Kā hroniska slimnieka ģimene var tikt galā ar grūtībām

LAI tiktu ar kaut ko galā, ir jāspēj kontrolēt un uzveikt stresu, kas rodas konkrētajos apstākļos. Tas nozīmē risināt hroniskas slimības izraisītās problēmas tā, lai varētu saglabāt zināmu kontroli pār situāciju un iekšēju mieru. Ņemot vērā, ka hroniska slimība ir visas ģimenes rūpe, ir vajadzīgs visu ģimenes locekļu sirsnīgs un uzticīgs atbalsts. Tālāk būs aplūkots, ko ģimene var darīt, lai veiksmīgi tiktu galā ar šādu situāciju.

Zināšanas — vērtīgs palīgs

Var gadīties, ka slimību nav iespējams izārstēt vai arī tās sekas ir neatgriezeniskas, taču zināšanas par to, kā būtu vislabāk rīkoties, palīdz pārvarēt slimības izraisīto emocionālo satricinājumu. Kā sacīts senā sakāmvārdā, ”sapratīgs vīrs ir varens savā spēkā”. (Salamana Pamācības 24:5.) Kā lai ģimene iegūst šādas zināšanas?

Vispirms ir jāatrod atsaucīgs ārsts, kas būtu gatavs atvēlēt laiku, lai slimniekam un viņa piederīgajiem visu sīki un pamatīgi izskaidrotu. ”Ideāls ārsts ir tas,” sacīts grāmatā A Special Child in the Family, ”kuram ne tikai ir nepieciešamā prasme, bet arī rūp visa ģimene kopumā.”

Pēc tam ir jāuzdod ārstam konkrēti jautājumi, līdz jūs izprotat stāvokli tik labi, cik vien tas iespējams. Taču ņemiet vērā, ka ārsta klātbūtnē ir viegli aiz uztraukuma apjukt un aizmirst, ko jūs gribējāt vaicāt. Tāpēc var noderēt lapiņa, uz kuras jau iepriekš uzrakstīti jautājumi. Īpaši svarīgi būtu noskaidrot, ko var gaidīt no šīs slimības un no ārstēšanas un kā ar to cīnīties. (Skat. ielogojumu ”Ko piederīgie varētu pajautāt ārstam”.)

 Ja ģimenē ir hroniski slims bērns, noteikti ir saprotami jāizskaidro situācija viņa brāļiem un māsām. ”Jau no paša sākuma paskaidrojiet bērniem, kas kaiš viņu brālim vai māsai,” iesaka kāda māte. ”Ja viņi nesaprot, kas notiek, var gadīties, ka viņi jutīsies izstumti no ģimenes loka.”

Dažkārt noderīgu informāciju izdodas atrast arī bibliotēkā, grāmatnīcā vai Internetā, kur bieži vien var sameklēt detalizētas ziņas par konkrētām slimībām.

Palīdziet saglabāt dzīves kvalitāti

Piederīgajiem, gluži dabiski, būtu jācenšas palīdzēt slimniekam, lai pēc iespējas tiktu saglabāta viņa dzīves kvalitāte. Piemēram, pirmajā rakstā pieminētais Nīls di Tua laiku pa laikam jūtas nomākts savas smagās slimības dēļ, tomēr viņš aptuveni 70 stundas mēnesī veltī tam, ko viņam vislabāk patīk darīt, — viņš stāsta citiem par savu uz Bībeli balstīto cerību. ”Lielu gandarījumu man sagādā arī iespēja draudzē pasniegt Bībeles mācības,” viņš saka.

Dzīves kvalitāte ir atkarīga arī no iespējām izrādīt un saņemt mīlestību, nodoties patīkamām nodarbībām un uzturēt cerību. Slimnieks joprojām grib baudīt dzīvi — tik lielā mērā, cik to atļauj slimība un ārstēšana. Kāds tēvs, kura dēls ir slims jau vairāk nekā 25 gadus, stāsta par savu ģimeni: ”Mums patīk atpūsties brīvā dabā, bet dēla stāvoklis ir tāds, ka mēs nevaram doties pārgājienos. Taču mēs esam atraduši izeju: mēs plānojam tādus pasākumus brīvā dabā, kuri neprasa lielu piepūli.”

Slimnieki saglabā spējas, kas ļauj viņiem izjust dzīvē prieku un apmierinājumu. Lielākoties slimība nelaupa cilvēkam spēju novērtēt brīnišķīgas ainavas un jaukas skaņas. Jo lielākā mērā viņi varēs just, ka ir noteicēji dažādās savas dzīves jomās, jo labāka būs viņu dzīves kvalitāte.

