Kas notiek pasaulē

Bērni un dievkalpojumi

”Vai bērni apmeklē dievkalpojumus?” tika jautāts kādā nesenā Canadian Social Trends numurā. Saskaņā ar Kanādas Nacionālā statistikas biroja pētījumiem, ”vairāk nekā viena trešdaļa (36%) Kanādā dzīvojošo bērnu, kas nav vecāki par 12 gadiem, bija apmeklējuši dievkalpojumus vismaz reizi mēnesī, un lielākā daļa no viņiem bija devušies uz baznīcu katru nedēļu. 22% bija apmeklējuši baznīcu retāk nekā reizi mēnesī, bet vismaz reizi gadā.” Kā atzīmēts rakstā, ”lielākās atšķirības regularitātē, ar kādu bērni bija apmeklējuši dievkalpojumus, bija noteikusi viņu reliģiskā piederība. [..] Tādās, pēc daudzu domām, tradicionālās konfesijās kā anglikāņu un Apvienotās baznīcas konfesijas tika novērota viszemākā apmeklētība (18%).” Nedaudz labāka situācija bija Romas katoļu baznīcā — tās dievkalpojumus ik nedēļas bija apmeklējuši 22 procenti bērnu. No musulmaņu bērniem uz dievkalpojumiem katru nedēļu bija gājuši 44 procenti, taču ”gadu pirms tam, kad tika veikta aptauja, viņu vidū bija bijis arī visvairāk to, kas dievkalpojumus nebija apmeklējuši (39%)”.

Ar staigulīšiem saistītais risks

Kā teikts Londonas laikrakstā Independent, staigulīša izmantošana var negatīvi ietekmēt bērna fizisko un intelektuālo attīstību. Ņujorkas Valsts universitātes zinātnieki ir atklājuši, ka staigulīši, kuriem priekšā ir plats izvirzījums, aizsedz mazulim skatu uz savām kājām un traucē aizsniegt lietas, kas viņam ir apkārt. Ir novērots, ka bērni, kas pārvietojas staigulīšos, sāk taisni sēdēt, rāpot un staigāt vairāk nekā piecas nedēļas vēlāk nekā bērni, kas nekad nav likti staigulītī. Turklāt pētījumi atklāja, ka katru gadu apmēram 50 procenti no zīdaiņiem, kas pārvietojas staigulītī, gūst ievainojumus, nokrītot pa kāpnēm, nonākot par tuvu ugunij vai vienkārši apgāžoties. Dr. Denīza Kendrika no Lielbritānijas Notingemas universitātes Medicīnas fakultātes saka: ”Staigulīši nav droši. Tie varbūt apmierina vecāku vēlēšanos ar kaut ko nodarbināt savus bērnus, taču bērniem no tiem nav nekāda labuma.”

Garšvielas cīnās ar baktērijām

1996. gadā Lielbritānijā notika pasaulē smagākā saindēšanās ar pārtiku, kas prasīja 18 cilvēku dzīvību. Tajā bija vainojama inficēta gaļa, kurā bija E. coli O157 baktērija. Kā bija teikts Londonas laikrakstā The Independent, zinātnieki nesen atklāja, ka, pievienojot nepasterizētai ābolu sulai kanēli, trīs dienu laikā aiziet bojā 99,5 procenti šīs baktērijas. Kādā citā reizē, apstrādājuši ar garšvielām jēlu liellopu gaļu un pievienojuši garšvielas desām, zinātnieki konstatēja, ka visefektīvāk E. coli O157 baktēriju iznīcina kanēlis, krustnagliņas un ķiploki. Zinātnieki uzskata, ka šīs garšvielas varētu sekmīgi cīnīties arī ar citām baktērijām, piemēram, salmonellu un Campylobacter jejuni.

