Kāpēc Loida klusēja

Pastāstījusi Loidas māte

KĀ JEBKURA sieviete stāvoklī, arī es raizējos, vai bērniņš nepiedzims ar kādu defektu. Tomēr, kad nāca pasaulē mans trešais bērns — meitenīte, ko nosaucām par Loidu, — es nebiju gatava dzirdēt tik briesmīgus kliedzienus. Ārsts netīšām ar knaiblēm bija salauzis viņas atslēgas kaulu. Loidai tika izdarīta operācija, un pēc pāris nedēļām viņu atlaida mājās. Bet mūsu prieks nebija ilgs.

Dažos turpmākajos mēnešos kļuva redzams, ka kaut kas nebija kārtībā. Zāles Loidai izraisīja pretēju efektu, pat drudzi, caureju un krampjus, un šo simptomu ārstēšana, kā likās, stāvokli vēl vairāk pasliktināja. Drīz Loida jau vairs nespēja kontrolēt ķermeņa kustības. Beigās ārsti mums pateica, ka viņai ir cerebrālā trieka un ka viņa nekad nestaigās un nerunās, un pat nespēs mūs saprast.

Sākotnējie mēģinājumi sazināties

Lai gan mums iztēloja tik drūmu nākotni, man tomēr šķita, ka Loida daudz ko saprot. Tāpēc es viņai lasīju priekšā vienkāršas grāmatas un centos iemācīt alfabētu. Bet Loida nerunāja, ne arī deva kādu zīmi, ka saprot manis teikto. Nebija iespējams uzzināt, cik daudz viņa saprata un vai vispār saprata.

Gāja gadi, bet maniem pūliņiem mācīt Loidu šķietami nebija nekādu panākumu. Tomēr es ļoti daudz viņai lasīju priekšā. Ģimenes Bībeles nodarbībās, kad, izmantojot grāmatas Klausies Izcilo Skolotāju un Mana Bībeles stāstu grāmata *, mācījām mūsu jaunāko meitu Noemiju, mēs pat centāmies mācīt arī Loidu. Daudzas šo grāmatu nodaļas es Loidai lasīju priekšā vairākkārt.

Ir ļoti apbēdinoši, ja tu nevari sarunāties ar cilvēku, ko mīli. Kad es ņēmu Loidu līdzi uz parku, viņa raudāja vienā raudāšanā. Kāpēc? Man šķita: viņa cieta, redzot, ka nevar skriet un spēlēties tāpat kā citi bērni. Reiz Loida izplūda asarās, kad viņas māsa nolasīja man kaut ko no savas mācību grāmatas. Bija redzams, ka kaut kas viņu sāpina, bet es nespēju iedomāties, kas. Loida varēja izrunāt tikai dažas neartikulētas skaņas, pēc kurām mēs sapratām viņas pamatvajadzības: ēst, dzert, gulēt vai iet uz tualeti.

Deviņu gadu vecumā Loida sāka apmeklēt specializētu skolu, domātu bērniem ar īpašām vajadzībām. Taču turpmāko trīs gadu laikā viņas stāvoklis pasliktinājās. Viņa baidījās pat dažus soļus paspert bez palīdzības un vairs neizrunāja gandrīz ne skaņas. Mēs ar vīru izlēmām, ka labāk būs mācīt Loidu mājās.

 Nākamos sešus gadus es kā spēdama mācīju Loidu. Es rakstīju priekšā uz tāfeles burtus, cerēdama, ka Loida spēs tos pārrakstīt. Manas pūles bija veltīgas. Vai viņa nesaprata, kas jādara, vai arī nerakstīja tāpēc, ka nespēja kontrolēt roku kustības?

Kad Loidai bija 18 gadi, mums ar viņu jau gāja tik grūti, ka es dedzīgi lūdzu Jehovam, lai viņš man palīdzētu sazināties ar meitu. Atbilde uz manām lūgšanām nāca neparastā veidā.

