”Jūs mirsiet!”

PASTĀSTĪJUSI LĪENA KARLINSKA

Kā es meklēju labāko pieejamo bezasins ārstēšanu Spānijā

UZ KURIENI jūs dotos, ja jums būtu iespēja aizbraukt uz jebkuru vietu pasaulē? Man nebija grūti izvēlēties sava ceļojuma mērķi. Es skolā mācu spāņu valodu un kopā ar savu vīru Džeju un dēlu Džoelu piederu pie Jehovas liecinieku spāņu valodas draudzes Galaksā (Virdžīnijas štats, ASV), tāpēc ļoti vēlējos aizbraukt uz Spāniju. Varat iedomāties, kā es priecājos, kad vecāki man piedāvāja kopā ar viņiem doties uz turieni! Diemžēl vīrs un dēls nevarēja braukt līdzi, tomēr mans sapnis tuvojās piepildījumam, kad mani vecāki un es iekāpām lidmašīnā, lai ar tiešo reisu lidotu uz Madridi. Tur ieradāmies 21. aprīlī un nolēmām ar automašīnu doties uz Estelju, kas ir maza pilsētiņa Navarras apgabalā Spānijas ziemeļos. Es ērti iekārtojos aizmugures sēdeklī un ātri iesnaudos.

Nākamais, ko atceros: es guļu zem klajas debess, un acīs spīd saule. Kur es atrodos? Kā es te nokļuvu? Vai es nesapņoju? Prātā man pazibēja šie jautājumi, bet tad es pamazām sāku apjaust briesmīgo īstenību. Kaut kas nebija kārtībā, un notiekošais nebūt nebija sapnis. Mana kreisā piedurkne bija saplosīta driskās, un es nevarēju pakustināt ne rokas, ne kājas. Vēlāk es uzzināju, ka mūsu automašīna bija iztriekusies cauri ceļa aizsargbarjerai un es biju izsviesta no mašīnas, kad tā kūleņoja lejā no 20 metrus augstā uzbēruma. Par laimi, ne es, ne mani vecāki neatceramies pašu avārijas brīdi.

Es sāku saukt palīgā, un pie manis piesteidzās kādas kravas automašīnas vadītājs. Pēc tam viņš nokāpa pa uzbērumu vēl zemāk, līdz mašīnai, kurā bija mani vecāki. ”Saki ārstiem, lai pasteidzas!” šoferis uzsauca savam līdzbraucējam. ”Cilvēki mašīnā ir smagi cietuši!” Tad viņš atgriezās vietā, kur nekustīgi gulēju es, un, labu gribēdams, mēģināja iztaisnot manu kāju. No briesmīgajām sāpēm es iekliedzos un tikai tad pirmo reizi sapratu, ka esmu ļoti nopietni savainota.

Mani ātri nogādāja tuvējās Logronjo slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā. Policisti laipni paziņoja vietējiem Jehovas lieciniekiem, kur es atrodos un kas ir noticis. Pēc neilga laika pie manis slimnīcā jau bija ieradušies daudzi brāļi un māsas no Esteljas un Logronjo draudzēm, kā arī brāļi no vietējās Komitejas saziņai ar slimnīcām. Visu laiku, kamēr risinājās nepatīkamie notikumi šajā slimnīcā, mani ar mīlestību atbalstīja kristieši, kurus es nekad agrāk nebiju satikusi, labprāt rūpēdamies par manām vajadzībām 24 stundas diennaktī.  Tikpat sirsnīgi viņi rūpējās par maniem vecākiem, kas apmēram nedēļu pēc negadījuma bija pietiekami atveseļojušies, lai varētu atstāt slimnīcu.