Kā pārvarēt smagas emocijas

Lai tiktu galā ar grūtu situāciju, ir būtiski iemācīties, kā pārvarēt emocijas, kas var izraisīt postošas sekas. Vienas no tādām emocijām ir dusmas. Bībelē ir atzīts, ka cilvēkam var būt iemesls par kaut ko sadusmoties, tomēr tā mudina būt ”lēniem uz dusmām”. (Salamana Pamācības 14:29, NW.) Kāpēc ir gudri tādiem būt? Kādā  rokasgrāmatā sacīts, ka dusmas ”saēd cilvēku, padara viņu skarbu un var pamudināt viņu pateikt citiem kaut ko aizskarošu, ko vēlāk nākas nožēlot”. Pat viens vienīgs dusmu izvirdums var nodarīt postu, ko vēl ilgi nevarēs izlabot.

Bībelē teikts: ”Lai saule nenoriet, jums dusmojoties.” (Efeziešiem 4:26.) Protams, nav mūsu spēkos aizkavēt saules rietu, bet mēs varam kaut ko darīt, lai ātri izkliedētu savas dusmas un nekaitētu ne sev pašiem, ne citiem. Un, ja radušās problēmas, tās ir daudz vieglāk risināt, kad esam nomierinājušies.

Ikviena ģimene pieredz savus pacēlumus un kritumus. Daudzām ģimenēm izturēt palīdz tas, ka viņi var brīvi uzticēties cits citam vai arī kādam sirsnīgam un iejūtīgam draugam. Tā tas bija, piemēram, ar Ketlīnu, kas vispirms aprūpēja savu ar vēzi slimo māti, bet pēc tam — vīru, kuram bija hroniska depresija un vēlāk arī Alcheimera slimība. Viņa atzīst: ”Es guvu atvieglojumu un stiprinājumu, kad varēju izrunāties ar saprotošiem draugiem.” Tam piekrīt arī Rozmarija, kas divus gadus rūpējās par savu slimo māti. ”Vaļsirdīgas sarunas ar uzticamu draudzeni,” viņa saka, ”palīdzēja man saglabāt līdzsvaru.”

Taču nebūtu jājūtas pārsteigtam, ja sarunas laikā nevar novaldīt asaras. ”Raudāšana atslābina spriedzi un mazina sāpes, un tā palīdz pārciest bēdas,” rakstīts grāmatā A Special Child in the Family. *

Nezaudējiet optimismu

”Kam vīrišķīga sirds, tas māk sapratīgi turēties arī ciešanās,” rakstīja gudrais ķēniņš Salamans. (Salamana Pamācības 18:14.) Mūsdienās zinātnieki ir ievērojuši, ka pacienta gaidas — vai nu negatīvas, vai pozitīvas — bieži vien ietekmē ārstēšanas iznākumu. Bet kā ģimene var saglabāt optimismu, ja kāds no tās locekļiem ilgstoši slimo?

Ignorēt slimību, protams, nav iespējams, bet ģimene labāk tiek galā ar grūtībām, ja koncentrē uzmanību uz to, ko tā joprojām var darīt. ”Šādā situācijā viegli var ieslīgt dziļā pesimismā,” saka kāds tēvs, ”taču ir svarīgi apzināties, cik daudz mums vēl ir. Mēs joprojām esam dzīvi, mums ir mūsu ģimene un draugi.”

Lai arī pret hronisku slimību nedrīkst izturēties vieglprātīgi, veselīga humora izjūta  palīdz atvairīt pesimistisku noskaņu. Di Tua ģimenes dzīvais humors ir tam labs piemērs. Nīla di Tua jaunākā māsa Kolete stāsta: ”Tā kā mēs esam iemācījušies tikt galā ar dažādām situācijām, mēs reizēm varam pasmieties par kaut ko, kas mums atgadās, kaut arī citiem tas varbūt varētu likties pavisam nepatīkams notikums. Bet tā ir daudz vieglāk izkliedēt saspīlējumu.” Arī Bībelē ir teikts, ka ”priecīga sirds dziedina vainas”. (Salamana Pamācības 17:22.)

Garīgo vērtību nozīme

Lai saglabātu garīgu labklājību, patiesiem kristiešiem ir ļoti svarīgi darīt zināmus savus lūgumus ”Dieva priekšā.. pielūgšanā un lūgšanā”. Par šādas rīcības iznākumu Bībelē ir teikts: ”Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas.” (Filipiešiem 4:6, 7.) Sieviete, kas gandrīz 30 gadus ir rūpējusies par diviem hroniski slimiem bērniem, saka: ”Mēs esam pārliecinājušies,  ka Jehova palīdz izturēt. Viņš tiešām dod spēku.”

