Kad ”mazais brālis” atgriežas mājās

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KANĀDĀ

KATRU pavasari pēc septiņus vai astoņus mēnešus ilgiem klejojumiem jūrā strupknābji pārrodas mājās arktiskajos ūdeņos. Ir pienākusi vairošanās sezona, un tā vien šķiet, ka šim notikumam par godu strupknābji ir grezni uzcirtušies. To kājas ir kļuvušas spilgti oranžas, un uz knābja ir izaugusi krāsaina plātne, kas vēlāk tiek nomesta. Raksturīgais melnbaltais tērps, kas saglabājas visu gadu, piešķir tiem nedaudz ”garīdzniecisku” izskatu. Ar to varbūt ir izskaidrojams Atlantijas strupknābju zinātniskais nosaukums — Fratercula arctica, kas nozīmē ’mazais brālis (jeb mūks) no ziemeļiem’. *

Strupknābji dodas ceļā uz savām alām klinšainajā piekrastē nelielās grupās, kas sastāv no kādiem divdesmit trīsdesmit putniem. Vai nu ceļojuma laikā, vai pēc atgriešanās pie alas strupknābji sameklē sev pāri. Interesanti, ka daudzi strupknābju pāri paliek kopā gadu no gada un ikreiz perē vienā un tajā pašā alā.

Strupknābji māk lidot, taču tos nekādi nevar nosaukt par pasaules izcilākajiem aviatoriem. Šo putnu ierašanās krastā reizēm mazliet atgādina lidmašīnas avāriju. Arī to pacelšanās gaisā izskatās diezgan lempīga, un brīžiem šķiet, ka putna spārni nespēs noturēt gaisā tā drukno ķermeni. Dažkārt strupknābjiem ir krietni jānopūlas, lai atrautos no ūdens. Bet, kad strupknābja spārni ir sākuši vēzēties — un tie var vēzēties veselas 400 reizes minūtē —, putns spēj lidot ilgāku laiku ar ātrumu 80 kilometri stundā.

Šo putnu īstā stihija neapšaubāmi ir jūra, nevis sauszeme, tomēr tiem ir jāiznāk sauszemē, jo strupknābju pārim ir jāsagatavo ala savai atvasei. Sasnieguši zemi, strupknābji iztīra alu, kuras garums mēdz būt no pusmetra līdz kādiem pāris metriem, un izklāj to ar zāli, zariņiem un spalvām. Dažkārt tie ligzdo arī iedobumos zem akmens bluķiem vai klinšu spraugās. Strupknābji rok zemi ar savu knābi un aizšķūrē izrakto augsni projām ar pleznainajām kājām.

Strupknābju pāra kāzu rituāls notiek ūdenī. Tā laikā tēviņš kustina galvu, izriež krūtis un plivina spārnus, un abi putni atkārtoti sadur kopā knābjus. Šī pēdējā rituāla daļa turpinās arī pēc pārošanās. Šķiet, tādā veidā pāris apstiprina savstarpējās saites.

Kad ir izdēta ola, māte un tēvs, nomainot viens otru, vārda tiešā nozīmē ņem to zem sava spārna. Pēc sešām nedēļām, kad mazulis ir izšķīlies, vecākiem sākas visgrūtākais darba cēliens. Vecāki vēl nedēļu silda savu pelēkmelno, mīkstām dūnām klāto atvasi, lai putnēns pārmērīgi neatdzistu. Tie aizvien biežāk dodas uz jūru, lai sagādātu mazulim pietiekami daudz barības. Šīs ”zvejas ekspedīcijas” nav pārlieku bīstamas, jo no alām uz jūru un atkal atpakaļ dodas ļoti daudz strupknābju un šī nemitīgā rosība, liekas, traucē kaijām un citiem ienaidniekiem veiksmīgi tiem uzbrukt.

Strupknābji teicami peld un nirst. Lietodami pleznas par stūri un spārnus par airiem, tie var palikt zem ūdens ilgāk par 30 sekundēm gandrīz 30 metru dziļumā. Strupknābis atgriežas mājās ar nelielām zivtiņām knābī — tās varētu būt, piemēram, pāris moivas vai tūbītes. Protams, jo sīkākas ir zivis, jo vairāk strupknābis var noturēt knābī. Kāda strupknābja lomā bija pat vairāk nekā 60 zivtiņu. Atpakaļ vērsti asumi strupknābja mutē palīdz putnam noturēt jau noķertās zivis, kamēr tas ķer vēl citas. Šāds pielāgojums ir ļoti noderīgs, ja ņem vērā, ka strupknābēns ir spējīgs notiesāt 50 zivis dienā!

 Apmēram pēc sešām nedēļām lielie strupknābji atkal dodas jūrā. Strupknābēns, atstāts pats savā ziņā, kādu laiku badojas un novājē, gatavodamies pamest alu, un vakaros vingrina spārnus. Galu galā tas tumsas aizsegā noklumburē līdz jūrai un enerģiski airējas projām.

Paies divi trīs gadi, līdz jaunais strupknābis atgriezīsies savā dzimtajā vietā, un pārošanās laiks tam pienāks četru vai piecu gadu vecumā. Pieaudzis tas svērs varbūt kādu puskilogramu un, izslējies stāvus, būs tikai apmēram 30 centimetrus garš. Bet, lai arī strupknābis ir samērā neliels putns, tas var nodzīvot apmēram 25 gadus. Ir zināms kāds Atlantijas strupknābis, kas piedzīvoja pat tik cienījamu vecumu kā 39 gadi.

Pēc zinātnieku aprēķiniem, Atlantijas strupknābju skaits ir aptuveni 20 miljoni. Šie putni vērotājam sagādā ne mazums prieka. ”Strupknābji ir aizraujoši pat tad, kad tie dara visvienkāršākās lietas,” raksta Deivids Boags un Maiks Aleksandrs savā grāmatā The Atlantic Puffin (Atlantijas strupknābis). Ja jums gadās būt Atlantijas vai Klusā okeāna ziemeļu piekrastē, varbūt arī jums izdosies ieraudzīt kādu strupknābi. Katrā ziņā vienu var zināt droši — ik pavasari ”mazais brālis no ziemeļiem” atkal pārrodas mājās un pasaulē nāk jauna tumšspalvainu jūras putnu paaudze.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 15. lpp.]

Strupknābji Vitlesa līcī Ņūfaundlendā

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy: Tourism, Newfoundland and Labrador; photographer: Barrett and Mackay

[Norāde par attēla autortiesībām 14. lpp.]

Courtesy: Tourism, Newfoundland and Labrador

[Norāde par attēla autortiesībām 15. lpp.]

Tom Veso/Cornell Laboratory of Ornithology