Sākam saprasties

Pavērsiens notika, kad meitas veica nelielu remontu mūsu guļamistabā. Pirms vecās tapetes tika noplēstas, Noemija uz tām uzrakstīja dažus vārdus: personu vārdus no Bībeles un draugu un ģimenes locekļu vārdus. Tad mana meita Ruta tāpat vien pajautāja Loidai, vai viņa zina, kur ir uzrakstīts vārds ”Jehova”. Kā par brīnumu, Loida piegāja pie sienas un nostājās pretī tai vietai, kur bija rakstīts Dieva vārds. Rutu ieinteresēja, vai Loida pazīst arī citus vārdus, un viņa tai vaicāja to pašu par citiem vārdiem. Rutai par milzīgu pārsteigumu, Loida varēja pareizi norādīt ikvienu vārdu — pat tādus vārdus, ko viņa iepriekš nekad nebija redzējusi uzrakstītus! Ruta sasauca mūs visus kopā, lai mēs pārliecinātos paši savām acīm: Loida mācēja lasīt!

Laika gaitā mēs izstrādājām metodi, ar kuras palīdzību Loida varēja ”runāt”. Mēs piestiprinājām pie mūsu garā koridora sienas alfabēta burtus. No sākuma bijām pamēģinājuši izmantot dēlīti ar mazākiem burtiem, bet no tā nekas neiznāca, jo viņa nevarēja kontrolēt roku kustības, lai norādītu uz atsevišķiem burtiem. Tāpēc, kad Loida gribēja mums kaut ko pateikt, viņa staigāja pa koridoru, apstādamās pie katra vajadzīgā burta. Kā jau varat iedomāties, tas ir diezgan nogurdinoši. Loidai vienas ”sarunas” laikā bija jānostaigā daudzi kilometri, un tas varēja ilgt stundām!

Tomēr Loida bija ārkārtīgi priecīga par iespēju ”runāt” ar mums. Pirmie vārdi, ko viņa mums pateica, bija šādi: ”Es esmu laimīga, ka, pateicoties Jehovam, varu sazināties.” Mēs pārsteigti vaicājām Loidai: ”Par ko tu domāji katru dienu, kad biji viena?” Viņa mums pastāstīja, ka domājusi, ko viņa mums pateiktu, ja spētu runāt. Loida sacīja, ka visus 18 gadus ir ļoti vēlējusies sarunāties. ”Kad Ruta sāka iet skolā,” stāstīja Loida, ”es pati lasīju mācību grāmatu. Es kustināju lūpas un dažas skaņas izlaidu, jo nevarēju izrunāt, bet jūs mani nesapratāt. Tāpēc es bieži raudāju.”

Ar asarām acīs es lūdzu Loidai piedošanu, ka neesmu viņu sapratusi. Loida atbildēja: ”Tu esi laba mamma, un tu nekad neatmeti man ar roku. Es vienmēr kopā ar tevi esmu bijusi laimīga. Es tevi ļoti mīlu. Tāpēc neraudi vairs, labi?”

Garīgā izaugsme

Loidai jau bija zināšanas par Bībeli, un viņa bija iegaumējusi vairākus Bībeles pantus. Bet drīz viņa mums pateica, ka grib atbildēt iknedēļas draudzes sapulcēs, kad ar žurnāla Sargtornis palīdzību tiek apspriesta Bībele un tiek uzdoti jautājumi klausītājiem. Kā viņa to varēja darīt? Viens no mums nolasīja Loidai priekšā visu rakstu. Tad viņa izvēlējās jautājumu,  uz kuru gribēja atbildēt. Viņa mums pa burtiem parādīja savu atbildi, un mēs to pierakstījām. Pēc tam sapulcē kāds no ģimenes locekļiem nolasīja Loidas atbildi. ”Esmu ļoti priecīga, ka man ir iespēja atbildēt sapulcē,” viņa reiz mums teica, ”jo tā es jūtos piederīga pie draudzes.”