Daudzus stiprina arī Bībeles apsolījums, ka uz zemes tiks izveidota paradīze, kurā nebūs nekādu sāpju un ciešanu. (Atklāsmes 21:3, 4.) ”Hronisko slimību dēļ, kas piemeklējušas mūsu ģimeni,” saka Brāms, ”mums vēl dziļāku nozīmi ir ieguvis Dieva solījums, ka ”klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs”.” Tāpat kā daudzi citi, di Tua ģimene ar ilgošanos gaida laiku, kad paradīzē uz zemes ”neviens iedzīvotājs nesacīs: ”Es ciešu.”” (Jesajas 33:24; 35:6.)

Nezaudējiet drosmi. Sāpes un ciešanas, kas nospiež cilvēci, pašas par sevi ir daļa no pierādījuma, kas liecina, ka drīzumā ir gaidāmi daudz labāki apstākļi. (Lūkas 21:7, 10, 11.) Bet pagaidām, kamēr tās vēl pastāv, neskaitāmi slimi cilvēki un viņu piederīgie var apstiprināt, ka Jehova patiesi ir ”žēlastības Tēvs un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās”. (2. Korintiešiem 1:3, 4.)

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 8. lpp.]

Ko piederīgie varētu pajautāt ārstam

• Kā slimība attīstīsies, un kāds varētu būt iznākums?

• Kādas būs tās izpausmes, un ko darīt, lai tās novērstu?

• Kādi ārstēšanas varianti ir iespējami?

• Kādas ir dažādu ārstēšanas paņēmienu varbūtējās blaknes, riska faktori un priekšrocības?

• Ko darīt, lai stāvokli uzlabotu, un no kā būtu jāizvairās?

[Papildmateriāls/Attēls 11. lpp.]

Kā sniegt atbalstu

Dažkārt cilvēki izvairās iet ciemos pie tiem, kam mājās kāds ir nopietni slims, un nepiedāvā palīdzību tāpēc, ka viņi nezina, ko teikt un ko darīt šādā situācijā. Citiem savukārt piemīt slieksme būt pārlieku valdonīgiem, un, uztiepjot to, kas, viņuprāt, ir noderīgs, viņi var sagādāt ģimenei papildu raizes. Bet kā var palīdzēt hroniska slimnieka ģimenei, nekļūstot nesmalkjūtīgiem?

Iejūtīgi uzklausiet. ”Lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties,” teikts Jēkaba 1:19. Aplieciniet savu ieinteresētību, būdami labi klausītāji un ļaudami ģimenes locekļiem izkratīt sirdi, ja viņi grib runāt. Viņi labprātāk gribēs to darīt, ja redzēs jūsos līdzcietību. (1. Pētera 3:8.) Tomēr neaizmirstiet, ka nav divu cilvēku vai divu ģimeņu, kas pilnīgi vienādi reaģētu uz hronisku slimību. Tāpēc ”nesteidzieties dot padomu, ja jūs vēl visu nezināt par slimību un konkrēto situāciju”, iesaka Ketlīna, kas rūpējās par savu slimo māti un vēlāk — par vīru. (Salamana Pamācības 10:19.) Un ņemiet vērā, ka pat tad, ja jums ir kādas zināšanas šajā jautājumā, slimnieks un viņa piederīgie var arī nelūgt vai nepieņemt jūsu padomu.

Piedāvājiet praktisku palīdzību. Lai arī ir jāuzmanās, lai nejauktos ģimenes personiskajā dzīvē, ir labi, ja vajadzības gadījumā mēs esam gatavi nākt palīgā. (1. Korintiešiem 10:24.) Šajā rakstu sērijā jau vairākkārt pieminētais Brāms saka: ”Mūsu kristīgie draugi mums ārkārtīgi daudz palīdzēja. Piemēram, kad mēs pavadījām naktis slimnīcā, jo Mišelas stāvoklis bija kritisks, vienmēr ar mums kopā bija četri līdz seši no mūsu draugiem, kas sēdēja slimnīcā augu nakti. Tiklīdz mums ievajadzējās palīdzības, mēs tūlīt to saņēmām.” Brāma sieva Anna piebilst: ”Tā bija ļoti auksta ziema, un divas nedēļas viņi nesa mums katru dienu citādu zupu. Mūs uzturēja karsta zupa un viņu mīlestības siltums.”

