Anakondas. Vai tās atklāj kādus noslēpumus par sevi?

SAGATAVOJIS ATMOSTIETIES! KORESPONDENTS

ES NEZINU, kā jūs, bet mani lielas čūskas interesē vairāk par visiem citiem dzīvniekiem. Runājot par milzu čūskām, es domāju anakondas, kas pieder pie žņaudzējčūsku dzimtas. Paradoksāli ir tas, ka līdz pat nesenam laikam par anakondu uzvedību bija zināms visai maz, lai gan tās ir tik lielas.

1992. gadā biologs Hesus Rivass un zinātnieki no Ņujorkas Dabas aizsardzības biedrības (DAB) pirmo reizi sāka pētīt šos milzu rāpuļus savvaļā. * Kad es uzzināju, ka sešus gadus ilgajā pētījumā, kas noritēja kādā purvainā Venecuēlas novadā, ir atklāti jauni fakti par anakondām, man gribējās tos uzzināt. Šodien man būs izdevība tos noskaidrot.

Par nosaukumiem un sugām

Ir saulaina pēcpusdiena, un es atstāju savu Bruklinas biroju un dodos uz Dabas aizsardzības biedrību, kuras birojs atrodas Bronksas zooloģiskajā dārzā. Esmu jau ievācis diezgan daudz informācijas par anakondām.

Kā par brīnumu, vārds ”anakonda”, iespējams, nemaz nav cēlies Dienvidamerikā, kur mājo šie rāpuļi. Daži speciālisti apgalvo, ka tas ir izveidojies no tamilu vārda anai ’zilonis’ un kolra ’slepkava’. Pēc citu domām, tas radies no singalu vārda henakandajā (hena nozīmē ’zibens’, bet kanda — ’stumbrs’). Ļoti ticams, ka singalu vārdu, ar kādu Šrilankā apzīmē pitonus, Dienvidamerikā sāka lietot portugāļu tirgotāji.

Ja reiz runājam par nepareizi lietotiem vārdiem, jāpiemin, ka pat  anakondas latīniskais nosaukums Eunectes murinus nav īsti precīzs. Eunectes nozīmē ’labs peldētājs’, un tas tiešām raksturo anakondas. Bet murinus nozīmē ’peļu krāsā’. Čūskai ar olīvzaļu pamatkrāsu šis apzīmējums, kā teikts kādā enciklopēdijā, ”īsti neatbilst”.

Ir vēl kaut kas sakāms par šī rāpuļa zinātniskajiem nosaukumiem un iedalījumiem. Literatūrā par anakondām parasti teikts, ka ir divas anakondu pasugas. Par vienu būs stāstīts šajā rakstā — tā ir zaļā anakonda, ko galvenokārt var sastapt Amazones un Orinoko baseinu purvājos un Gvajānas plakankalnē un zemienē. Otra ir dzeltenā anakonda (E. notaeus), kas ir nedaudz mazāka un dzīvo Paragvajā, Brazīlijas dienviddaļā un Argentīnas ziemeļos.

Tikšanās ar speciālistu

Esmu ieradies Bronksas zooloģiskajā dārzā. Tas aizņem vairāk nekā 107 hektārus, un šajā kokiem noaugušajā teritorijā mitinās vairāk nekā 4000 dzīvnieku, to vidū ir arī ap desmit anakondu. Pie ieejas mani sagaida haki krāsas drēbēs ģērbies DAB Herpetoloģijas (zooloģijas nozare, kas pētī rāpuļus) nodaļas darbinieks Viljams Holmstroms — 51 gadu vecs ņujorkietis, kura seju, kas allaž gatava atplaukt smaidā, rotā brilles un ūsas. Holmstroma kunga pārziņā ir zooloģiskā dārza rāpuļu nodaļas kolekcija, un viņš ir piedalījies anakondu pētīšanā, kas notika Venecuēlā. Pēc viņa vārdiem, zinātnieki tagad uzskata, ka pastāv arī trešā anakondu pasuga (E. deschauenseei), kas dzīvo Brazīlijas ziemeļaustrumos un Gviānas piekrastē. * Šopēcpusdien Holmstroma kungs man sīkāk stāstīs par anakondām.

Gandrīz tūlīt var pamanīt, ka manam sarunas biedram čūskas patīk tāpat, kā citiem patīk pūdeļi vai papagaiļi. Kā viņš man pastāstīja, viņa bērnībā mājās tika turētas salamandras, vardes un tamlīdzīgi radījumi. ”Tēvam viņi patika, māte viņus piecieta.” Kā redzams, dēls ir gājis tēva pēdās.

