Ģimene atkal ir kopā

Pastāstījuši Larss un Judīte Vestergārdi

VIŅU dzīvesvieta izskatās tā, kā varētu izskatīties jebkuras laimīgas ģimenes mājvieta Dānijā. Tā ir ērti iekārtota māja ar skaistu dārzu, un tā atrodas kādā klusā ciematā. Mājas iekšpusē pie sienas ir liela fotogrāfija, kurā redzami šīs ģimenes veselīgie, smaidošie bērni.

Ģimenes tēvs, Larss, ir vecākais kādā Jehovas liecinieku draudzē. Viņa sieva Judīte ir pioniere (tas nozīmē, ka viņa veltī savu laiku galvenokārt labās vēsts sludināšanai). Šī ģimene ir laimīga, bet tā tas nav bijis vienmēr. Larsa un Judītes attiecības ir bijušas saspringtas, pat naidpilnas, tāpēc savā laikā viņi izšķīrās un ģimene tika sašķelta. Tomēr tagad ģimene atkal ir kopā. Kā tas ir iespējams? Viņi paši stāsta, kas ir noticis.

Larss un Judīte nebaidās atklāti runāt par to, kā viņu laulība piedzīvoja krahu un kā viņu attiecības vēlāk izveidojās no jauna. Pēc šo dzīvesbiedru domām, viņu pieredzētais var palīdzēt citiem.

Viss sākās tik labi

Larss: Mēs apprecējāmies 1973. gada aprīlī, un tajā laikā nekas neaptumšoja mūsu laulības dzīvi. Pasaule likās daudzsološa. Mums nebija zināšanu par Bībeli, un mēs nepazinām Jehovas lieciniekus, taču bijām pārliecināti, ka pasauli varētu padarīt daudz labāku, ja visi cilvēki neatlaidīgi censtos to izdarīt. Tāpēc mēs aktīvi iesaistījāmies politiskā darbībā. Mūsu laime kļuva vēl lielāka, kad ģimenē parādījās trīs veselīgi un sprigani puikas — Martins, Tomass un Jonass.

Judīte: Es strādāju administratīvā amatā valsts dienestā un vienlaikus darbojos politikā un arodbiedrībā. Ar laiku mani iecēla aizvien atbildīgākos amatos.

Larss: Savukārt es strādāju kādā lielā arodbiedrībā, kur izvirzījos svarīgā amatā. Tā mēs abi kāpām pa karjeras kāpnēm, un likās, ka viss ir kārtībā.

Atsvešināšanās

Larss: Taču mēs bijām tik ļoti aizņemti katrs ar savu darbu, ka sākām pavadīt aizvien mazāk laika kopā. Mēs darbojāmies vienas un tās pašas politiskās partijas labā, bet dažādās jomās. Mūsu trīs zēnus pieskatīja citi cilvēki — vai nu privātā kārtā, vai bērnudārzos. Tā kā mums katram bija savas intereses, ģimenes dzīvē iestājās juceklis. Ja abi bijām mājās, bieži izcēlās ķīviņi. Tad es sāku lietot alkoholu, lai atslābinātos.

Judīte: Protams, mēs joprojām mīlējām viens otru un bērnus, bet neko nedarījām, lai sargātu savu mīlestību, un tā sāka vīst. Mūsu attiecības kļuva ļoti saspīlētas, un to dēļ cieta bērni.

Larss: Izmisīgs mēģinājums glābt mūsu ģimenes dzīvi bija mans lēmums aiziet no darba. 1985. gadā  mēs pārcēlāmies no pilsētas uz ciematu, kur dzīvojam tagad. Uz kādu laiku situācija uzlabojās, tomēr mēs ar sievu vēl aizvien vairāk interesējāmies katrs par sevi. Tā nu 1989. gada februārī mūsu laulība, kurā bijām nodzīvojuši 16 gadus, tika šķirta. Ģimene bija izpostīta.

Judīte: Bija sāpīgi apzināties, ka ģimene ir izjukusi, un redzēt, kas jāizcieš bērniem. Mūsu attiecības bija pasliktinājušās tiktāl, ka mēs pat nevarējām vienoties par kopīgu mūsu dēlu aizbildnību, un es ieguvu aizbildnības tiesības par visiem trijiem.