Lūdziet Dievu kopā ar viņiem. Reizēm tikpat kā nekādu praktisku palīdzību nav iespējams piedāvāt. Tomēr lielu uzmundrinājumu var sniegt, pārrunājot ar slimnieku un viņa ģimeni kādu iepriecinošu domu no Bībeles vai sirsnīgi lūdzot kopā ar viņiem Dievu. (Jēkaba 5:16.) ”Nenovērtējiet par zemu to, cik svarīgi ir lūgt Dievu par hroniski slimiem cilvēkiem un viņu piederīgajiem un kopā ar viņiem,” saka astoņpadsmitgadīgais Nikolass, kura māte cieš no hroniskas depresijas.

Pārdomāts atbalsts ģimenēm būs ļoti noderīgs, lai tiktu galā ar hroniskas slimības izraisīto spriedzi. Bībelē tas ir izteikts šādi: ”Draugs arvienu mīl draugu un likstas gadījumā viņu izjūt kā brāli.” (Salamana Pamācības 17:17.)

[Papildmateriāls/Attēls 12. lpp.]

Ja piederīgais ir uz nāvi slims

Reizēm uz nāvi slima cilvēka ģimene vairās apspriest neizbēgamo gala iznākumu. Tomēr grāmatā Caring—How to Cope (Slimnieka aprūpe. Kā pārvarēt grūtības) sacīts: ”Ja jums ir zināms priekšstats par to, kas ir sagaidāms un kā jums jārīkojas, tas jūs var pasargāt no panikas.” Lai gan atkarībā no vietējiem likumiem un paražām konkrētie soļi var būt atšķirīgi, šeit minēti daži ieteikumi, ko ģimene var pārdomāt, ja tā mājās aprūpē uz nāvi slimu piederīgo.

Par ko var padomāt jau iepriekš

1. Pajautājiet ārstam, ko var sagaidīt pēdējās dienās un stundās pirms nāves un ko darīt, ja slimnieks nomirst naktī.

2. Sastādiet to cilvēku sarakstu, kuri būtu jāinformē nāves gadījumā.

3. Apdomājiet, kā rīkot bēres:

• Ko ir vēlējies pats slimais?

• Izvēlēties apbedīšanu vai kremāciju? Kādas ir dažādu apbedīšanas biroju cenas un pakalpojumi?

• Cik drīz pēc nāves jānotiek bērēm? Atstājiet pietiekami daudz laika tiem, kam jābrauc no tālienes.

• Kas vadīs bēru vai piemiņas ceremoniju?

• Kur tā notiks?

4. Pat ja slimniekam tiek doti nomierinoši līdzekļi, iespējams, viņš dzird, kas tiek runāts un darīts viņa tuvumā. Nerunājiet viņa klātbūtnē par kaut ko tādu, ko jūs negribētu, lai viņš dzird. Jūs varat runāt ar slimnieku mierinoši, turot viņa roku.

Kad tuvinieks ir miris

Lūk, daži padomi, ko var ņemt vērā tie, kas vēlas palīdzēt aizgājēja piederīgajiem.

1. Ļaujiet tuviniekiem pabūt vieniem ar aizgājēju, lai viņi varētu sākt samierināties ar notikušo.

2. Lūdziet Dievu kopā ar viņiem.

3. Kad piederīgie būs tam gatavi, viņi, iespējams, būs pateicīgi, ja piedāvāsiet viņiem savu palīdzību, lai paziņotu par notikušo šādām personām vai iestādēm:

• Ārstam, kas apstiprinās nāves faktu un sastādīs dokumentu, uz kura pamata tiks izdota miršanas apliecība.

• Apbedīšanas birojam, kas parūpēsies par mirušo.

• Radiniekiem un draugiem. (Jūs varētu taktiski teikt viņiem apmēram tā: ”Es zvanu jums saistībā ar [mirušā vārds]. Diemžēl man ir sliktas ziņas. Kā jūs zināt, viņš jau kādu laiku slimoja ar [slimība], un viņš nomira [laiks un vieta].”)

• Laikraksta redakcijai, ja piederīgie grib ievietot sēru sludinājumu.

4. Mirušā piederīgie, iespējams, vēlēsies, lai kāds ietu viņiem līdzi un palīdzētu līdz galam nokārtot visus ar bērēm saistītos jautājumus.

[Attēls 9. lpp.]

Piederīgajiem jācenšas saglabāt slimniekam pēc iespējas labāku dzīves kvalitāti

[Attēls 10. lpp.]

Ģimeni var atbalstīt, kopā lūdzot Dievu