Britu parādi

Saskaņā ar Londonas laikrakstā The Times publicētajiem People’s Bank datiem, britu personisko aizņēmumu, kredītkaršu parādu un uz nomaksu veikto pirkumu radīto parādu kopējā summa, pārrēķinot latos, ir gandrīz 100 miljardi latu, un procentos viņi katru gadu maksā 3,2 miljardus latu. Vairāk nekā trešdaļai Lielbritānijas iedzīvotāju ir kaut kāda veida parāds bez nodrošinājuma, kura apmērs ir vidēji 6000 lati uz cilvēku. Trīs gadu laikā ar kredītkarti izdarītie maksājumi Lielbritānijā ir pieauguši divkārt, un 1998. gadā tie sasniedza 67 miljardus latu. Kā noskaidrojās aptaujā, tikai 13 procenti parādnieku uztraucas, ka situācija ar viņu parādiem varētu kļūt nekontrolējama. Un piektā daļa no viņiem atzina, ka viņi aizņemas, lai ”saglabātu savu dzīves līmeni”.

Pret savu gribu

Kādā pētījumā, kurā tika aptaujātas 304 jaunas sievietes, aptuveni ceturtā daļa aptaujāto sacīja, ka ir tikušas iesaistītas kaut kāda veida seksuālās darbībās pret savu gribu, ziņots vācu žurnālā Psychologie Heute. Kā var lasīt žurnālā, vairāk nekā ceturtā daļa aptaujāto sieviešu atzīst, ka vīrieši ir mēģinājuši viņas piespiest stāties dzimumattiecībās, izmantojot narkotikas un alkoholu. ”Ņemot vērā, ka jauni vīrieši cenšas pārvarēt sieviešu pretestību ar psiholoģiska spiediena, narkotiku vai alkohola palīdzību, varbūtība, ka jauniete vecumā  no 17 līdz 20 gadiem tiks piespiesta stāties dzimumattiecībās pret savu gribu, pieaug par vairāk nekā 50 procentiem.”

Pasaulē pirmais tumšo debesu parks

”Pilsētas spilgto uguņu un gaisa piesārņojuma dūmakas dēļ daudzi mūsdienās nekad nav redzējuši samtaini tumšas nakts debesis,” teikts Kanādas laikrakstā The Globe and Mail. Terenss Dikinsons, kas raksta par astronomiju, saka: ”Cilvēkam ir iespējams aizvadīt bērnību un pat sasniegt brieduma gadus, ne reizes neredzējušam naksnīgo debesu skaistumu.” Viņš min kādu gadījumu, kad pēc zemestrīces vairākās Kalifornijas vietās bija pārtrūkusi elektrības padeve un cilvēki bija zvanījuši uz policiju un stāstījuši par ”dīvaina izskata zvaigznēm un kaut kādu miglainu lentu” debesīs. Lai Kanādas zvaigžņu pētniekiem dotu iespēju netraucēti vērot naksnīgās debesis, kas būtu gandrīz brīvas no gaismas piesārņojuma, Muskoka ezeru rajonā uz ziemeļiem no Toronto ir atvēlēta 1990 hektāru liela valsts zemes platība ”tumšo debesu parkam”. Šis parks, kas ir nosaukts par Torensa Berensa rezervātu, tiek uzskatīts par pirmo tumšo debesu parku pasaulē.

Tēvi un meitas

Kādā pētījumā, ko nesen veica Kanādas Veselības ministrija, aptaujājot 2500 pusaudžu, noskaidrojās, ka tēvi ir atsvešinājušies no saviem bērniem, jo īpaši meitām, teikts Kanādas laikrakstā Globe and Mail. No meitenēm, kuru vecums bija piecpadsmit sešpadsmit gadi, tikai 33 procenti sacīja, ka viņām ir ”viegli vai ļoti viegli runāt ar tēvu par jautājumiem, kas viņas nopietni uztrauc”, kurpretī no zēniem to apgalvoja 51 procents. Taču, kā teikts rakstā, ”meitenes lielākoties augstu vērtē savu tēvu un jūt vajadzību pēc viņa atbalsta”. Profesors Elans Kings no Karalienes universitātes atzīst, ka ”tēviem ir grūti sarunāties ar saviem bērniem, un īpaši sarežģīti tas ir nemierīgajos pusaudžu gados”, kad daudzi tēvi izvairās ar bērniem apspriest jautājumus, kas saistīti ar seksu un bīstamu uzvedību. Tomēr viņš pamudina tēvus censties pārvarēt šīs grūtības — jo sevišķi tāpēc, ka daudzas mātes tagad nevar pavadīt tik daudz laika kopā ar bērniem kā agrāk.