Larss: Judīte un es bijām mēģinājuši kaut kā saturēt mūsu ģimeni kopā, lai gan īsti nezinājām, kā to izdarīt. Mēs pat bijām lūguši Dievu, lai viņš mums palīdz. Taču par Dievu mēs zinājām ļoti maz.

Judīte: Pēc šīm lūgšanām mums palika sajūta, ka Dievs tās nav uzklausījis. Mēs esam pateicīgi, ka kopš tā laika esam pārliecinājušies par pretējo: Dievs uzklausa lūgšanas.

Larss: Mēs nesapratām, ka mums pašiem jācenšas kaut ko mainīt, tāpēc, lai cik tas būtu skumji, mēs izšķīrāmies.

Negaidīts pavērsiens Larsa dzīvē

Larss: Kamēr es dzīvoju viens, notikumi manā dzīvē ievirzījās pavisam negaidītā gultnē. Kādu dienu es piekritu paņemt divus žurnālus, ko man piedāvāja Jehovas liecinieki. Agrāk es vienmēr nedomādams biju atteicies ar viņiem runāt, bet, pārlūkodams šos žurnālus, es konstatēju, ka liecinieki tic Dievam un Jēzum Kristum. Man tas bija liels pārsteigums, jo es nebiju zinājis, ka viņi ir kristieši.

Ap to pašu laiku es pārcēlos dzīvot pie kādas sievietes, ar ko biju iepazinies. Izrādījās, ka viņa agrāk ir bijusi Jehovas lieciniece. Kad es sāku uzdot jautājumus, viņa man parādīja Bībelē, ka Jehova ir Dieva vārds. Tātad ”Jehovas liecinieki” nozīmē ”Dieva liecinieki”!

Mana draudzene man ieteica apmeklēt publisko runu Jehovas liecinieku kopsanāksmju zālē. Tas, ko es tur redzēju, mani ļoti ieinteresēja. Vēlāk es aizgāju uz tuvāko Valstības zāli, lai uzzinātu kaut ko vairāk, un ar mani tika uzsāktas Bībeles nodarbības. Jau diezgan drīz es sapratu, ka mans dzīvesveids nav pareizs, tāpēc es pārtraucu kopdzīvi ar savu draudzeni un sāku dzīvot viens savā dzimtajā pilsētā. Kādu laiku vilcinājies, es tur uzmeklēju Jehovas lieciniekus un turpināju studēt Bībeli.

Tomēr es vēl aizvien šaubījos. Vai Jehovas liecinieki patiešām ir Dieva tauta? Vai viss, kas man mācīts bērnībā, ir nepatiesība? Biju audzināts septītās dienas adventistu uzskatu garā, tāpēc es aizgāju pie adventistu garīdznieka. Viņš piekrita studēt ar mani katru trešdienu, bet Jehovas liecinieki studēja ar mani katru pirmdienu. No abām reliģiskajām grupām es vēlējos saņemt skaidras atbildes uz četriem konkrētiem jautājumiem: par Kristus atgriešanos, par augšāmcelšanu, par trīsvienības mācību un par to, kā jābūt organizētai draudzei. Dažu mēnešu laikā visas manas šaubas bija izgaisušas. Četros minētajos jautājumos — un arī visos pārējos — tikai Jehovas liecinieku uzskati bija pilnībā balstīti uz Bībeli. Iznākums bija tāds, ka es ar prieku sāku piedalīties visos draudzes pasākumos un drīzumā veltīju savu dzīvi Jehovam. 1990. gada maijā es kristījos.

 Kas notika ar Judīti?

Judīte: Saasinoties mūsu laulības krīzei, es biju atsākusi apmeklēt baznīcu. Kad uzzināju, ka Larss grasās kļūt par Jehovas liecinieku, es nepavisam nebiju sajūsmā. Mūsu jaunākais dēls Jonass, kam bija desmit gadi, reizēm brauca ciemos pie tēva, bet es aizliedzu Larsam ņemt Jonasu līdzi uz liecinieku sapulcēm. Larss griezās pēc palīdzības pie varas iestādēm, taču ierēdņi bija manā pusē.