Iespaidīgi apmēri un lielas atšķirības

Simtgadīgajā rāpuļu mājā mēs abi apstājamies pretī kādas anakondas mītnei. Lai gan es jau biju zinājis, kādu dzīvnieku ieraudzīšu, tomēr nespēju apslāpēt savu pārsteigumu. Es stāvu un brīnos par lielo rāpuli un tā neparastajām ķermeņa proporcijām. Galva ar strupo purnu, lielāka nekā vīrieša plauksta, šķiet niecīga, salīdzinot ar masīvo ķermeni. Holmstroma kungs stāsta, ka šis iespaidīgais rāpulis ir 5 metrus gara mātīte, kas sver 80 kilogramus. Kaut arī tās ķermenis ir gandrīz tik resns kā telefona stabs, es uzzinu, ka šī ir tikai tāda mazulīte, ja salīdzina ar pasaules ”rekordisti” — 1960. gadā noķertu resnuli, kura, kā tika lēsts, svēra gandrīz 230 kilogramus.

Neviens anakondu tēviņš pat nevar sapņot par šādiem apmēriem. Lai gan herpetologi bija zinājuši, ka tēviņi ir mazāki par mātītēm, savvaļā veiktais pētījums pierādīja, ka tēviņi ir tik mazi, ka izskatās pēc mātīšu samazinātām kopijām. Pētījumā atklājās, ka mātītes vidēji ir gandrīz piecas reizes lielākas nekā tēviņi. Reizēm šī krasā  atšķirība izraisa pārpratumus, kā nācās konstatēt biologam Hesum Rivasam. Viņš turēja mājās jaunu anakondiņu, bet vienmēr brīnījās, kāpēc tā viņam uzbrūk. Tikai pētījot anakondas savvaļā, zinātnieks atskārta, ka viņa mājdzīvnieks bija pilnīgi pieaudzis un nikns tēviņš!

Balva vēl arvien gaida

Anakondas ir ievērojamas ar savu resnumu, taču to garums ir tikpat iespaidīgs. Jāatzīmē, ka anakondas nav tik garas, kā attēlo Holivuda (kādā filmā pat darbojās 12 metrus gara anakonda), tomēr arī aptuveni 9 metri, kas ir šo čūsku maksimālais garums, nevienu nevar atstāt vienaldzīgu.

Tik lielas anakondas ir reti sastopamas. Venecuēlas pētījumā vislielākās noķertās mātītes svēra 90 kilogramus un bija apmēram 5 metrus garas. Anakondas, kas garākas par 9 metriem, ir tik retas, ka pirms 90 gadiem Ņujorkas zooloģiskās biedrības (tagad DAB) piesolītā balva — 1000 dolāri — par dzīvu anakondu, kura pārsniegtu 30 pēdu, tas ir, 9,2 metru, garumu, līdz pat šai dienai nav nevienam piešķirta. ”Kādas divas vai trīs reizes gadā mums piezvana no Dienvidamerikas un pretendē uz balvu,” stāsta Holmstroma kungs, ”bet, kad lūdzam mums atsūtīt kādu pierādījumu, lai mēs būtu pārliecināti, ka ir vērts braukt pašiem un pārbaudīt, mēs nekad to nesaņemam.” Starp citu, balva par 30 pēdu garas čūskas noķeršanu pa šiem gadiem ir pieaugusi — tagad par to tiek solīti jau 50 000 dolāru!

Aplūkojot tuvumā

Es sekoju savam pavadonim uz rāpuļu mājas otro stāvu, kur rāpuļi tiek turēti un pavairoti nebrīvē. Gaiss ir karsts un mitrs. Lai es varētu brīvi paskatīties uz savu intereses objektu, Holmstroma kungs atver kāda būra durvis, kurā mājo pamatīga anakonda.

Šajā brīdī starp mums un čūsku nepaliek vairs nekādu šķēršļu, mūs šķir tikai apmēram 2 metru attālums. Viņa lēnām paceļ galvu un sāk apņēmīgi slīdēt mūsu virzienā. No anakondas galvas līdz mums paliek tikai metrs.

”Labāk iesim projām,” lietišķi ierosina Holmstroma kungs, ”varbūt viņa grib ēst.” Es nekavējoties ar prieku piekrītu. Viņš aizver būra durvis, un anakonda lēni slīd atpakaļ, līdz novieto galvu uz saritinātā ķermeņa gredzeniem.

Ja jūs spējat neskatīties tikai uz anakondas acīm, kuru skatiens šķiet draudīgs, un labāk aplūkojat brūni svītroto galvu, jūs pamanāt dažas īpatnības. Piemēram, anakondas acis un nāsis ir izvirzītas uz augšu, un tāpēc ienirusi viņa var pati paslēpties zem ūdens, toties acis un nāsis paliek ārā — gluži tāpat kā aligatoriem. Tā čūska var nemanīta pietuvoties savam upurim.

Ciešie skāvieni un vaļīgie žokļi

Anakondas nav indīgas čūskas. Anakondas nogalina upuri, apvijušās tam cieši apkārt. Upurim netiek sadragāti kauli, bet ik reizi, kad tas izelpo, čūska to sažņaudz vēl ciešāk, līdz nevarīgais dzīvnieks nosmok. Anakondas uzbrūk visdažādākajiem radījumiem: no pīlēm līdz pat briedim. Tomēr ir maz tiešām ticamu ziņu par gadījumiem, kad anakondas būtu apēdušas cilvēku.

