procesu.

[Attēls 5. lpp.]

Jau tagad Eiropā šķērsot robežas ir daudz vienkāršāk nekā agrāk

[Attēls 7. lpp.]

Eiropas Centrālā banka, kas atrodas Frankfurtē (Vācija), tika nodibināta 1998. gadā