Pa to laiku es biju iepazinusies ar citu vīrieti. Es biju arī vēl vairāk iesaistījusies politikā un dažādos darbos sabiedrības labā. Ja tolaik kāds būtu teicis, ka mūsu ģimene atkal būs kopā, tas izklausītos neticami.

Meklējot iespējas cīnīties pret Jehovas lieciniekiem, es aizgāju pie vietējās draudzes mācītāja, kurš uzreiz atzinās, ka neko nezinot par lieciniekiem un ka viņam neesot nekādas literatūras par tiem. Viss, ko viņš varēja pateikt: man jāturas no tiem pēc iespējas tālāk. Šī saruna, protams, nemainīja manas negatīvās domas par Jehovas lieciniekiem. Bet tad man pilnīgi negaidīti gadījās pašai iepazīties ar lieciniekiem.

Mans brālis, kas dzīvo Zviedrijā, bija kļuvis par Jehovas liecinieku, un es tiku ielūgta uz viņa kāzām, kas notika Valstības zālē! Šis notikums man lika pašos pamatos mainīt savas domas par lieciniekiem. Man par pārsteigumu, viņi nebija garlaicīgi cilvēki, kā es vienmēr biju domājusi. Viņi bija laipni un priecīgi, un pat apveltīti ar labu humora izjūtu.

Tikmēr mans bijušais vīrs Larss bija pilnīgi izmainījies. Viņam bija lielāka atbildības sajūta, viņš pavadīja laiku kopā ar bērniem, runāja laipni un savaldīgi un vairs pārmērīgi nelietoja alkoholu, kā to bija darījis agrāk. Viņš bija kļuvis par ļoti simpātisku cilvēku! Larss tagad bija tieši tāds vīrietis, kādu es viņu vienmēr biju gribējusi redzēt. Bija žēl, ka viņš vairs nav mans vīrs un, iespējams, kādu dienu apprecēsies ar citu sievieti.

Tad es izplānoju viltīgu ”uzbrukumu”. Reiz, kad Jonass kādu laiku dzīvoja pie sava tēva, es sarunāju, ka kopā ar divām savām māsām aizbraukšu apraudzīt Jonasu un Larsu, minot ieganstu, ka abām krustmātēm jāredz savs māsasdēls. Mēs satikāmies atrakciju parkā. Kamēr manas māsas pavadīja laiku kopā ar zēnu, Larss un es apsēdāmies uz soliņa.

Man par izbrīnu, tiklīdz es ieminējos par mūsu nākotni, Larss izņēma no kabatas kādu grāmatu. Tās nosaukums bija Veidot laimīgu ģimenes dzīvi. * Viņš iedeva šo grāmatu man un teica, ka es varētu izlasīt nodaļas par vīra un sievas vietu ģimenē. Īpaši viņš ieteica izlasīt grāmatā minētos Bībeles pantus.

Vēlāk, kad Larss un es piecēlāmies no soliņa, es gribēju saņemt viņa roku, bet viņš pieklājīgi no tā izvairījās. Larss negrasījās no jauna veidot tuvas attiecības ar mani, nezinādams manu viedokli par viņa jauno ticību. Šāda nostāja mani nedaudz aizskāra, taču tad es sapratu, ka Larsa rīcība ir saprātīga un nāks man tikai par labu, ja viņš kādreiz atkal kļūs par manu vīru.

Tas viss pamodināja manī vēl lielāku interesi par Jehovas lieciniekiem. Nākamajā dienā es sazinājos ar kādu sievieti, par ko es zināju, ka viņa ir lieciniece, un mēs norunājām, ka viņa ar savu vīru pastāstīs man visu, ko es gribēju zināt par viņu reliģiju. Balstoties uz Bībeli, viņi varēja atbildēt uz visiem maniem daudzajiem jautājumiem. Man bija iespēja pārliecināties, ka viss, ko māca Jehovas liecinieki, ir stingri pamatots uz Bībeli. Vienā jautājumā pēc otra man bija jāpiekāpjas patiesības priekšā.

 Šajā laikā es izstājos no evaņģēliski luteriskās baznīcas un pārtraucu savu politisko darbību. Es pat atmetu smēķēšanu — to izdarīt man bija visgrūtāk. 1990. gada augustā es sāku studēt Bībeli un 1991. gada aprīlī kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieci.

