Vienota Eiropa. Kāpēc tas ir tik svarīgi?

PAUKŠĶĒJA šampanieša pudeļu korķi, un debesis izgaismoja uguņošana. Kam par godu bija sarīkotas svinības? Vai jaunās tūkstošgades sākumam? Nē, šis notikums, kā daudzi apgalvo, bija krietni svarīgāks nekā gadskaitļa maiņa pasaules kalendāros. Tas bija 1999. gada pirmais janvāris, diena, kad oficiāli tika uzsākta Eiropas Savienības (ES) vienotās valūtas — eiro — ieviešana.

Daudziem eiropiešiem vienotas valūtas ieviešana nozīmē vēsturisku soli Eiropas garajā ceļā uz vienotību. Nīderlandes laikraksts De Telegraaf sveica šo notikumu kā ”Eiropas apvienošanas procesa vainagojumu”. Pēc vairākiem gadu desmitiem, kuru laikā ir izvērsta diplomātiskā darbība un pārvarēti dažādi kavēkļi, sapnis par Eiropas vienotību tagad patiešām šķiet tik tuvu piepildījumam kā vēl nekad.

Tiesa, cilvēkiem, kas nedzīvo Eiropā, varbūt neliekas īsti saprotams, kāpēc gan tam visam tiek veltīta tāda ievērība. Iespējams, viņi domā, ka eiro parādīšanās un centieni panākt Eiropas vienotību tikpat kā neietekmē viņu ikdienas dzīvi. Taču, ja Eiropa apvienosies, izveidosies viens no lielākajiem ekonomiskajiem blokiem pasaulē. Tas nozīmē, ka vienota Eiropa būs spēks, ar ko nevarēs nerēķināties, lai kurā pasaules malā cilvēks dzīvotu.

Piemēram, ASV valsts sekretāres palīgs Marks Grosmans, vēršoties pie amerikāņu auditorijas, nesen sacīja: ”Mūsu labklājība ir saistīta ar Eiropu.” Kāpēc tas tā ir? Viens no iemesliem, ko viņš minēja, bija fakts, ka ”divpadsmitā daļa ASV rūpnīcu strādnieku strādā tajos 4000 uzņēmumos, kas ASV pieder eiropiešiem”. Ir arī izskanējis viedoklis, ka Eiropas jaunā valūta var ietekmēt ievesto preču cenas un pat hipotēku procentus valstīs, kuras no Eiropas šķir liels attālums.

Attīstības valstis, iespējams, kaut ko iegūs. Kādā ziņā? Pārskatā par kāda pētījuma rezultātiem sacīts: ”Dažādo Eiropas valūtu aizstāšana ar eiro vienkāršos attīstības valstu ekonomiskos sakarus ar ES.” Turklāt daži prognozē, ka labumu gūs arī Japānas un ASV firmas, kas nodarbojas ar biznesu Eiropā. Kad eiro būs nostiprinājies, izzudīs valūtas kursu svārstības starp Eiropas valstīm, un kārtot biznesa darījumus Eiropā, jādomā, kļūs ekonomiski izdevīgāk.

Eiropas vienotības pozitīvās puses izjutīs arī tie, kas ceļo pa Eiropas zemēm. Drīzumā dažādās Eiropas valstīs būs iespējams pirkt preces un saņemt pakalpojumus, maksājot vienā un tajā pašā naudā — eiro, kas pēc vērtības aptuveni atbilst ASV dolāram. Būs pagājuši tie laiki, kad tūristi, nolīkuši pār kabatas kalkulatoriem, pūlējās tikt galā ar visiem šiem guldeņiem, frankiem, lirām un markām.

Taču Eiropas virzība uz vienotību sola kaut ko vēl labāku — cerību. Atliek padomāt kaut vai par to, ka tikai pirms nedaudziem gadu desmitiem Eiropa bija ierauta karā. Uz šīs pagātnes fona Eiropas vienotība ir pārsteidzošs fenomens, un visa pasaule pievērš tam uzmanību.

Daudzi gribot negribot ir sākuši domāt par to, vai cerība uz vienotu pasauli tomēr nav gluži reāla. Tā patiesi ir vilinoša perspektīva. Vai procesi, kas norisinās Eiropā, pavirzīs cilvēci tuvāk visas pasaules vienotībai? Pirms mēs aplūkojam šo jautājumu, ir objektīvi jānovērtē dažādas Eiropas apvienošanas puses. Kādi šķēršļi ceļā uz vienotību vēl ir jānovērš?

 [Papildmateriāls 4. lpp.]

VIENOTĪBAS TAPŠANA?

Vienotas Eiropas ideja nepavisam nav kaut kas pilnīgi jauns. Zināma vienotība pastāvēja jau Romas impērijas laikā, kā arī vēlāk, kad valdīja Kārlis Lielais, un pēc tam Napoleona I valdīšanas periodā. Visos šajos gadījumos vienotība balstījās uz spēku un iekarojumiem. Taču pēc Otrā pasaules kara daudzas no karā cietušajām valstīm izjuta vajadzību pēc tādas vienotības, kas balstītos uz sadarbību. Šīs valstis cerēja, ka šāda sadarbība ne tikai palīdzētu atveseļot to ekonomiku, bet arī sekmētu karu aizliegšanu. Tālāk ir minēti daži nozīmīgi posmi tajā procesā, kura gaitā ir izveidojusies pašreizējā situācija.

• 1948. g. Nīderlandē, Hāgā, sapulcējas vairāki simti Eiropas politisko vadītāju un svinīgi apsola nekad vairs nekarot savā starpā.

• 1950. g. Francija un Vācija sāk sadarboties, lai aizsargātu savu ogļu un tērauda rūpniecību. Tām pievienojas arī citas valstis, un izveidojas Eiropas ogļu un tērauda apvienība (EOTA). EOTA sāk darboties 1952. gadā, un tajā ietilpst Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Rietumvācija.

• 1957. g. Sešas EOTA locekles dibina divas citas organizācijas: Eiropas ekonomisko asociāciju (EEA) un Eiropas atomenerģijas apvienību (Euratom).

• 1967. g. EEA saplūst ar EOTA un Euratom, izveidojot Eiropas Kopienu (EK).

• 1973. g. EK tiek uzņemta Dānija, Īrija un Lielbritānija.

• 1981. g. Grieķija iestājas EK.

• 1986. g. Portugāle un Spānija pievienojas EK.

• 1990. g. Notiek EK tālāka paplašināšanās — apvienojoties Rietumvācijai un Austrumvācijai, arī bijusī Austrumvācija iekļaujas šajā organizācijā.

• 1993. g. Tiecoties panākt lielāku EK locekļu ekonomisko un politisko vienotību, tiek nodibināta Eiropas Savienība (ES).

• 2000. g. ES ietilpst 15 dalībvalstis: Austrija, Beļģija, Dānija, Francija, Grieķija, Itālija, Īrija, Lielbritānija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Somija, Spānija, Vācija un Zviedrija.

[Attēls 3. lpp.]

Eiro aizstās daudzas Eiropas valūtas

[Norāde par attēla autortiesībām 3. lpp.]

Eiro un eiro simboli 3., 5., 6. un 8. lpp.: © European Monetary Institute