20 gadu vecumā Loida izteica vēlēšanos kristīties. Kad viņai vaicāja, vai viņa zina, ko nozīmē sevi veltīt Jehovam, viņa atbildēja, ka ir jau sevi veltījusi Dievam pirms septiņiem gadiem, kad viņai bija 13 gadi. Loida sacīja: ”Es lūdzu Jehovu un pateicu viņam, ka vēlos viņam kalpot mūžīgi.” 1997. gada 2. augustā Loida, simbolizējot savu veltīšanos Jehovam, tika kristīta ūdenī. Viņa mums teica: ”Paldies Jehovam, jo ir piepildījusies mana viskarstākā vēlēšanās!”

Loidai patīk, kad radiem un kaimiņiem tiek stāstīts par Dieva Valstību. Reizēm viņa nāk mums līdzi, kad mēs uz ielas sludinām cilvēkiem. Viņa ir arī sagatavojusi vēstuli, ko mēs atstājam pie tām durvīm, kur neviena nav mājās. Loida īpaši cenšas rūpēties par gados veciem, kā arī slimiem draudzes locekļiem. Piemēram, mūsu draudzē ir kāda māsa, kurai ir amputēta kāja. ”Es zinu, kā tas ir, kad nevari staigāt,” Loida mums teica un sagatavoja vēstuli, lai uzmundrinātu šo māsu. Citā draudzē ir zēns, vārdā Hairo, kam gandrīz viss ķermenis ir paralizēts. Kad Loida uzzināja par viņa nelaimi, viņa ar mūsu palīdzību uzrakstīja Hairo vēstuli. Tajā bija rakstīti arī šādi vārdi: ”Drīz Jehova mūs visus izdziedēs. Paradīzē vairs nebūs nekādu ciešanu. Tad mēs ar tevi iesim skrieties. Es jau tagad smejos, jo tas būs tik jauki! Tikai padomā: mēs būsim tādi, kādus Jehova sākotnēji radīja cilvēkus — bez slimībām.. Vai tas nav brīnišķīgi?”

Kas Loidai palīdz izturēt

Tagad es daudz labāk saprotu Loidas agrāko izturēšanos, kas man sagādāja tik daudz raižu. Piemēram, Loida stāsta: kad viņa bija mazāka, viņai nepatika, ka viņu apskauj, jo viņa izjuta lielu sarūgtinājumu. ”Tas šķita tik netaisni, ka māsas varēja runāt un mācīties, bet es ne,” viņa sacīja. ”Es biju dusmīga. Reizēm es gribēju nomirt.”

Pat tagad, kad mēs varam sazināties, Loidai joprojām ir grūti. Gandrīz katru mēnesi viņai uznāk krampju lēkmes, kuru laikā viņa smok nost un viņai raustās rokas un kājas. Turklāt jebkura infekcija, pat vienkārša saaukstēšanās, ievērojami pasliktina viņas vispārējo veselības stāvokli. Laiku pa laikam Loida tāpēc kļūst nomākta. Kā viņa tiek tam pāri? Lūk, kā viņa pati to paskaidro:

”Man ārkārtīgi ir palīdzējušas lūgšanas. Esmu laimīga, ka varu runāt ar Jehovu un justies viņam tuva. Es augstu vērtēju to mīlestību un uzmanību, ko man Valstības zālē veltī citi. Domāju, ka man ir ļoti paveicies, jo par spīti manai fiziskajai nespējai mani ir uzaudzinājuši brīnišķīgi vecāki, kas mani ļoti mīl. Nekad neaizmirsīšu, ko manā labā ir darījušas māsas. Uz sienas uzrakstītie vārdi izglāba man dzīvību. Bez Jehovas mīlestības un bez manas ģimenes mīlestības manai dzīvei nebūtu jēgas.”

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 24. lpp.]

Loida kopā ar ģimeni