Vai varam droši ēst ģenētiski pārveidotu pārtiku?

ATKARĪBĀ no tā, kur jūs dzīvojat, jūs šodien brokastīs, pusdienās vai vakariņās varbūt esat ēdis kādus ģenētiski pārveidotus produktus. Varbūt tie bija kartupeļi, kuros ”iebūvēts” insektu repelents, vai tomāti, kas nekļūst mīksti vēl ilgi pēc novākšanas. Jebkurā gadījumā etiķetē, ļoti iespējams, nebija norādīts, ka produkts vai kāda tā sastāvdaļa ir ģenētiski pārveidoti, un pēc garšas jūs tos nez vai varējāt atšķirt no parastajiem.

Šobrīd, kad jūs lasāt šīs rindas, Amerikas Savienotajās Valstīs, Argentīnā, Brazīlijā, Kanādā, Ķīnā un Meksikā tiek audzētas tādas ģenētiski pārveidotas kultūras kā, piemēram, soja, kukurūza, rapši un kartupeļi. Kā teikts kādā ziņojumā, ”1998. gadā 25 procenti kukurūzas, 38 procenti sojas un 45 procenti kokvilnas Savienotajās Valstīs bija ģenētiski modificētas vai nu tādēļ, lai padarītu šīs kultūras izturīgas pret herbicīdiem, vai tādēļ, lai tās pašas ražotu pesticīdus”. Pēc aptuveniem aprēķiniem, līdz 1999. gada beigām pasaulē 40 miljonus hektāru aizņēma ģenētiski pārveidotas lauksaimniecības kultūras, kas tiek audzētas komerciāliem mērķiem, lai gan ne visas tās ir domātas pārtikai.

Vai ģenētiski pārveidotu pārtiku var droši ēst? Vai zinātniskās metodes, ar kurām tiek īstenota šāda pārveidošana, rada kaut kādus draudus apkārtējai videi? Eiropā strīdi par ģenētiski pārveidotu pārtiku kļūst aizvien asāki. Kāds protestētājs no Anglijas teica: ”Man ir tikai viens iebildums pret ģenētiski pārveidotu pārtiku — tā ir kaitīga, nevēlama un nevajadzīga.”

Kā pārtika tiek ģenētiski pārveidota?

Zinātni, kas izstrādā šīs pārveidošanas metodes, dēvē par pārtikas biotehnoloģiju, un tā izmanto modernos ģenētikas sasniegumus, lai iegūtu uzlabotus augus, dzīvniekus un mikroorganismus pārtikas ražošanai. Protams, ideja par dzīvo organismu ”pielabošanu” ir gandrīz tikpat sena kā pati lauksaimniecība. Pirmais lopkopis, kas sakrustoja savu  labāko bulli ar labāko govi, lai uzlabotu savu ganāmpulku, nevis ļāva dzīvniekiem krustoties pēc nejaušības principa, būtībā izmantoja pavisam primitīvu biotehnoloģiju. Pirmais maiznieks, kas lika lietā rauga fermentus, lai uzraudzētu maizes mīklu, arī izmantoja dzīvu organismu, lai iegūtu labāku produktu. Šiem tradicionālajiem paņēmieniem bija kāda kopīga iezīme — izmaiņas pārtikas produktos tika panāktas ar dabisku procesu palīdzību.

Modernā biotehnoloģija arī izmanto dzīvus organismus, lai iegūtu vai pārveidotu pārtikas produktus. Taču atšķirībā no pierastajām metodēm modernā biotehnoloģija ļauj tieši un precīzi modificēt organismu ģenētisko materiālu. Tā padara iespējamu gēnu pārnesi starp pilnīgi neradnieciskiem organismiem un ļauj iegūt tādas kombinācijas, kas parastā ceļā nevarētu rasties. Audzētāji tagad var paņemt kaut kādas īpašības no citiem organismiem un ievadīt tās auga genomā — piemēram, aukstumizturību no zivīm, rezistenci pret slimībām no vīrusiem un izturību pret kaitēkļiem no augsnes baktērijām.

Pieņemsim, kāds zemnieks grib, lai viņa kartupeļi vai āboli griezuma vai nobrāzuma vietā nekļūtu brūni. Zinātnieki nāk viņam talkā, izņemot gēnu, kas izraisa šo nobrūnēšanu, un aizstājot to ar izmainītu variantu, kas kavē brūnās krāsas parādīšanos. Vai, teiksim, biešu audzētājs vēlas iesēt bietes agrāk, lai izaugtu labāka raža. Ar parastām bietēm viņš to nevar darīt, jo tās aukstumā nosaltu. Atkal viņam var palīdzēt biotehnoloģija — bietē tiek pārstādīti gēni no zivīm, kas viegli pacieš zemas ūdens temperatūras. Tā tiek iegūtas ģenētiski pārveidotas bietes, kas iztur pat −6,5 °C salu — vairāk nekā divreiz zemāku temperatūru, nekā spēj pārciest parastās bietes.