Naktī uz trešdienu ap pulksten vieniem ieradās ārsti, jo bija paredzēts operēt manu sakropļoto gūžas locītavu. Es sacīju ārstam, ka nevēlos, lai man pārlej asinis. * Viņš negribīgi piekrita ievērot manu prasību, bet piebilda, ka es droši vien neizdzīvošu. Tomēr es pārcietu operāciju, dīvaini bija tikai tas, ka brūces palika neiztīrītas un arī pārsējus man vēlāk neviens nenomainīja.

Piektdien hemoglobīna līmenis manās asinīs bija noslīdējis līdz 4,7, un pamazām es zaudēju spēkus. Ārsts piekrita izmantot citu ārstēšanas metodi un injicēt man eritropoetīnu, kas kopā ar dzelzi un citiem asinsradi veicinošiem preparātiem stimulē eritrocītu (asins šūnu) veidošanos. * Šajā laikā pie manis jau bija atbraukuši Džejs un Džoels. Cik labi bija atkal satikt savu vīru un dēlu!

Aptuveni pusdivos naktī viens no ārstiem pateica Džejam, ka slimnīca jau ir ieguvusi tiesas rīkojumu pārliet asinis, ja mans stāvoklis pasliktinātos. Džejs paskaidroja, ka es nepiekrītu asins pārliešanai nekādos apstākļos. ”Tad viņa nomirs!” ārsts atbildēja.

Džejs pārrunāja ar brāļiem no Komitejas saziņai ar slimnīcām iespēju nogādāt mani citā ārstniecības iestādē, kur mana nostāja tiktu respektēta. Tiesa, nevar teikt, ka visi pirmās slimnīcas darbinieki bija noskaņoti nelabvēlīgi. Piemēram, kāda ārste man teica, ka viņa darīs visu iespējamo, lai pret mani izturētos ar pienācīgu cieņu un ņemtu vērā manas vēlmes. Tomēr jau pēc brīža citi ārsti centās mani psiholoģiski ietekmēt. ”Vai jūs gribat mirt un atstāt savu ģimeni vienu pašu?” viņi jautāja. Es atbildēju, ka vēlos labāko iespējamo ārstēšanu bez asins lietošanas, bet tas nepadarīja ārstus atsaucīgākus. ”Jūs mirsiet!” viens no viņiem cieti noteica.

Komiteja saziņai ar slimnīcām atrada kādu slimnīcu Barselonā, kur ārsti bija ar mieru mani ārstēt bez asins pārliešanas. Abas slimnīcas atšķīrās kā diena no nakts! Barselonā divas medicīnas māsas mani saudzīgi nomazgāja un darīja visu, lai es justos labi. Viena no māsām, mainot man pārsējus, ieraudzīja, ka tie ir zaļi un pilni ar sakaltušām asinīm. Viņa sacīja, ka viņai ir kauns par saviem tautiešiem, kas tik slikti pret mani izturējušies.

Pēc neilga laika es beidzot tiku ārstēta, kaut gan ārstēšanai vajadzēja sākties jau Logronjo slimnīcā. Rezultāti bija acīmredzami. Dažu dienu laikā dzīvībai svarīgajiem orgāniem vairs nedraudēja briesmas un hemoglobīna līmenis manās asinīs bija sasniedzis 7,3. Kad mani izrakstīja no slimnīcas, tas jau bija 10,7. Vēlāk, kad man bija nepieciešama atkārtota operācija, kas tika izdarīta kādā ASV slimnīcā, mans hemoglobīna līmenis bija 11,9.

Esmu pateicīga par to ārstu un medicīnas māsu pūlēm, kuri respektē savu pacientu vēlmes neatkarīgi no tā, vai viņi paši tām piekrīt vai ne. Ja mediķi ar cieņu izturas pret pacienta uzskatiem, tad viņi ārstē visu cilvēku kopumā, un tas nozīmē, ka viņi sniedz labāko iespējamo medicīnisko palīdzību.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 12. lpp.]

Ar vīru un dēlu

[Attēls 13. lpp.]

Divi brāļi no Komitejas saziņai ar slimnīcām