 Tā kā anakondas nevar nedz sakost, nedz saplosīt savu medījumu, tām neatliek nekas cits kā to norīt veselu, un veseli tiek norīti pat tādi dzīvnieki, kas ir daudz lielāki par pašu anakondu. Ja jūs varētu uzņemt barību tā kā anakondas, tad jūs varētu paņemt mutē kokosriekstu un norīt to veselu tikpat viegli kā zemesriekstu. Kā anakondai tas izdodas?

”Tā uzmauc galvu uz sava laupījuma,” stāsta Holmstroma kungs. Viņš paskaidro, ka anakondas žokļi ir vaļīgi piestiprināti pie galvaskausa. Pirms tā iekožas apmēros iespaidīgā medījumā, tās apakšžoklis atkabinās un žokļi plati izplešas. Tad anakonda vienu apakšžokļa pusi pavirza uz āru, iekožas ar saviem atpakaļ vērstajiem zobiem upura ķermenī un ievelk šo žokļa daļu kopā ar upuri mutē. Pēc tam viņa dara to pašu ar otru apakšžokļa pusi. Zināmā mērā to pašu viņa var paveikt arī ar augšžokli. Vērojot šīs kustības, rodas iespaids, it kā anakondas žokļi soļotu uz priekšu pa upuri. Viss process var ilgt vairākas stundas, bet, kad laupījums beidzot ir aprīts, čūska pāris reižu papleš žokļus un visas kustīgās galvaskausa daļas pašas nostājas savās vietās.

Bet kā anakonda neaizrijas? Mutei apakšā ir kustīgs elpvads. Kad anakonda velk mutē barību, tad nirēja caurulītei līdzīgo elpvadu viņa izvirza uz priekšu. Tā anakonda rīšanas laikā var elpot.

Kura ir kura?

Mans pavadonis noņem kāda terārija vāku, un mēs skatāmies uz divām jaunām anakondām. Viņas izskatās pilnīgi vienādas, un es prātoju, kā gan Venecuēlā pētnieki savvaļā varēja atšķirt citu no citas simtiem anakondu.

Holmstroma kungs paskaidro, ka identifikācijas problēmu viņi mēģināja risināt, no parastajām saspraudēm izlokot ciparus. Pēc tam viņi tos sakarsēja un uzspieda anakondām uz galvas, tā ka ādā palika mazi iededzināti cipari. Viss gāja ļoti labi, bet tikai līdz tam brīdim, kad anakondas nometa ādu ar visiem iededzinātajiem cipariem. Tad pētnieki ievēroja, ka ikvienai anakondai īstenībā jau ir sava pazīšanas zīme. Melnie plankumi uz čūsku dzeltenā vēdera ir tikpat atšķirīgi kā cilvēku pirkstu nospiedumi. ”Mums bija tikai jānozīmē, kādi ir čūskas plankumi uz ādas gabala 15 zvīņu garumā, un mēs ieguvām pietiekami daudz paraugu, lai atšķirtu visas 800 anakondas, ko pētījām.”

Visātrākais, vispiemērotākais sugas turpināšanai vai visspēcīgākais?

Mēs beidzam interviju Holmstroma kunga kabinetā, un beigās viņš parāda Venecuēlā paša uzņemtu fotogrāfiju, kurā redzami anakondu tēviņi, kas savijušies kopā vienā murskulī. Tas ir aizraujošs skats. Viņš paskaidro, ka samezglojušies anakondu ķermeņi veido tā saukto pārošanās kamolu. (Skat. fotoattēlu 26. lappusē.) ”Kaut kur šī ņudzekļa iekšpusē ir anakondu mātīte. Reiz mēs atradām veselus 13 tēviņus, apvijušos ap vienu mātīti, — tas bija rekords.”

Vai šie tēviņi cīnās savā starpā? Jā, tā ir cīņa, tikai tā ir ļoti lēna cīkstēšanās. Ikviens tēviņš cenšas izspiest citus ārā un pats novietoties pārošanās pozā ar mātīti. Šī cīkstēšanās var ilgt divas līdz četras nedēļas. Kas uzvar? Visātrākais (tas, kurš pirmais atrod mātīti), vispiemērotākais sugas turpināšanai (tas, kurš izlaiž visvairāk spermas) vai arī visspēcīgākais (tas, kurš pieveic citus)? Zinātnieki cer drīzumā rast atbildi uz šo jautājumu.

Es pateicos savam pavadonim par aizraujošo ekskursiju. Pa ceļam uz savu biroju es pārdomāju visu uzzināto. Tiesa, man ir grūti piekrist biologam Hesum Rivasam, kurš apgalvo, ka ”anakondas ir jaukas”, bet es atzīstu, ka anakondas noteikti piesaista manu uzmanību. Zinātnieki turpina pētīt anakondas savvaļā, un būs interesanti uzzināt, vai šīs milzu čūskas atklās vēl kādus valdzinošus noslēpumus par sevi.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 24. lpp.]

Venecuēlā anakondas tika pētītas savvaļā

[Attēls 25. lpp.]

Viljams Holmstroms

[Attēls 26. lpp.]

Anakondu pārošanās kamols