Taču, operējot ar šādām iezīmēm, kas atkarīgas no viena atsevišķa gēna pārstādīšanas,  iespējas ir ierobežotas. Pavisam citas perspektīvas paveras, mainot sarežģītākas īpašības, piemēram, augšanas ātrumu un sausumizturību. Modernā zinātne joprojām nespēj manipulēt ar veselām gēnu grupām, un daudzi no šiem gēniem pat vēl nemaz nav atklāti.

Jauna ”zaļā revolūcija”?

Tomēr jau tagad lauksaimniecības kultūru ģenētiskās modifikācijas vieš biotehnoloģijas aizstāvjos lielu optimismu. Viņi uzskata, ka ģenētiski pārveidotie produkti sola jaunu ”zaļo revolūciju”. Kāda no lielajām biotehnoloģijas kompānijām apgalvo, ka gēnu inženierija ir ”ārkārtīgi perspektīvs instruments, kas palīdzēs sagādāt vairāk pārtikas” zemeslodes iedzīvotājiem, kuru skaits katru dienu pieaug aptuveni par 230 000.

Ģenētiski pārveidotās kultūras jau ir palīdzējušas samazināt pārtikas ražošanas izdevumus. Piemēram, augi ir papildināti ar gēnu, kas liek tiem ražot dabisku pesticīdu, un līdz ar to zūd vajadzība miglot laukus ar indīgām ķimikālijām. Tiek izstrādātas tādas ģenētiski pārveidotas kultūras kā pupiņas un graudaugi ar ievērojami paaugstinātu olbaltumvielu saturu — pasaules trūcīgākajiem reģioniem tas varētu būt nozīmīgs atbalsts. Šādi ”superaugi” var nodot savus derīgos jaunos gēnus un īpašības nākamajām paaudzēm, palīdzot nabadzīgās, pārapdzīvotās valstīs iegūt bagātīgāku ražu no mazauglīgas zemes.

”Bez šaubām, var minēt daudz argumentu, kāpēc ir nepieciešams uzlabot pasaules zemnieku stāvokli,” teica kādas ietekmīgas biotehnoloģijas firmas vadītājs. ”Un mēs to darīsim — izmantojot biotehnoloģiju, lai molekulu un atsevišķu gēnu līmenī paveiktu to, ko augkopji gadsimtiem ilgi ir darījuši ar ”veseliem augiem”. Mēs radīsim labākus produktus, kas apmierinās specifiskas vajadzības, turklāt ātrāk nekā jebkad agrāk.”

Taču, pēc lauksaimniecības zinātnieku domām, steigšanās attīstīt gēnu inženieriju, saskatot tajā atrisinājumu pasaules pārtikas problēmām, kavē pašreizējos agrāros pētījumus. Kaut arī tie tik ļoti nevaldzina iztēli, tie ir efektīvāki un arī varētu nākt par labu trūcīgajām valstīm. ”Mums nevajadzētu zaudēt galvu šīs nepārbaudītās tehnoloģijas dēļ, jo pastāv daudzi efektīvāki pārtikas problēmu risinājumi,” saka lauksaimniecības kultūru slimību apkarošanas speciālists Hanss Herens.

Ētiskie aspekti

Daži uzskata, ka bez potenciāliem draudiem veselībai un videi augu un citu organismu ģenētiska pārveidošana rada arī morālas un ētiskas problēmas. Zinātnieks Duglass Parrs atzīmēja: ”Ar gēnu inženierijas palīdzību cilvēks ir pārkāpis fundamentālu slieksni savās manipulācijās ar planētu, mainot pašas dzīvības dabu.” Grāmatas The Biotech Century (Biotehnoloģijas gadsimts) autors Džeremijs Rifkins sacīja: ”Kad kļūst iespējams šķērsot visas bioloģiskās robežas, sugu sāk uztvert vienkārši kā ģenētisku informāciju, kas ir maināma. Tas liek mums pavisam citām acīm paraudzīties ne tikai uz mūsu attiecībām ar dabu, bet arī uz to, kā mēs dabu izmantojam.” Viņš uzdeva jautājumus: ”Vai dzīvībai piemīt vērtība pašai par sevi, vai arī tai ir tikai utilitāra vērtība? Kāds ir mūsu pienākums pret nākamajām paaudzēm? Kā ir ar mūsu atbildības sajūtu to būtņu priekšā, ar kurām kopā mēs dzīvojam?”