Bez televizora nekādā ziņā!

Ko jūs ņemtu līdz, ja jums kādu laiku būtu jāpadzīvo uz vientuļas salas? Šāds jautājums tika uzdots 2000 Vācijas jauniešiem. Kā stāstīts laikrakstā Westfälische Rundschau, lielākā daļa aptaujāto par svarīgāko uzskatīja televizoru, radio un ierakstus kompaktdiskos un kasetēs. Ēdiens un dzēriens bija ierindots otrajā vietā, bet ģimenes locekļi un draugi — trešajā. Paskaidrodams, kas noteica viņa izvēli, kāds trīspadsmitgadīgs jaunietis sacīja: ”Es bez televizora nevaru iztikt.” Tikai aptuveni trešdaļa aptaujāto teica, ka līdzņemamo lietu sarakstā iekļautu tādus noderīgus instrumentus kā nazis, kaplis un zāģis. Bībeli teicās ņemt līdzi tikai 0,3 procenti. Kāda septiņgadīga meitene, kas bija jaunākā no aptaujas dalībniekiem, sacīja: ”Vienīgais, ko es ņemtu līdzi, ir mana mamma. Ja blakus ir viņa, tad nekas ļauns nevar atgadīties.”

Milzīgie sumo cīkstoņi

Sumo cīkstoņi, kas ir pasaulslaveni ar savu lielo apkārtmēru, kļūst par smagu paši savām kājām, atzīst sporta fiziologi Japānā. Kā bija ziņots žurnālā New Scientist, pēdējo piecu gadu laikā traumu skaits cīkstoņiem, kas pieder pie divām augstākajām sumo kategorijām, ir pieaudzis divkārt, tāpēc fiziologu grupa salīdzināja 50 cīkstoņu ķermeņa svara un kāju spēka attiecības. ”Ceturtajai daļai kāju muskuļi nebija pietiekami spēcīgi,” teikts rakstā. Labāko sumo cīkstoņu vidējais svars ir pieaudzis no 126 kilogramiem 1974. gadā līdz 156 kilogramiem 1999. gadā. ”Daļēji tas ir saistīts ar auguma un svara palielināšanos, kāda vērojama Japānas iedzīvotājiem kopumā,” saka sumo komentētāja Dorīna Simondsa. Taču lielāks svars nenozīmē katrā ziņā labākus rezultātus. ”Ideāla sumo cīkstoņa ķermeņa forma ir bumbierveida,” atzīmē Simondsa. ”Zemi gurni, masīvi augšstilbi un pamatīgi apakšstilbi.”

Bērni briesmās

Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu fonda (UNICEF) ziņojumā teikts, ka Angola, Sjerraleone un Afganistāna bērniem ir bīstamākās vietas pasaulē, kurās ”bērnu izredzes sasniegt 18 gadu vecumu ir pavisam niecīgas”. Kari, ilgstoša nabadzība, kā arī CIV un AIDS izplatība rada lielāku risku bērnu dzīvībai, nekā tas bija pirms desmit gadiem. Pēc UNICEF aprēķiniem, vērtējot bērnu apdraudētības pakāpi pēc 100 ballu sistēmas, Angolā šis risks ir 96 balles, Sjerraleonē 95 balles un Afganistānā 94 balles liels. Turpretī Eiropā dzīvojošajiem bērniem riska pakāpe ir vidēji 6 balles, ziņots Londonas The Times.