Viņu otrās kāzas

Judīte: Nu mēs abi bijām kristīti Jehovas liecinieki. Kaut arī katrs no mums bija gājis savu ceļu, mēs abi bijām studējuši Bībeli un brīnišķīgo Bībeles mācību iespaidā bijām kļuvuši par citiem cilvēkiem. Mēs joprojām domājām viens par otru, varbūt pat vairāk nekā agrāk. Bija pienācis brīdis, kad mēs varējām apprecēties atkal — un tieši to mēs izdarījām. Otro reizi dzīvē mēs devām viens otram laulību solījumu, tikai šoreiz tas notika Jehovas liecinieku Valstības zālē.

Larss: Neticamais bija noticis — mūsu ģimene atkal bija kopā! Nav izstāstāms, cik laimīgi mēs jutāmies.

Judīte: Kāzās bija mūsu dēli, daudzi radinieki un daudzi jaunie un vecie draugi. Tas bija brīnišķīgi. Starp viesiem bija cilvēki, kas mūs pazina tad, kad bijām precējušies pirmo reizi; viņi priecājās, ka atkal esam kopā, un bija pārsteigti, redzot, kāds neviltots prieks valda Jehovas liecinieku vidū.

Bērni

Larss: Kopš mūsu kristīšanās divi no mūsu dēliem arī ir veltījuši savu dzīvi Jehovam, un par to mēs ļoti priecājamies.

Judīte: Jonass augstu vērtē Bībeles patiesību jau kopš tā laika, kad viņš to uzzināja, bērnībā ciemodamies pie tēva. Viņam bija tikai desmit gadi, kad viņš man teica, ka vēloties dzīvot kopā ar tēti, jo ”tētis dzīvo pēc Bībeles”. Jonass kristījās 14 gadu vecumā. Patlaban viņš ir beidzis mācīties un kalpo pilnu slodzi.

Larss: Mūsu vecākajam dēlam Martinam tagad ir 27 gadi. Izmaiņas, ko viņš redzēja mūsos, deva viņam bagātīgu vielu pārdomām. Viņš uzsāka patstāvīgu dzīvi un apmetās citā valsts daļā. Pirms diviem gadiem viņš sāka studēt Bībeli ar vietējās Jehovas liecinieku draudzes palīdzību un jau pēc pieciem mēnešiem bija gatavs kristīties. Martins joprojām mērķtiecīgi plāno savu nākotni saskaņā ar kristīgajiem principiem.

Mūsu vidējais dēls Tomass nav Jehovas liecinieks. Protams, mēs viņu tik un tā mīlam, un mums ir ļoti labas attiecības. Tomass ir priecīgs par izmaiņām, kas ir notikušas mūsu ģimenē, un mēs visi esam vienisprātis, ka principi, ko mēs, vecāki, esam uzzinājuši no Bībeles, ir palīdzējuši mūsu ģimenei atkal apvienoties. Ir lieliski, ka tagad visa mūsu ģimene — trīs dēli un abi vecāki — bieži sanāk kopā.

Kā mēs dzīvojam tagad

Larss: Mēs negribam teikt, ka esam kļuvuši pilnīgi. Bet mēs esam sapratuši kaut ko ļoti svarīgu, proti — laimīgas laulības stūrakmeņi ir mīlestība un savstarpēja cieņa. Tagad mūsu laulības pamats ir pavisam citāds nekā agrāk. Mēs abi esam atzinuši autoritāti, kas ir pārāka par mums pašiem, jo apzināmies, ka dzīvojam Jehovam. Judīte un es jūtamies patiesi vienoti un ar paļāvību raugāmies nākotnē.

Judīte: Man šķiet, mēs esam dzīvs pierādījums, ka Jehova ir vislabākais laulības un ģimenes ”konsultants”, kādu vien var iedomāties.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 20. lpp.]

1973. gadā, kad Larss un Judīte apprecējās pirmo reizi

[Attēls 21. lpp.]

Trīs zēni, kuru vecāki izšķīrās, bet tagad atkal ir kopā

[Attēls 23. lpp.]

Larss un Judīte atkal ir kopā, jo dzīvo pēc Bībeles principiem