Citi, viņu vidū arī Lielbritānijas princis Čārlzs, apgalvo, ka gēnu pārnese starp pilnīgi neradnieciskām sugām ”ieved mūs tajā sfērā, kas pieder vienīgi Dievam”. Tie, kas mācās no Bībeles, ir stingri pārliecināti, ka Dievs ir ”dzīvības avots”. (Psalms 36:10.) Taču nav nekādu pierādījumu, ka Dievs nosodītu mērķtiecīgu augu un dzīvnieku selekciju, kas ir palīdzējusi mūsu planētai uzturēt miljardiem iedzīvotāju. Tikai laiks rādīs, vai modernā biotehnoloģija nodara kādu ļaunumu cilvēkiem un videi. Ja tā patiešām ielaužas ”sfērā, kas pieder vienīgi Dievam”, Dievs aiz mīlestības un rūpēm par cilvēci var izlabot tās izraisītās nevēlamās sekas.

[Papildmateriāls 26. lpp.]

Potenciālas briesmas?

Biotehnoloģija attīstās tik strauji, ka ne likumdošana, ne kontroles dienesti nespēj tikt tai līdzi. Pētījumi nekādi nevar novērst neparedzētu seku rašanos. Aizvien biežāk izskan bažas par varbūtējiem negribētiem rezultātiem, sākot ar lauksaimnieku ekonomiskā stāvokļa destabilizāciju un beidzot ar kaitējumu videi un cilvēku veselībai. Zinātnieki brīdina, ka nav veikti ilgstoši un plaši pētījumi, kas pierādītu ģenētiski pārveidotās pārtikas nekaitīgumu, un norāda uz vairākiem iespējamiem riska faktoriem.

● Alerģiskas reakcijas. Ja gēns, kas kodē kādu olbaltumvielu, kura izraisa alerģisku reakciju, nonāk, piemēram, kukurūzā, tas var nopietni apdraudēt cilvēkus, kas cieš no pārtikas alerģijas. Lai gan kontroles institūcijas pieprasa, lai kompānijas sniegtu ziņas par to, vai pārveidotie pārtikas produkti satur kādas potenciāli alerģiskas olbaltumvielas, daži zinātnieki raizējas, ka nezināmi alergēni varētu nepamanīti paslīdēt garām šai kontroles sistēmai.

● Paaugstināts toksiskums. Pēc dažu zinātnieku domām, ģenētiskā pārveidošana var neparedzētā veidā pastiprināt augu dabisko toksīnu veidošanos. Kad kāds gēns tiek ”iedarbināts”, tas var ne tikai piešķirt augam vēlamo īpašību, bet arī stimulēt dabisko toksīnu ražošanu.

● Rezistence pret antibiotikām. Ģenētiski pārveidojot augus, zinātnieki izmanto tā dēvētos ģenētiskos marķierus, lai noteiktu, vai vēlamais gēns ir sekmīgi ievadīts. Tā kā lielākā daļa marķējošo gēnu rada rezistenci pret antibiotikām, daži baidās, ka šī problēma — izturība pret antibiotikām — vēl vairāk saasināsies. Turpretī citi zinātnieki iebilst, ka ģenētiskie marķieri tiek ”izjaukti”, pirms produkts nonāk lietošanā, un tātad briesmas nepastāv.

● ”Supernezāļu” izplatīšanās. Lielas bažas izraisa iespēja, ka gēni no ģenētiski pārveidotajām kultūrām ar sēklu un putekšņu starpniecību varētu pārceļot uz radniecīgām nezālēm, radot ”supernezāles”, kas būtu izturīgas pret herbicīdiem.

● Kaitīga ietekme uz citiem organismiem. 1999. gada maijā Kornela universitātes zinātnieki paziņoja, ka monarhtauriņu kāpuri, kas bija ēduši ar ģenētiski pārveidotas kukurūzas putekšņiem apkaisītas lapas, saslima un nobeidzās. Daži gan apšauba šī pētījuma ticamību, tomēr pastāv zināmas bažas, ka, ģenētiski pārveidojot vienus organismus, netīši varētu nodarīt ļaunu citiem.

● Pesticīdu efektivitātes graušana. Dažas no veiksmīgākajām ģenētiski pārveidotajām kultūrām satur gēnu, kas kodē kaitīgajiem kukaiņiem indīgu olbaltumvielu. Taču biologi brīdina, ka kukaiņu pakļaušana šī gēna ražotā toksīna iedarbībai palīdzēs kaitēkļiem attīstīt izturību pret šo vielu un tāpēc pesticīdi kļūs nederīgi.